Aktieris Ivars Kalniņš: "PSRS sabrukums nebija ģeopolitiska katastrofa. Pati PSRS bija katastrofa"

– Ja runājam kino valodā, kādu filmu mēs šobrīd skatāmies kontekstā ar notikumiem Ukrainā?

– Šausmu filma tā ir. Tas ir briesmīgs notikums, kas noteikti atstās pēdas uz Eiropas un visas pasaules kultūru.

– Es tikai atgādināšu mūsu skatītājiem, slava pie jums atnāca ar filmu "Teātris", kurā jūs spēlējāt kopā ar Viju Artmani. Jūs bijāt pieprasīts gan padomju gados, gan pēc Savienības sabrukuma. Nesen intervijā jūs teicāt, ka izdzēsāt padomju laiku no atmiņas, ieskaitot savus darbus kino. Kāpēc?

– Tas nav saistīts ar notikumiem Ukrainā. Vienkārši pandēmijas laikā pārskatīju, ko tajos gados esmu sastrādājis. Gribēju saprast, vai rādīt to bērniem vai nē? Turklāt, man ir tikai neliela daļa, tikai tās filmas, kuras nopirku uz "Gorbuškā" – ir tāds kreisās produkcijas tirgus Maskavā. Un Ņujorkā Braitonbīčā ir "Podvalčika:, kur var nopirkt visu pasaules klasiku par nelielu naudu.

Skatoties uz to, ar kādām tehnoloģijām šobrīd strādā mani bērni, negribas viņiem to visu rādīt. Gan tīri ideoloģiski, gan mākslinieciski, piemēram, skaņa, bilde. Es nerunāju par kompozīciju, par talantīgiem režisoriem un partneriem, kas man ir bijuši. Bet no tehniskā viedokļa tas viss ir ļoti novecojis.

– Jūs ilgi dzīvojāt pa divām valstīm – Latvijā un Krievijā. Kāpēc jūsu karjera attīstījās tieši tā?

– Ne tikai Krievijā, pat vairāk Ukrainā. Bijušās Savienības valstīs. Joprojām braucu uz Kazahstānu, tur, kur nav konfliktu.

– Pēdējā filma ar jūsu piedalīšanos iznāca 2019. gadā, saucas "Tīri Maskavas slepkavības".

– Bija tāds. Spēlēju ar Čursinu.

– Kurā brīdī jūs pārtraucāt sadarboties ar Krievijas kinematogrāfiju un kā tas notika?

– Tas saistīts ar Ukrainas notikumiem. Vēl viss nebija sācies, man vīzu nedeva. Bez iemesla. Piedāvāja par naudu. Teica, ka ir cilvēks, kurš zina mazās durtiņas Kremlī, un par lielu naudu var dot vīzu. Bet kādas garantijas? Kopā ar negadījumiem vienmēr iet žuļiku bars. Tagad skaidrs, ka toreiz viss tika gatavots.

Krimas aneksiju neņēma nopietni, pat ukraiņi ne. Es ar ukraiņiem strādāju kādus 20 gadus, ar producentu grupu no Poltavas – izrādes un koncerti. Visi runāja tā: ai, nu Krima, pagaidīsim, kad tur nomainīsies Putins, būs apaļais galds, vienosies, kā izmantot Krimu kā kūrortu divās valstīs. Bet nekas nesanāca.

– Jūs uzreiz nosodījāt Krievijas agresiju Ukrainā? Un cik jums bija svarīgi, lai jūsu nostāju uzzinātu jūsu auditorija tieši Krievijā?

– Savu nostāju nepaziņoju, kāpēc kādam par to būtu jāzina?! Es tikai pateicu, kā es jūtos. Ļoti dīvaini, atnākt pie kaimiņa, sagraut viņa māju un nejusties vainīgam. Kaut kādu dižu ideju vārdā. Kas tās par idejām?!

Atradu nelaiķa Žirinovska runu internetā. Kur viņš teica, būs trīs vaļi: Vašingtona, Pekina un Maskava. "Maskava trešā Roma" – nekas no tā nenotiek.

Man zvanīja propagandisti un provokatori, kad es to sapratu, es varēju aizsūtīt rupji uz vienu vietu. Ko es arī esmu izdarījis, daudzas reizes. Bet es nosūtīju konkrēti šo cilvēku, bet viņš saka: "Viņš sūtīja Krievijas iedzīvotājus." Es tevi sūtu, kretīn. Bet viņš ir kā komjaunatnes sekretārs, kurš vienmēr runā tautas vārdā.

