"Lāčus nesatikām, bet lācenes gan!" Kā Kārlis Būmeisters ar sievu ceļoja Aļaskas nekurienē

Jau nākamajā dienā pēc finiša "Ironman" Eiropas čempionātā triatlona 70,3 jūdžu distancē Kārlis Būmeisters ar sievu Lindu lidoja uz Ankoridžu Aļaskā, lai Ziemeļamerikas ziemeļrietumos kājām dotos neskartās dabas plašumos, kur acis vien rāda.

Tālu no civilizācijas, kur bez viņiem diviem daudzu desmitu kilometru rādiusā nebija neviena cita cilvēka. To, kā šādos pārgājienos izvairītos no lāčiem, kāpēc jābēg no aļņiem un par ieraudzītu zeltā spīguļojošu upi Kārlis pastāstījis žurnālam "Kas Jauns".

Kur taku pat nav

Šis bija jau sen ieplānots Būmeisteru kāzu ceļojums, kas kovida pandēmijas dēļ īstenojās tikai šoruden. Vispirms Kārlis ar Lindu no Ankoridžas pa vienu no pasaulē skaistākajiem vilciena maršrutiem aizbrauca līdz Sūardai, kur devās izbraucienā ar kuģīti Atlantijas okeānā, lai vērotu vaļus un ledājus, bet pēc tam, noīrējuši auto, mēroja ceļu uz Aļaskas nacionālajiem parkiem, kurp tālāk devās kājām un nakšņoja teltīs. Tā teikt – pa Džeka Londona un zelta meklētāju pēdām.

“Mēs ar sieviņu esam atvērti pārsteigumiem, un tāds arī bija mūsu plāns. Patiesībā gan nekāda dižā plāna nebija – bijām saplānojuši neko neplānot. Bija skaidrs vien tas, kad ielidojam un kad būtu vēlams atgriezties, lai paspētu uz lidojumu mājup, kā arī vietas, ko ASV lielākajā štatā gribētos apskatīt. Līdzi mums bija mugursomas, ēdiens, telts – tik, cik aviobagāžā bija iespējams paņemt. Braucām ar auto līdz kādai izvēlētai vietai, paņēmām uz pleciem visu nepieciešamo un tad uz vairākām dienām devāmies dabā. Bez telefona sakariem, ar karti un kompasu. Pastaigājām pāris dienu, braucām uz citu vietu, atkal pastaigājām. Pusotrā nedēļā Aļaskā kādu pusotra tūkstoša kilometru aplīti nobraucām,” skaidro Kārlis.

Jāteic gan, ka šāds pārgājiens nepavisam nav tāds, kādu iedomājamies te, Latvijā, vai, piemēram, Eiropas kalnos. “Tādu tūristu taku tur faktiski nav. Tas tādēļ, lai pēc iespējas vairāk saglabātu dabu neskartu. Mums pat lika ievērot noteikumu neiet vienam aiz otra, bet blakus, jo, ejot vienam otra pēdās, augsnē iestaigājas taka! Turklāt, lai saglabātu dabu, parkā vienlaikus drīkst doties pārgājienos tikai pāris cilvēku. Piemēram, tajā konkrētajā reģionā, kur mēs staigājām, bija atļauts būt četriem cilvēkiem. Tātad tajās dienās Rīgas rajona lieluma apgabalā Aļaskā bez mums kaut kur bija vēl divi cilvēki!” uzsver Kārlis.

Un alnis apēda puisēnu pats...

Lai klīstu pa plašās Aļaskas neskartajiem apvidiem, šādam piedzīvojumam ir jāsagatavojas un jāsaņem reindžeru atļauja, it sevišķi, ja grib doties vairāku dienu pārgājienā lielākajā dabas parkā Denali. “Pirms tam ir jāapgūst speciāli kursi jeb jānokārto neliels eksāmens, kurā jāatbild, kā jārīkojas, satiekot lāci vai vilku, kur drīkst celt nometni, kā jāglabā pārtika. Šie noteikumi ir diezgan strikti. Piemēram, ugunskuru kurināt ir aizliegts, ēdienu var gatavot tikai uz prīmusa. Bet ēdiens visu laiku jāglabā īpašā, sertificētā konteinerā, kas spēj izturēt lāču uzbrukumus. Šādu konteineru mēs izīrējām Aļaskā kādā tūristu veikaliņā. Savi noteikumi ir arī nometnes iekārtošanai. Visa sadzīve notiek trīsstūrī, kur katrs stūris ir vismaz 100 metru attālumā, – vienā cel telti, un tur atrodas tikai telts, otrā jāierīko vakariņu galds, un, lai tas nekļūtu par pēdējo vakarēdienu, ir svarīgi, lai ēšanas vieta būtu pavēja pusē un visa pārtika, arī tās atlikumi, izlietotais iepakojums glabātos šajā speciālajā lāču izturīgajā ēdienu konteinerā,” skaidro Kārlis, piebilstot: “Šie noteikumi izstrādāti, lai ceļotāji neradītu apdraudējumu vietējai florai un faunai. Un, protams, arī pašiem sev.”

