Basketbola komentētājam Kasparam Dvinskim Džakartā izrauj zobu

Kasparam šī bija pirmā reize ne vien Āzijā, bet arī pie sporta žurnālista pults ārzemēs. Par šo un citiem pārbaudījumiem Indonēzijā viņš runājis intervijā žurnālam "Rīgas Viļņi".

Kādi ir tavi pirmie iespaidi par Āziju?

Forši! Bet uzreiz ir jūtams tas, ko raksta par Džakartu, – ka tā ir piesārņotākā pilsēta pasaulē gaisa kvalitātes ziņā. Tā ir taisnība. Ir ārprātīgs smogs, ārprātīgs karstums, kā dēļ ārā ir pat nepatīkami uzturēties. Pirmajās dienās iepazināmies ar vietējo ēdienu. Garšīgi, bet diezgan asi, kas puncim ne pārāk patika. Gribas kaut ko mierīgāku. Tagad ēdam kafejnīcā, kas pieder vācietim un kur ir eiropeiska virtuve.

Kā sajūti gaisa piesārņojumu?

Ir grūti elpot. Šausmīgi sauss, nevari svaiga gaisa malku, kā mēdz teikt, nekur ievilkt. Visu laiku liekas, ka elpas ir īsas.

Vai šis ir līdz šim eksotiskākais basketbola notikums? Vismaz, emocionāli uz tevi skatoties, šķiet, ka jaudīgākais gan!

Ne tikai eksotiskākais tādā nozīmē, ka esmu šāda līmeņa sacensībās un otrā pasaules malā… Vispār pirmo reizi komentēju, atrodoties ārpus Latvijas. Sāku komentēt 2015. gada beigās. Viss, kas komentēts, komentēts Latvijā. Pārsvarā no "Go3 Sporta kanāla" būceņiem – attālināti; šad tad arī no "Arēnas Rīga", ja tur notika spēles. Bet ārzemēs – no laukuma malas un klātienē – pirmo reizi.

Tad es maldos, domājot, ka esi bijis olimpiskajās spēlēs?

Nē, neesmu bijis olimpiskajās spēlēs nekad līdz šim. Nav sanācis pagaidām. Ceru, ka Parīzē būs pirmās spēles un es tur pievienošos mūsu basketbola izlasei.

Pats esi bijis basketbolists. Redzot, ka žurnālistikā pievērsies dažādiem sporta veidiem, bija radies iespaids, ka basketbola pārākums tavā dzīvē sāk izplēnēt. Vai šis ir brīdis, kad basketbols pārliecinoši atgriežas tavā sirdī?

Jā, patlaban basketbols manu sirdi ir paņēmis ne tikai par visiem 100, bet visiem 150 procentiem. Kopš pacēlāmies no lidostas Rīga un devāmies ceļā, viss ir ap un par basketbolu.

Esi intervijās teicis, ka sportu komentēt ir sarežģītāk nekā par to stāstīt ziņas. Kad notika Eiropas čempionāts basketbolā, teici, ka ir jāsaņemas, “lai kādu [tiesnesi] neapsauktu par idiotu”. Pieļauju, ka šajā ziņā šīs spēles ir vēl lielāks izaicinājums…  

Vienmēr ir tā labā opcija – kad gribas nolamāties vai pateikt kādu skarbāku vārdu, kas nepiedien ēteram, nospiest mikrofonam pogu. Tas šad tad darīts šajā turnīrā. Un galvenokārt – par tiesnešiem. Tas ir… bāāāāc! Man ļoti nepatīk tiesneši. Liekas muļķīgi  – spēlē pasaulē labākie basketbolisti, vismaz FIBA cenšas tādus dabūt, bet tiesneši ne tuvu nav augstākās raudzes. Ja, piemēram, pasaulē labākās līgas ir NBA un Eirolīga, tad vai šeit ir NBA un Eirolīgas līmeņa tiesneši? Nē! Kamēr spēlētāji – jā! Protams, tiesneši jau dara visu, kas viņu spēkos, bet, ja viņi ikdienā tiesā trīs reizes lēnāku basketbolu, tad šeit viņi satraucas un ir nedaudz apmulsuši, ieraugot pilnīgi citus ātrumus, pie kā ikdienā nav raduši.

