Latviešu fani komandē parādi - mūsu basketbola karsēju piedzīvojumi Džakartā

Lidojums pāri visam kontinentam, dzīvošana smoga pārņemtā daudzmiljonu megapolē nebūt nebija šķērslis vismaz diviem tūkstošiem Latvijas basketbola fanu, lai tie dotos uz Indonēzijas galvaspilsētu Džakartu un pirmo reizi mūžā klātienē atbalstītu Latvijas basketbolistus to dalībā Pasaules kausā.

Par atmosfēru Džakartā žurnālam "Kas Jauns" pastāstīja un ar gūtajiem iespaidiem dalījās daži no tur esošajiem mūsu līdzjutējiem – erudīcijas viktorīnu organizētājs Zigmunds Fricsons, bijušais FIBA kategorijas basketbola tiesnesis, partneris uzņēmumā "Httpool Latvia" Arnis Ozols un mūziķis, izstāžu stendu izgatavotājs Reinis Kazāks.

Cik tas viss izmaksā?

Ja daudzus šokēja biļešu un alus cenas tepat Rīgā notikušajā pasaules čempionātā hokejā, tad cik naudas nepieciešams, lai uz paša ādas izjustu Pasaules kausu basketbolā? Piemēram, tie latvieši, kas pērn Katarā klātienē vēroja Pasaules kausa finālturnīru futbolā, 10 dienās šķīrās no vairāk nekā 3000 eiro – tas ir par lidojumu turp un atpakaļ, biļetēm uz sešām spēlēm un askētisku dzīvošanu.

Pasaules kauss basketbolā faniem izmaksā uz pusi lētāk – par spīti tam, ka Džakarta atrodas krietni tālāk nekā Katara. “Biju viens no tiem trakajiem, kas aviobiļetes nopirka ļoti laicīgi, jau pirms čempionāta izlozes, pat nezinot, kur Latvijas izlase īsti spēlēs. Līdz ar to aviobiļete Rīga–Dubaija–Džakarta turp un atpakaļ izmaksāja 600 eiro. Biļetes uz piecām čempionāta spēlēm normālā vietu kategorijā varēja nopirkt par 100 eiro, bet apartamentus var sameklēt par cenu, sākot no 20 eiro par nakti. Dzīvošana uz vietas ir lēta, ēdiens ir lēts, porcijas dārgākas par 10 eiro ir jāpameklē, bet alus ir dārgs – ap 3–4 eiro kauss, jo Indonēzijā, kā jau musulmaņu valstī, alkohols nav brīvi pieejams. Ar 30 eiro dienā pilnīgi pietiek, līdz ar to, rupji rēķinot, vienam cilvēkam fanošana Džakartā izmaksā ap 2000 eiro,” skaidro Zigmunds Fricsons, kas uz Džakartu devās kopā ar sievu un mazo dēliņu.

Arī Arnis Ozols teic, ka, laikus gatavojoties braucienam uz Džakartu, izmaksas nav bijušas kosmiskas. “Mēs Džakartā ieradāmies četru cilvēku sastāvā. Ar brāli (bijušais basketbolists Atis Ozols) kopā atvedām mūsu tēvu (ilggadējs basketbola spēļu komisārs Viesturs Ozols) un manu vecāko dēlu, kurš arī spēlē basketbolu. Mums kopā šis ir pirmais Latvijas izlases turnīrs kā līdzjutējiem. Biļetes iegādājāmies ļoti laicīgi, tiklīdz bija skaidrs, ka Latvija kvalificējas turnīram. Nopirkām lidojumu uz Singapūru, jo tad vēl nebija zināms, kur Latvija spēlēs, un pēc tam piepirkām klāt savienojumu uz Džakartu. Viesnīcu rezervējām diezgan neapdomīgi caur tūrisma aģentūru uz visu Džakartā notiekošā čempionāta laiku, īpaši nepadomājot, ka starp spēlēm būs brīvdienas, ko var pavadīt ārpus Džakartas. Piemēram, pēc apakšgrupu spēlēm esam atlidojuši uz Bali, kas ir liela pārmaiņa salīdzinājumā ar Džakartu.

Turklāt vietējie reisi ir ļoti lēti – ap 40 eiro –, un viesnīcas var atrast katram budžetam. Runājot par ēdieniem, tad tie restorānos ir lētāki nekā Latvijā, varbūt vienīgais izņēmums ir alus,” skaidro Arnis Ozols.

Savukārt Reinis Kazāks novērojis: “Džakartā uz čempionāta laiku cenas nav uzskrūvētas ne ēdieniem, ne dzērieniem, ne apartamentiem. Tikai ap arēnu viesnīcas ir mazliet dārgākas.”

Latviešu fani komandē parādi

Džakartā esošie lēš, ka no Latvijas uz pirmajām trim spēlēm bija ieradušies kādi divi tūkstoši līdzjutēju. “Vizuāli spriežot, uz pirmo spēli ar Libānu bija mazliet vairāk par tūkstoš faniem, bet vēsturisko spēli pret Franciju klātienē vēroja jau krietni vairāk par diviem tūkstošiem,” spriež Zigmunds, bet Arnis novērojis: “Latviešu fani noteikti izceļas uz citu fona tāpēc, ka visi esam Latvijas izlases krāsas krekliņos un vismaz Džakartā skaitliskajā vairākumā pret citas izlases faniem. Mēs esam sastapuši dažus libāņu un franču fanus, taču tie noteikti pazūd uz Latvijas fanu fona. Pirms Francijas spēles zālē aprunājos ar saviem paziņām no Francijas, kas bija diezgan pārliecināti par savu uzvaru. Teica, ka mēs varēsim palikt draugi arī pēc viņu uzvaras un zaudējums Latvijai viņiem būšot katastrofa. Es teicu – parunāsim pēc spēles.”

