"1300 eiro mēnesī ir mana brīvības cena!" - Rēzija Kalniņa aiziet no štata vietas Dailes teātrī

Dailes teātri iztēloties bez Rēzijas Kalniņas ir ļoti grūti. Aktrise gan atzīst, ka pavisam no teātra nav atvadījusies un saglabājusi vietu ārštatā. Viņa pieļauj, ka būs redzama arī kādos no turpmākajiem jauniestudējumiem.

“Pagaidām palieku izrādēs "Rothko" un "Smiļģis", kas man ir repertuārā. Šajās izrādēs man ir lomas, kurās man ir, ko teikt, un kuras papildina mani kā personību. Par pārējo, kas vēl varētu būt, – tas šobrīd nav atkarīgs no manis, bet gan no Dailes teātra vadības; vai viņi vēlēsies mani piedāvāt kastingos, kas patlaban tieši Dailes teātrī ir ļoti aktuāls aktieru izvēles process. Tomēr man ir būtiski vienmēr atstāt izvēles iespēju. Tādēļ esmu noskaņota piekrišanu dot tikai tām lomām, kas mani interesē. Man ir svarīgi, lai man iedod izlasīt lugu, iepazīties ar piedāvāto lomu un izvērtēt, vai tas man ir interesanti un vai kaut ko dod man kā māksliniecei vai nē. No šā brīža pati sev esmu aģente.”
“Vai mani var nopirkt par naudu?”

Uz jautājumu, vai ilgi šim solim brieda, aktrise atbild: “Nē, tie bija tikai trīs gadi.” Un kāpēc? “Trīs gadi, kopš mana izveidotā "OratoriO", kopā ar vīru izveidotā vieta mūsu sirdīm, mājas vieta, "Sporta 2" kvartālā. Te varu runāt par to, kas man ir būtisks kopā ar saviem kolēģiem. Ja runājam par kaut kādiem svaru kausiem, tad tie ir nosliekušies par labu tam, lai šajā teātra sezonā es iepazītu sevi. Un nevis caur lomām, bet kopā ar "OratoriO" līdzgaitniekiem, uzdodot sev svarīgus jautājumus. Gan sev, gan skatītājam.

Kā mans brālītis Kristiņš teica: “Rēzij, tu saproti, ka brīvība dārgi maksā!” Jā, es saprotu un apzinos to. Ja Dailes teātrī saņēmu 1300 eiro mēnesī, tad tā arī ir mana šā brīža brīvības cena. Jo nu vairs šos regulāros līdzekļus nesaņemu. Bet es gribu būt brīva!”

Par lēmumu atstāt Dailes teātra štatu aktrise skaidro: “Mani nevar ierobežot un iegrožot. Ja man vajag lidot, man ir jāpaceļas spārnos. Ja jūtu, ka manī ir nepieciešamība sevi uzpildīt, lai spētu atkal dot, tad ir nepieciešams laiks. Jo laiks ir tas jēdziens, kas ir ārkārtīgi svarīgs. Ja man nav, ko dot, varu tikai sevi iztērēt. Manas kolēģes un mīļās draudzenes aktrises Lilitas Ozoliņas bēres man iedeva lielu grūdienu un lemtspēju beidzot piešķirt sev tiesības izvēlēties. Gribu, lai loma, kuru man piedāvā, atvērtu to skatu, ko no rīta redzu pa savas mājas logu vai veroties debesīs. Lai loma man atvērtu skatu uz debesīm.”

Par Dailes teātri runājot, atskatoties uz šo ilgstošo laikaposmu – teju trīs gadu desmitiem –, kuri darbi, lomas ir atstājuši lielāko piepildījumu un profesionālo guvumu? “Grūti izcelt vienu konkrēti, taču varu padalīties ar darbiem, kuros esmu guvusi vislielāko prieku, kas ir manas dzīves deficīts. Tā noteikti ir "Penelope un Diks", "Ivonna Burgundijas princese", Fernando Krapa "Vēstules Jūlijai", pašā iesākumā arī "Pāvilielas zēni", kur biju Nemečeks. Tās ir bijušas lomas, kas atstājušas pēdas arī manā dvēselē,” atzīst Rēzija Kalniņa.

No beidzamo gadu iestudējumiem tādu nevarot nosaukt nevienu. “Nav tādas atsauksmes, ka kas ienāktu prātā. Varbūt arī tāpēc ņemu šo pauzi, lai sakrātu kaut ko, kas man dotu atkal adrenalīnu un azartu; kad varu priecīgi sacīt: “Jā, es to gribu!” Pagaidām neko negribu. Tikai veidot savu "OratoriO", kur varu runāt par sievieti pusmūžā. Lai gan tas ir nosacīti – mēs neviens nezinām, cik katram garš vai īss dzīves nogrieznis ir atlicis – varbūt viena diena, varbūt divas nedēļas, bet varbūt vēl desmitiem gadu. Jā, es vēlos runāt, stāstīt par to un dalīties ar sievietēm par to, kam, kādām izvēlēm, sajūtām ejam cauri šai vecumposmā.”

Brīva dīva!