"Kas viņu pilnvaroja, kretīn" – vienmēr tāds jautājums.

– Zvanīja?

– Jā, bija tādi zvani. Jautāja, vai es nebaidos, ka mani iekļaus melnajā sarakstā vai sauks par "ārzemju aģentu"? Es jautāju: "no kuras aģentūras tu esi, kretīn?" un nolamāju viņu.

– Kāda bija jūsu kolēģu reakcija? Nācās vilties draugos?

– Es vairs nekontaktējos ne ar vienu. Aprunājos ar aģentiem un producentiem, un teicu, līdz šis konflikts beigsies vairs nekādu sarunu mums nav un droši vien vairs nebūs. Kāpēc man būtu jāiedziļinās šajās melu problēmās?

– Bet tur ir palikuši cilvēki, kuri neatbalsta karu.

– Nu jā, mani apsveic dzimšanas dienā, atsūta īsziņas. Daudzi pret nostāju izturas saprotoši. Bet tajā pašā laikā jautā – bet tevi tur saprot? Ar to domājot Latviju. Es atbildu: ne jau tāpēc es to visu saku. Man vienalga, vai saprot vai ne. Te arī sabiedrības nostāja ir neviennozīmīga. Bet pamatā pareizā: palīdzēt Ukrainai.

– Kā jums šķiet, māksla var pastāvēt pie tā režīma, kāds šobrīd ir Krievijā?

– Propagandistiem nomelnot Pugačovu ir lielākais sasniegums viņu radošajā dzīvē. Viņiem šķiet, ja viņi Pugačovu aplej ar samazgām, tad pacelsies virs tās. Bet viņi ir tur, kur viņi ir.

Galkins uzstājās Latvijas Rojā, kur uzcelta jauna milzīga atklāta estrāde. Man liekas, citas tādas estrādes Baltijas valstīs nav. Bet Krievijas propaganda raksta, ka Galkins uzstājas ciematos. A ko tur cilvēki atbraukuši no visas valsts, ai... to analizēt ir stulbi.

– Kam jānotiek, lai aktieris Ivars Kalniņš atkal piekristu filmēt Krievijas projektos?

– Nezinu, kas tie varētu būt par projektiem?! Un ne tagad. Tad, kad viss beigsies cilvēcīgi. Kad atjaunos Ukrainu. Un iedomājieties, kāds rēķins būs? Ja viss ir izdemolēts,, uzspridzināts HES un mājas.

– Pastāstiet par saviem projektiem Ukrainā. 20 gadus esat strādājis ar šo valsti.

– Tie bija dažādi teātra projekti. Viens no tiem ir "Meistars un Margarita". Taču Ukrainā pret Mihailu Bulgakovu kaut kā dīvaini izturas par spīti tam, ka viņš dzimis Kijivā. Margaritas prototips ir rīdziniece, viņa pēdējā sieva. Viņa ir no Rīgas.

Man šķiet, ka Bulgakova "Suņa sirds" ļoti izskaidro situāciju, kas šobrīd notiek.

– Nelasiet padomju laikrakstus.

– Jā, jā, šodien jāpalasa romāns, lai saprastu, kas notiek Krievijā, to cilvēciņu galvās, kuri sarīkoja militāru uzbrukumu. "Suņa sirdī" ir atbildes uz maniem jautājumiem. Profesors Preobraženskis nepaspēja dot Šarikovam tableti, lai tas atkal pārvērstos par suni. Šarikovs kaķus sāka ķert kopā ar Švonderu.

Man šķiet, ka šobrīd notiek ļoti līdzīgi – mēģinājums atjaunot Padomju Savienību vai kaut kas līdzīgs. Tas viss ir aizgājis, vajag kaut ko citu, uz citiem pamatiem, ar citu morāli. Savienības sabrukums nebija ģeopolitiska katastrofa, kā kliedz Kremļa ideologi, Zjuganovs un citi. Pati PSRS bija liela katastrofa. Ja te 40. gadā nenāktu ar tankiem, varbūt arī Otrā pasaules kara nebūtu. Man šķiet, ka Bulgakovs ir atbildējis uz šiem jautājumiem.