Četri brāļi uz vienas ielas - īpaša vieta Jūrmalā jeb mūziķu Sējānu republika

“Nekas nav labāks kā četri brāļi vienkopus. Visi par vienu, viens par visiem. It sevišķi, ja visus šos gadus turamies kopā, ja dzīvojam savu vecvecāku īpašumā. Brāļi – tas ir spēks! Un, ja kādam, piemēram, savas mājas pārbūvē vajadzīga palīdzība, tad atliek tikai pasaukt citus brāļus,” tā žurnālam "Kas Jauns" teic Sējāni.

Kā atzīst Juris Sējāns, zināmā mērā tāpēc arī tik ilgi pastāv grupa "Menuets", kas nupat sākusi savu jubilejas koncertturneju "Zelta 55": “Ja jau mēs ar brāli Leonu esam viens no grupas kodoliem, ja grupas saknes meklējamas Jūrmalā – pirmie mēģinājumi notika mūsu vecāku mājā –, tad domāju, ka mūsu īpašās ģimeniskās attiecības ir viens no iemesliem, kāpēc "Menuets" tik ilgi vēl pastāv. Mēs neesam cits citam apnikuši, jo esam brāļi. Radnieciskās saites ļoti cieši mūs satur kopā.”

Žurnāls "Kas Jauns" ciemojas pie Jura un viņa sievas Baibas, pie reizes paviesojoties pie pārējiem brāļiem Sējāniem viņu Asaru republikā.

Zemeņu valstībā. Bet bez zemenēm

Sējānu brāļi dzīvo mammas mātes īpašumos. “Pirms mamma apprecējās, viņas uzvārds bija Reinholde, un Reinholdi šo zemi iekopa aizvadītā gadsimta sākumā. Te visur bija mežs, Reinholdi to nolīda, uzcēla piecas mājas, iekopa laukus un dārzus, kur audzēt zemenes, jo Mellužu un Asaru zemenes bija izslavētas ne tikai Latvijā, bet arī Pēterburgā. Savā laikā pat no Asariem uz Pēterburgu gāja speciāls vilciens, kas veda uz carisko Krieviju zemenes. Bet uz Rīgu un Jelgavu transportēja ar kuģīti no ostas Lielupē, tepat Asaros. Ar ratiem aizgādāja zemenes uz piestātni, iekrāva kuģītī, un pa taisno uz tirgu Rīgā vai Jelgavā. Es pat vēl atceros tos ratus, kas bērnībā mums mājās stāvēja,” zina stāstīt Juris.

Arī viņa vectēvs nodarbojās ar zemeņu audzēšanu un pie dārza darbiem bieži licis mazos Sējānu brāļus. “Zemeņu laukos nostrādājos pamatīgi. Īsta katorga. Kādreiz man sieva Baiba pat jautāja, kāpēc es neēdot zemenes! Bet man tās zemenes piegriezās jau bērnībā! Tāpēc labāk ēdu ķiršus, tāpēc mums dārzā nav zemeņu dobju,” smejas Juris, turpinot stāstīt: “Es pat nevarētu iedomāties, ka dzīvotu kaut kur citur, ka man pie brāļiem būtu jābrauc kaut 30 kilometru. Bet tas ir mūsu senču nopelns, ka viņi nosargāja savu īpašumu. Bija jau padomju laiki, kad visu nacionalizēja. Piemēram, mans vecaistēvs, kurš dzīvoja tieši šajā mājā, bija selekcionārs, izdomāja jaunas ērkšķogu šķirnes, bija Jūrmalas zemeņu audzētāju biedrības priekšsēdētājs. Īsts saimnieks, kurš mīlēja savu zemi, tāpēc pat 1944. gadā neemigrēja no Latvijas, lai arī bija iespēja tikt uz kuģa Ventspilī – visas mantas jau bija sapakotas un zirgi iejūgti."