Kāda bija atvadīšanās no Dailes teātra vadības – draudzīga, ar sapratni un respektu vai varbūt direktors centās vienu no spožākajām savām skatuves zvaigznēm atrunāt no pāriešanas ārštatā? “Nē. Mums ir brīnišķīgas attiecības, un ārštats jau nav aiziešana uz visiem laikiem. Nevienu “neuzmetu”, manī nav nekāda rūgtuma. Tā bija cilvēcīga abpusēja vienošanās par man nepieciešamo pauzi. Tai brīdī, kad vēlēšos nākt atpakaļ, durvis man vienmēr būs atvērtas. Tā ir laba sajūta. Juris Žagars jau ir ļoti gudrs – gan vīrietis, gan aktieris, gan režisors, gan direktors. Esam tik daudz spēlējuši kopā, un viņš mani ļoti labi zina. Respektē, ka ir brīdis, kurā mani vajag palaist, lai pēcāk dabūtu atpakaļ.”

Jautāta, vai šī pauzes sajūta uz darbu teātrī Rēzijā patiesi bija sēdējusi jau visus trīs iepriekšējos gadus, viņa saka: “Drīzāk attiecībā nevis uz Dailes teātri, bet gan drīzāk pašai uz sevi. Kad cilvēks sāk uzdot sev jautājumus, ir tomēr nepieciešams laiks, lai rastu uz tiem atbildes. Esmu pateicīga liktenim, ka, pateicoties savam vīram, man ir šī privilēģija šo nepieciešamo pauzi saņemt.”

Iepriecina vīru, ļaujot iepriecināt sevi

“Esam Latvijā, bet drīz Ainārs atkal brauc uz Vāciju, pēc tam uz Franciju. Mums būtībā ir tāda randiņu dzīve, jo vīrs nemitīgi ir ārzemēs. Patlaban viņš ir piesaistīts vairākām vietām. Lai gan neliegšos – vieglāk bija, kad viņam bija viena konkrēta vieta, jo tad mums bija dzīvoklis, savukārt tagad esam “uz čemodāniem” un dzīvojam pa viesnīcām,” pastāsta Rēzija Kalniņa, kura iespēju robežās ceļo vīram pa pasauli līdzi.

Un vai Rēzija jau ir piedzīvojusi to brīdi, kad pirmo reizi pēc darba atstāšanas vīru ir lūgusi atbalstīt jaunu kurpīšu iegādē? “Jā! Man īstenībā nekad viņam nav jālūdz! Ainārs vienmēr nopērk kurpītes, kad to vēlos. Vīrs smejas, ka esmu mūsu ģimenes klauniņš; jo es allaž attiecīgos brīžos uztaisu tādas lielas kaķa acis kā runcītis filmā Šreks, un tad man netiek liegts kārotais. Manuprāt, ļaujot viņam sevi iepriecināt, ļaujot par mani parūpēties, es viņam sagādāju prieku. Tiešām nekas nav jālūdz. Jo viņu priecē tas, ka par jebko es vienmēr priecājos kā mazs bērns, kā maza meitene. Man ir “bērna iekšiņa”.”

Vēlas runāt par sievieti dzīves krustcelēs

Runājot par aktuālajiem radošajiem procesiem, māksliniece stāsta, ka turpina strādāt ar Šona Grenana dramaturģiju. “Šī būs jau trešā šī autora luga, ko iestudēju. Pirmā bija "Liec Dievam pasmieties", tad "Alvas sieviete" Dailes teātrī, bet nu "OratoriO" top "Kad akmens paslīd garām". Tas ir stāsts par pasaules gala tuvošanos. Kad pasaules gals paslīd garām – kas tad šeit paliek no tevis? Paliek sieviete, kas stāv dzīves krustcelēs. Tāpat kā es. Un nevaru atbildēt ne jā, ne nē. Atbildes vēl nav. Esmu nulles punktā, un arī šī sieviete atrodas tādā pašā nulles punktā. Un kas notiek ar viņu? Ar viņu notiek brīnumi! Un tā ir vispārzināma patiesība, ka tad, kad vienas durvis aizveras, citas atveras. Tās iespējas, ko mums sāk piedāvāt universs, Dievs – vai kā nu katrs to dēvējam –, ir brīnumainas, unikālas un priekpilnas. Manuprāt, sievietei Latvijā ļoti pietrūkst patiesas priekpilnības. Un nav runas par kleitām, meikapiem, tūningiem, par ko ārišķīgu, bet par absolūtu, priekpilnu esību.”

Vai Rēzijai šo priekpilnību pašlaik sniedz jauniegūtā brīvība, kad ir visas iespējas darīt, ko sirds kāro, kad nespiež un nesmacē citu uzlikti rāmji? “Neviens un nekas jau mūs nesmacē. Drīzāk paši ar savām izvēlēm esam tie, kas sevi smacē... Bet mana priekpilnība bija, kad iestudēju "Lāčplēsi", ko atkārtoti izrādīsim "Arēnā Rīga" 14. oktobrī, komponista Zigmara Liepiņa jubilejā. Nu jau kā režisore arī pošos nākamajam lielformāta darbam "Finks", ko iestudēšu Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes libretā. Ar šo izrādi apbraukāsim Latvijas koncertzāles. Tā priekpilnība nāk, redzot, kā mani aktieri ar atdevi un ar prieku, bez bailēm un šaubām spēlē. Tā ir tā ideālā bilde, ko redzu, vai nu raugoties debesīs, vai skatoties uz saviem aktieriem.”