Bet kā ar vietējiem faniem? Vai Pasaules kauss Džakartā ir plaši apmeklēts, un vai vispār Indonēzijas galvaspilsētā jūtama čempionāta gaisotne? “Lidostā imigrācijas dienesta darbinieks bija diezgan izbrīnīts, ka mēs braucam uz basketbola čempionātu. Viņš par to neko nebija dzirdējis. Džakarta ir milzīga pilsēta ar vismaz 10 miljoniem iedzīvotāju. Izņemot halles tuvējo apkārtni, nekas neliecina par čempionāta norisi. Es tam sevišķi pievērsu uzmanību, tā kā biju 2015. gada Eiropas čempionāta Latvijā viens no organizatoriem. Mēs 2015. gadā fanus sagaidījām jau ar milzīgiem plakātiem un noformējumu lidostā, izkārām karogus pilsētas centrālajos laukumos un uz tiltiem. Džakartā noformējums ir tikai pie halles un dažas reklāmas pilsētas ielās,” stāsta Arnis Ozols, uzsverot, ka par čempionāta atmosfēru rūpējas latviešu fani, kuri pilsētā ir pamanāmi ar savu dzīvespriecīgo skaļumu un vienotajām sarkanbaltsarkanajām formām.

Arī Zigmunds Fricsons novērojis, ka daudzi indonēzieši pat nezina, ka viņu valstī notiek tāds pasākums. “Īsti gaisotne nav jūtama, bet interese par spēlēm ir samērā liela. Interesanti, ka paši vietējie apmeklē pārsvarā tās spēles, kur laukumā iznāk NBA zvaigznes. Bet ārpus Džakartas cilvēki vispār nezina, kas ir basketbols. Vairākas reizes man pat pārprasīja, vai es pats spēlēju šajā turnīrā. Pēc tā sapratu, ka sajēga par basīti viņiem ir ļoti sveša. Cik pēc plakātiem uz ielas var nojaust, viņiem daudz svarīgāks notikums ir Āzijas valstu ikgadējā konference ASEAN, kas drīzumā notiks Džakartā,” iespaidos dalās erudīcijas viktorīnu organizators, piebilstot: “Vietējo acīs latviešu fani ir cieņā. Un vislielākā interese ir no motorolleru un citu takšveidīgo transportlīdzekļu pakalpojumu piedāvātājiem. Viņi jau iemācījušies pāris vārdu latviski, sauc: “Latvija, Latvija!” pat tad, ja neesi fanu kreklā. Vienkārši atpazīst pēc sejas – ja esi baltais, tad, visticamāk, no Latvijas!”

Savs bārs un prezidents fanu čatiņā

Ko daudzskaitlīgais latviešu fanu pulks sadara Džakartā? “Ir bārs "Lokaholik", kurā pulcējas latvieši. Arī pēc spēlēm ir kopā sanākšana, taču varbūt ne tik masveidīga. Un to, kur satikties, var uzzināt vacapa čatiņā, tur ir jau ap 450 faniem. Tur attiecīgi pēc spēles tiek ielikta informācija par pulcēšanās vietām,” teic Arnis, bet Zigmunds paskaidro: “Šo čatiņu izveidoja viens no manas erudīcijas viktorīnas dalībniekiem. Sākumā tajā bija vien 10 cilvēku, bet nu jau vairāk nekā 400! Šim čatiņam pat pievienojies Raimonds Vējonis, domājām, ka tas ir kāds viltus personāžs, taču izrādās, ka īstais Latvijas Basketbola savienības prezidents, mūsu eksprezidents. Viņš šajā čatiņā faniem palīdz ar dažādu aktuālo informāciju un organizatoriskiem jautājumiem. It sevišķi par biļešu iegādi, kur čempionāta rīkotāji gan pamatīgi nolažojuši. Lai gan arēnas ir pustukšas, biļešu iegādes mājaslapās uzrādās, ka spēles izpārdotas.”

Bet brīvajā laikā? Kur tad liekas fanotāju pulks? “Pašā Džakartā pilnīgi nav ko darīt. Arī vietējie saka, ka tā ir darba pilsēta. Tāpēc fani brīvajā laikā cenšas izbraukt no Džakartas, lai kaut kā pārciestu grūti panesamo karstumu. Ir ap plus 34 grādiem, ļoti sutīgs. Taču, kur doties ir daudz – kaimiņu salas, kaimiņu valstis –, jo vietējie avioreisi nav dārgi,” skaidro Zigmunds, bet Arnis teic: “Džakartā apskatījām vecpilsētu, izbraucām uz akvāriju, bet kopumā daudz laika pavadījām viesnīcā pie baseina vai sporta zālē. Tā ir kontrastiem pilna pilsēta, kur nesamērīga bagātība stāv blakus milzīgai nabadzībai un netīrībai. Izmantojām iespēju izrauties uz Bali sērfot. Zinu, ka citas kompānijas Džakartā devās uz aktīvo vulkānu, rīsa lauku, vietējo salu apskatēs un golfa spēlēšanu. Bet tā diez vai bez basketbola es kādreiz būtu nonācis Džakartā. Manis pēc šis pasaules čempionāts varēja notikt jebkur citur uz planētas, vienalga būtu braucis. Un tās emocijas, kuras ieguvām Francijas spēles laikā, nekad mūžā neaizmirsīsim. Paldies komandai, mūsu zeme – Latvija!”

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!