“Biju ļoti tumšā un smagā vietā”. Kristaps Zutis meklē palīdzību pie psihoterapeita

Sarunā ar žurnālu Kas Jauns Kristaps Zutis atklāj, ka šī situācija radusies vairāku notikumu un apstākļu rezultātā, bijis tik grūti, ka palīdzību vajadzēja meklēt pie psihoterapeita: “Ja katru dienu esat spotlight (uzmanības centrā), sākot ar TikTok, sociālajiem tīkliem un raidījumiem, kuros es filmējos, ja mūsu sabiedrība nav tā tolerantākā un bieži vien viss trash kopā ar ikdienas smagumu un darbu atņem spēkus, arī stipri cilvēki var nogurt. Par to noteikti ir jārunā, jo es biju ļoti tumšā un smagā vietā, bet, paldies Dievam, ir parādījusies kaut kāda gaisma tajā pagrabā, un es cenšos no tā līst ārā.”

“Sākotnēji domāju, ka pats ar visu tikšu galā. Kad man ir grūti brīži, es rakstu dzejoļus. Man jau iepriekš dzīve nav bijusi salda un nekāds rožu lauks, bija dažādas metodes, kā es ar visām grūtībām tiku līdz šim galā, bet šogad vasaras beigās vairs nevarēju, tāpēc arī uzmeklēju speciālistu,” stāsta viņš un piebilst: “Domāju, ka neesmu tāds vienīgais, kas ir šādā situācijā, un psihologa, psihoterapeita palīdzību es meklēju Google. Negribēju iet pie kāda speciālista, kuru pazīstu, vai pie kāda, kas zina mani, jo man būtu grūti runāt ar cilvēku, ar kuru pirms tam esmu komunicējis.”

Atbildot uz jautājumu, vai arī depresiju šajā situācijā piedzīvojis, slavenais bokseris skaidro: “Es līdz 33 gadu vecumam domāju, ka depresija ir tikai mīkstajiem, ka man tā nevar būt. Taču, kad es vairs nevaru fiziski paēst, jo man negaršo ēdiens, tad saprotu, ka varbūt tas arī ir no kaut kādām psiholoģiski mentālām problēmām…”

Lielākoties par psihologa, psihoterapeita apmeklējumu un palīdzības nepieciešamību nevairās runāt daiļā dzimuma pārstāves, un vīrieši, kas publiski nekautrējas par to stāstīt, ir retāk sastopami. Kristaps lauž šo stereotipu: “Palīdzība noteikti ir jāmeklē. Ja kādam vajdzīga palīdzība un kāds grib zināt, ko es darīju tajā situācijā, mani sociālie tīkli vienmēr ir atvērti, var man rakstīt un jautāt. Ja kāds ir nonācis līdzīgā stāvoklī, kādā es biju vasarā, tad var man droši rakstīt, es palīdzēšu, cik būšu ieguvis zināšanas, ieteikšu pie kāda speciālista doties. Protams, tagad jūtos mazliet labāk. Bet tas būs vēl grūts un ilgs process, lai visu sakārtotu. Es pie tā strādāju ar psihoterapeitu, ko apmeklēju reizi nedēļā. Svarīgi, ka pašam ir jābūt gatavam runāt. Ja kāds domā, ka terapijās neraud, tad nav man bijis tāda seansa, kad es nebūtu kā bērns raudājis. Arī vīrieši raud. Dzīve ir smaga, tā nav viegla, ar katru dzīves gadu tā paliek arvien smagāka, un mums ir tik daudz kas jānes sev līdzi. Pirms desmit gadiem, kad cietu autoavārijā, arī biju ļoti tumšā vietā, bet toreiz mani izglāba sports. Arī tagad ar terapeites palīdzību esmu atsācis spēlēt hokeju. No pirmajiem padomiem, ko esmu iemācījies, – ikdienā ir jāmeklē prieks. Kaut vai jādara tās mazās lietas, kas padara priecīgāku. Noteikti jāmeklē hobiji – jāgatavo ēdiens, jāiet sēnēs, pastaigāties, jo tās ir tās lietas, kas var palīdzēt,” pieredzē dalās bokseris.

Kristaps neiesaka ķerties pie alkoholisko dzērienu un narkotiku lietošanas. “Esmu daudz savā dzīvē alkoholiķus redzējis. Ja man ir slikti vai nav tā, kā vajag, es nekādā gadījumā nelietoju alkoholu, jo tas pastiprina emocijas, arī sūdīgās. Es mēdzu šad tad atpūsties, arī man patīk alkohols, bet ne tādos gadījumos, kad ir slikti vai skumji. Jo, ja ir slikti un tu lieto alkoholu, labāk nepaliks, var tikai vēl vairāk visu sačakarēt. Kad ir labi, tad var iedzert!” viņš uzsver.

Šobrīd Kristaps Zutis ir Kiprā, kur viņam ir treniņnometne: “Tagad dzīve iet uz priekšu un turpinās. Bet bija pauze pilnīgi visās manās darbībās. Bija tāds spēriens pa dibenu, bet atkal esmu sācis kaut ko darīt. Nav jau tā, ka šobrīd ir ļoti daudz prieka manā dzīvē, bet es strādāju pie tā, lai būtu vairāk.”