"Kad atnāca krievu laiki, mums visu nacionalizēja, uzskatot, ka esam budži, mums pašiem atstāja tikai vienu māju, bet pārējās izmitināja visādus īrniekus. Piemēram, blakus mājā, kur tagad dzīvo Jānis, bija atpūtas bāze Rīgas furniera darbiniekiem. Toreiz, kaut arī zeme tika atņemta, vecamtēvam piedāvāja darījumu – turpināt aprūpēt zemi, audzēt zemenes, tikai visa raža jānodod valstij, sev paturot desmit procentus no izaudzētā. Pats ļoti labi atceros, kā, puika būdams, ar ratiem stūmu zemenes uz nodošanas punktu un paturēju tikai desmito tiesu. Taču to ogu tāpat bija tik daudz, ka mēs varējām pārdot. Tādā veidā mūsu senči palika saimniekot šajā zemē, bet omīte lakatiņā bija satinusi visus dokumentus par šiem īpašumiem un nodeva tos glabāšanai manai mammai, pasakot – ja gribat, varat sadedzināt. Taču mamma tos sataupīja, un, kad Latvija atkal kļuva brīva, mēs varējām atgūt savas senču zemes, jo mums bija visi papīri,” stāsta Juris Sējāns.

Svētki, kad ir Jāņi

Protams, tagad visas mājas ir pašu Sējānu rokām pārbūvētas, jo padomju laikos iemitinātie īrnieki tās bija pamatīgi nolaiduši. Piemēram, brāļa Jāņa māja, kur bija iekārtots atpūtas nams, ar finiera plāksnēm tikusi sadalīta mazās istabiņās, kurā katrā bija pa metāla atsperu režģa gultai. “Tās mēs ielikām mūsu mājas garāžas pamatos. Izcila armatūra betona grīdai,” nosaka Juris.

Kā ir visu mūžu būt četriem brāļiem kopā? “Eleganti! Mēs jau cits citu netraucējam, katrs dzīvojam savu dzīvi, kad vajag, tad satiekamies. Bet šī savstarpējā tuvuma sajūta ir ļoti fascinējoša, vienmēr var paļauties uz kādu, kas ir blakus. Tā ir drošības sajūta, esam kā viena liela ģimene,” atbild Juris.

Bet kā Sējāni nolemj, pie kura no brāļiem tiek svinēti svētki? Juris sirsnīgi smej: “Centrālie svētki ir Līgo, jo viens no brāļiem taču ir Jānis! Vispirms apstaigājam visas mājas, pie katra notiek pa kādam rituālam, un pēc tam visi dodamies uz Jāņa sētu. Kad mamma vēl bija dzīva, mums bija tradīcija Ziemsvētkus svinēt katru gadu citā mājā. Tagad Sējānu loks ir krietni paplašinājies, bērni jau izauguši lieli, viņiem ir savas ģimenes, tāpēc Ziemsvētkos dodamies pie viņiem. Piemēram, Līva ieprecējusies tepat Mellužos, un šogad svinēsim pie viņas. Jo mūsu mājās mēs vairs nevaram uzņemt visus viesus – tā ir par mazu! Kopā ar visiem bērniem un mazbērniem sanāk vairāk par 40 cilvēkiem! Un ja vēl draugi atnāk...

Savukārt Jāņu dienā mums ir tradīcija sētā vārīt lielo zupu, par ko šefību uzņemas brāļa meita. Visi sanes pa sastāvdaļām – sautētus kāpostus, žāvētu gaļu –, saliek to milzu katlā, un, kamēr tā vārās, ejam uz pludmali spēlēt futbolu un peldēties.”

Baiba piebilst, ka Līgo vakars pie Sējāniem patiešām ir īpašs notikums: “Kad Juris atbrauc no Līgo koncertiem, tad dodamies lāpu gājienā. Pievienojas visi kaimiņi, paņemam lāpas un, ejot līdz jūrai, dziedam patriotiskas dziesmas, Dziesmu svētku repertuāru, jo Jānis taču ir kora vadītājs un pie viņa parasti sabrauc arī koristi.”