Savi noteikumi ir arī saskarsmē ar dzīvniekiem. Ceļotājam jāmāk atšķirt melno lāci no grizlilāča, jo katram esot atšķirīga uzvedība, un pēc tās tad attiecīgi arī jārīkojas. “Ir jāskatās, kāds lācim ir noskaņojums – vai tas ir ieinteresēts vai nobijies, un katrai situācijai ir savs rīcības modelis. Mums gan līdzi bija arī speciāls lāču atbaidīšanas līdzeklis – puslitra pudeles lieluma piparu gāzes baloniņš, kas spēj strūklu izšļākt 12 metru attālumā. Lai gan, kā mums stāstīja reindžeri, daudz riskantāk ir, ja satiec alni. Jo tas ir dumjš un neprognozējams dzīvnieks. Satiekot to, vienīgais noteikums ir fiksi, raitā solī tīties no viņa prom. Kad to mums stāstīja, tad prātā ienāca Roberta Gobziņa dziesma par puisēnu un alni,” nosmejas Kārlis.

Lācis ceļā patrāpījās? “Protams, gribējās jau redzēt kādu lāci, jo kur gan citur es pie tāda skata tiktu, bet labi, ka tomēr mūsu ceļi nekrustojās. Toties lāceņu gan mūsu maršrutā bija daudz. Vienu dienu uzgājām tik milzīgu lāceņu pļavu!” par gardajām ogām lācenēm fano Kārlis.

Visa delta spīguļo zeltā

Ceļojot pa Aļasku ar auto, Būmeisteri apskatīja arī autentiskās zelta meklētāju un kalnraču pilsētiņas. Dažas pamestas, dažas saglabātas kā brīvdabas muzejs, dažās joprojām kūsā dzīvība. “Bet ar muzejiem tur gan ir interesanti. Viss ir brīvi pieejams, nekādu ierobežojumu. Var brīvi staigāt pa pilsētiņu, izložņāt ēkas, apskatīt tajās esošās lietas. Biju pārsteigts par to. Tas patiešām deva īstu, autentisku, divus gadsimtus senu garšu,” iespaidos dalās Kārlis, stāstot, ka nakšņojis pat klasiskajā bārā jeb salonā, kādi redzami filmās par Mežonīgajiem Rietumiem.

“Vienā tādā palikām pa nakti. Apakšā bārs, otrajā stāvā istabiņas. Nu gluži kā filmās! Izskatās, ka nekas tur nebija mainījies pēdējos 100 gadus! Pie bāra letes sēž vidējās paaudzes ļaudis, kas malko alu, stūrī ar bairīti aplietas klavieres. Tovakar gan nemuzicēja pianists, bet kāds džeks spēlēja akustisko ģitāru un dziedāja Boba Dilana un Brūsa Springstīna dziesmas. Gulējām pie atvērta loga un klausījāmies. Tā bija īpaša nakts, jo man jau patīk amerikāņu sešdesmito gadu subkultūra. Arī tāda ir Aļaskas garša,” sajūsminās Kārlis.

Un kā ar zelta meklēšanu? Vai Kārlis ar Lindu Aļaskas plašumos neizmēģināja laimi kādā no upītēm izskalot zeltu? “Man pat līdzi bija speciāla zelta skalojamā panniņa, gājām gar upi, kurā noteikti varēja būt zelts, taču par panniņas eksistenci atcerējos tikai tad, kad ceļojums bija noslēdzies,” smejas Kārlis.

Tomēr zeltu viņš redzēja: “Kad ar to mazo lidmašīnīti lidojām pāri Aļaskas kalnu grēdai un bijām vismaz 100 kilometru prom no civilizācijas, pilots parādīja kādas upes pusizžuvušu deltu. Un tā visa vizuļoja zeltā! Tur gan nekādi nav iespējams tikt klāt, ceļu tur nav, ar laivām piebraukt nevar, iet 100 kilometru kājām arī neatmaksājas, jo, kamēr tur nonāksi, vairs nav garantijas, ka tās zelta smiltis vēl būs. Jo upes tecējums taču mainās, un smiltis būs jau aizskalotas. Bet tas skats bija grandiozs!”

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!