Kā tur uztver Kristapu Porziņģi, vai viņš sniedz daudz interviju? Āzija tomēr ir lielākais NBA tirgus aiz ASV.

Kristapam šeit ir daudz fanu. Redzēju vienu džeku, kam uztetovēts vienradzis un Porziņģa uzvārds. Kristapu visi atpazīst un sveic, mēģina nobildēties, dod parakstīt kaut ko. Kristaps jau zina, ka viņš ir brends, un ir atsaucīgs tādās situācijās.

Cik apmēram fanu ieradies no Latvijas?

Grūti saskaitīt. Teiktu, ka pīķī tribīnēs bija kādi divarpus trīs tūkstoši Latvijas līdzjutēju.

Cik maksā biļetes uz spēli? 

No 5 līdz 150 eiro.

Dzirdēju, kā līdzjutēji šeit, Rīgā, sprieda, cik tur varētu maksāt alus.

Veikalos kādi divi eiro, kafejnīcās neesmu redzējis. Zinu, ka arēnā netirgo. Pats pircis gan neesmu, man bija jāiet pie zobārsta izraut zobu, tad bija antibiotiku kurss, tāpēc alu neesmu pircis.

Tik nopietni, ka zobu nācās izraut?

Jā. Bija veca kaite vienam zobam, kas garajā lidojumā no Amsterdamas uz Singapūru lika par sevi manīt. Pirmajās dienās kļuva diezgan traki, bija arī piepampums, bez zobārsta iejaukšanās nekādi. Bet zobārstniecība šeit ir ļoti laba un salīdzinoši lēta. Diezgan veiksmīgi sanāca tikt galā. Pagaidām. Latvijā process būs jāturpina, tik par nedaudz vairāk eiro nekā šeit.

Kāds ir rēķins? Droši vien novērtēji ceļojuma apdrošināšanu…

Šeit zobārstniecības tūrisms ir diezgan izplatīts, te pat no Austrālijas lido labot zobus. Protams, apdrošināšana ir, jo FIBA nemaz neizsniedz akreditāciju, ja tev nav ceļojuma apdrošināšanas. Pie zobārsta biju divas reizes. Pirmā vizīte bija militārajā slimnīcā, tur par konsultāciju, rentgenu, divu veidu antibiotikām, pretsāpju zālēm sanāca 26 eiro. Tā bija tuvākā vieta arēnai. Pēc tam organizatoriem jautāju, kura būtu ne tuvākā, bet labākā zobārstniecība. Viena no koordinatorēm – vietējā no Džakartas – ieteica savu zobārsti. Pie viņas jau krietni modernākā zobārstniecībā zoba izņemšana sanāca ap 90 eiro.

Iedomājos sajūtas, ka smeldz zobs, jāgatavojas spēlei, tik daudz darba un jādomā vēl, ko ar to visu iesākt... Neesi no vīriešiem, kas no dakteriem baidās?

No zobārstiem man ir ļoti bail, jo bērnībā tiku diezgan “izčakarēts”. Baidos joprojām, lai arī zinu, ka būs anestēzija un nesāpēs. Plaukstiņas svīst vienalga.

Prom biji gandrīz trīs nedēļas. Liels pārbaudījums ģimenes cilvēkam…

Jā, tik ilgi prom no ģimenes neesmu bijis. Pirmais, ko izdarīšu, kad atgriezīšos, cieši jo cieši apskaušu visas trīs savas meitenes un ilgi nelaidīšu vaļā. Pēc Doras, Grietas un Rūtas esmu sailgojies ļoti, savu meiteņu ļoti pietrūkst.

KASPARS DVINSKIS

• Dzimis 1989. gadā.
• TV nonāca, palīdzot tētim kanālā LNT videoinženiera darbā.
• Sporta ziņas sāka apkopot, aizvietojot Lauri Lizbovski.
• Studējis Banku augstskolā uzņēmējdarbību.
• Pats spēlējis basketbolu, ko turpināt liedza traumas. Tika līdz Latvijas U-16 izlasei.
• Sieva: TV kolēģe Rūta Dvinska (Čivča).
• Divu meitu tētis.