"Daba ļauni "pajokoja", ieliekot mani citā ķermenī," - transsievietes Lindas Šulces stāsts
“Latviju nepametu tāpēc, ka tā sagribēju, bet gan tāpēc, ka jautājums par transpersonām pie mums nav sakārtots,” skumji atzīst Linda Šulce, kuru TV skatītāji iepazina kā vienu no TV kanāla "STV Pirmā!" projekta "Caur ērkšķiem uz..." pirmās sezonas dalībniecēm.
Patiesībā viņa ir vīrietis, kurš visu mūžu juties kā sieviete un tikai pirms vairāk nekā desmit gadiem sāka dzīvot kā sieviete, nomainot vārdu, veicot vairākas plastiskās operācijas. Linda 33 gadus centās sevī noliegt sievieti, viņa pat apprecējās, taču nespēja izturēt mokas, dzīvojot citā ķermenī. “Mēģināju kļūt par vīrieti. Cīnījos, cīnījos, līdz sapratu, ka nesanāks, ka jebkurā gadījumā būšu zaudētāja. Vai nu sajukšu prātā, vai izdarīšu pašnāvību,” skaidro Linda, kura tagad dzīvo citā valstī.
Jau trīs gadi citā valstī
Šajās dienās aprit trīs gadi, kopš Linda ieradās Vācijā. Par došanos prom no Latvijas viņa domāja jau sen, jo, uzzinājuši viņas patieso dzimumu, daudzi darba devēji esot uzteikuši darbu. Bet kāpēc tieši Vācija?
“Sagadīšanās. Tā kā esmu tāda persona, man bija bail vienai kaut kur doties. Kaut vai tāpēc, ka viesstrādnieki parasti sākumā dzīvo kopējos dzīvokļos. Nav grūti iedomāties, kas notiktu, ja mani saliktu kopā ar kādu svešu cilvēku – man taču nebūtu intīmās brīvības! Tāpēc man bija gluži pamatotas bailes. Līdz kādu dienu viena draudzene izteicās, ka arī viņa sapņo par strādāšanu ārzemēs, taču nav kompanjona, ar kuru kopā varētu doties uz citu valsti. Un tā pēc divām nedēļām mēs jau bijām Vācijā,” skaidro Linda, piebilstot, ka draudzene pēc pāris mēnešiem gan atgriezusies Latvijā.
Tagad Linda dzīvo kādā mazpilsētā un strādā lielā loģistikas noliktavā, kur veikalu tīkliem šķiro sporta preces un apģērbus. Viņai jau beidzies pārbaudes laiks, ir noslēgts darba līgums. “Sāku strādāt ar starpnieku firmas palīdzību, kas mani iekārtoja darbā, bet tagad jau esmu ar pastāvīgu līgumu un starpniekiem procenti vairs nav jāmaksā. Noliktava ir tik liela, ka pirmajās dienās pat apmaldījos un neatradu ceļu uz izeju!” smejas Linda, sakot, ka darbs ir fiziski smags un atbildīgs, bet viņa ar visu lieliski tiekot galā.
Cer uz dzimuma maiņas operāciju
Linda pirms gada Turcijā, lai izskatītos sievišķīgāka, par kredītā paņemtiem 10 000 eiro veica vairākas plastiskās operācijas un joprojām cer uz dzimuma maiņas operāciju. “Latvijā man tai nebija tādas naudas – 15 000 eiro, bet Vācijā šāda operācija izmaksātu kā minimums 20 000 eiro. Taču ir viens bet! Cik esmu iepazinusies ar Vācijas likumdošanu, man Vācijā oficiāli jānostrādā pieci gadi, un tad pilnībā visu šo operāciju apmaksā apdrošināšana! Pagaidām vēl nezinu, vai ir pieņemts likums, kas paredz, ka pirms dzimuma maiņas operācijām vairs nevajadzēs iziet visādas obligātās komisijas un psihologus,” stāsta Linda, uzsverot vēl kādu būtisku atšķirību starp Latviju un Vāciju.
Proti, viņai ar lielām pūlēm un pamatīgu cīņu ar birokrātiju pirms vairākiem gadiem Latvijā izdevās panākt, ka personas dokumentos tomēr ir fotogrāfija ar viņas tagadējo izskatu – kā gaišmataina sieviete. Tiesa gan, personas identitāte – vārds un uzvārds – palikusi iepriekšējā, to Latvijā nomainīt nevar. “Lai arī jau vairāk nekā desmit gadus dzīvoju ar citu identitāti, esmu sieviete, un mans vīrieša vārds man uzdzen pamatīgus šermuļus, personas dokumentos joprojām esmu kā vīrietis, ar vīrieša vārdu. Un tas ir briesmīgi. Dzīvojot Vācijā, noskaidroju – ja es būtu Vācijas pilsone, tad nebūtu nekādu problēmu nomainīt savu identitāti arī oficiāli visos personu apliecinošos dokumentos. Atliek oficiāli paziņot par identitātes maiņu, pēc tam 18 mēneši jānodzīvo dzimumā, kurā jūties, un tad dokumentu maiņa tiek apstiprināta! Pēc tam jau piesakies arī dzimuma maiņas operācijai.
Vācijā valsts iestādes tomēr ir saprotošākas, tās neliek šķēršļus dokumentu nomaiņai. Ne tā, kā ir ar mani Latvijā – jau vairāk nekā desmit gadu dzīvoju kā sieviete, bet oficiāli dokumentos joprojām esmu vīrietis.
Tas rada gan emocionālu diskomfortu, gan arī visādas citas problēmas. Šāda dzīve ir sadomazohisms, es tādā nejūtos komfortabli. Latvijā likums paredz iespēju mainīt vārdu, ja tas traucē cilvēkam iekļauties sabiedrībā. Tikai viens bet – gudrie filologi pamanījās šim likuma punktam pielikt papildinājumu, ka vārdam jābūt atbilstošam dzimumam. Tātad, kamēr joprojām esmu vīrieša ķermenī, man oficiāli nevar būt sievietes vārds.”
Darba kolēģes ir saprotošas
Kā Lindu uzņēma jaunajā darbavietā? Vai viņas patiesā dzimuma identitāte tika atklāta? “Es jau darbā iekārtošanas aģentūrā Latvijā visu izstāstīju – kas es esmu, kā dzīvoju, aizsūtīju savas fotogrāfijas. Pirmo darbā pieņēma manu draudzeni, bet es satraucos, ka manas identitātes dēļ man atkal tiks uzteikts darbs. Bet nē, mani mierināja, ka darba devējs Vācijā vienkārši spriež, kurā garderobē – vīriešu vai sieviešu – mani likt. Aizsūtīju viņiem savu fotogrāfiju un vaicāju – kā jūs domājat, vai šādā izskatā man vīriešu garderobe būtu tā atbilstošākā?” smejas Linda.
Viņai šķiet, ka vācu kolēģes jau zināja vai nojauta, kas viņa ir. “Vismaz pirmajās dienās viņas par to savā starpā sačukstējās. Jā, pirmajās dienās par mani mazliet smīkņāja, bet, tā kā ar savu darbu iemantoju brigadieru cieņu, tad nekādu problēmu nebija. Sākumā gan man iedeva darbinieka zīmīti ar oficiālo vārdu un uzvārdu, bet trešajā dienā personāla daļas vadītāja izsniedza zīmīti ar uzrakstu Linda Šulce, arī visos publiskajos žurnālos mans vārds tika izlabots! Turklāt pateica, ka priekšniecība ir ne tikai vienkārši apmierināta ar manu darbu, bet ir ļoti apmierināta,” pasmaida Linda.
Viņa teic, ka Vācijā, vismaz viņas darba kolektīvā, nevienu pat īsti neinteresē, kas esi, kāds tavs dzimums, seksuālā orientācija un reliģiskā pārliecība. Galvenais, lai labs cilvēks! “Trīs dienu laikā pierādīju sevi, un pret mani momentā attieksme mainījās. Esmu laipna, visiem palīdzu... Ne tāda, kā daudzi citi viesstrādnieki. Es iemantoju reputāciju, un tagad visas vācietes darbā ir manas draudzenes, kaut arī vācu valoda joprojām man sagādā problēmas. Vācijā nevalda aizspriedumi, tur nav homofobisku uzskatu. Ja esi normāls cilvēks, strādā labi, ja ar saviem uzskatiem, dzimuma pārliecību netraucē citus, tad tevi arī cienīs,” skaidro Linda, piebilstot: “Un man darbā pārģērbties sieviešu ģērbtuvē nav nekādu problēmu. Es taču neizģērbjos pilnībā, un tualetes ir noslēgtās kabīnēs. Savukārt kolēģes tas, ka biju piedzimis par vīrieti, pilnībā nesatrauc! Viņu attieksme ir normāla un saprotoša.”
Latvijā bijusi liegta normāla dzīve
Par atgriešanos Latvijā Linda šobrīd pat nedomā. Kāpēc? “Tāpēc, ka dažs labs valdības vīrs Saeimā atļaujas pateikt, ka transseksuāļu Latvijā ir tik maz, ka nav vajadzīgs neko mainīt likumdošanā, skaidri norādot, ka man un man līdzīgiem tiek liegtas cilvēktiesības. Tāpēc, ka esmu transseksuālis, es neesmu cilvēks? Ne jau no pašu gribas mēs esam tādi. Vienkārši daba ļauni “pajokoja”, ieliekot mani citā ķermenī. Esmu tāda, kāda esmu, un negrasos izdarīt pašnāvību kā citi līdzīgie, kuri nespēja ar to sadzīvot. Un tikai tāpēc, ka tādu kā es esam maz, mēs neesam pelnījuši dzīvot? Kāpēc mums tiek liegta normāla dzīve?” sašutusi ir Linda.
Viņa neslēpj, ka ir dusmīga uz pastāvošo iekārtu Latvijā. “Jā, arī Vācijā birokrātija ir ne pa jokam, taču tur vismaz tiek ievērotas cilvēktiesības, tur arī pret tādiem kā es izturas kā pret normāliem cilvēkiem. Un, tā kā šaubos, ka Latvijā kaut kas mainīsies, ka izdosies izkustināt šo sarūsējušo mehānismu, aizspriedumaino sabiedrību, man ir vāja cerība, ka kādreiz sagribēsies atgriezties dzimtenē. Es tam reāli neticu. Un te man ir pretjautājums Saeimas deputātiem – jūsu Latvijā ir daudz mazāk nekā transseksuāļu, bet kāpēc jūs spriežat par pašu dzīves uzlabojumiem, sev paaugstināt algas, bet neuzskatāt par vajadzīgu mainīt likumdošanu, lai transseksuāļi vismaz varētu sev iegūt seksuālai identitātei atbilstošus dokumentus? Vai tiešām tas ir tik grūti? Kāpēc jūs, deputāti, domājat tikai par sevi?”
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Mūsējie saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.
