Jānis Rukšāns lepojas ar unikālu tautastērpu - viņam ir tūkstoš gadu sena latgaļu goda tērpa kopija
“Brīžiem jau jutos neērti no tā, cik daudzi cilvēki vēlējās ar mani nofotografēties,” smej pasaulē atzītais latviešu dārzkopis un selekcionārs Jānis Rukšāns (77), kurš XXVII Vispārējos latviešu dziesmu un XVII deju svētkos bija tērpies tūkstoš gadu sena latgaļu goda tērpa kopijā.
Jānis Rukšāns dzied Straupes pagasta jauktajā korī, kas ir viens no vecākajiem Latvijā. Tas dibināts 1864. gadā un ir viens no tiem septiņiem šo Dziesmu svētku koriem, kas pirms 150 gadiem piedalījies pirmajos Vispārīgajos latviešu dziedāšanas svētkos.
“Emocijas ir lieliskas! Enerģiju esmu uzlādējis pārpārēm. Protams, tagad atkal jāatgriežas darbā dārzā, kur visspraigākajā sezonā vairāk nekā nedēļa tomēr pazaudēta,” žurnālam "Kas Jauns" pēc svētkiem teica sirmais Dziesmu svētku dalībnieks, piebilstot, ka viņa sieva Guna, kaut arī ir laba dziedātāja, gan korī nedziedot: “Viņa beigusi konservatoriju kā režisore un, vienmēr, kad aicinu pievienoties kora mēģinājumiem, atrunājas, ka varot diriģēt citus, nevis paklausīt, kā pašu diriģē!”
Dziesmusvētku kulminācija - noslēguma koncerts "Zvaigžņu ceļā" Mežaparka estrādē
Jānim šie bija jau piektie Vispārējie dziesmu svētki – četri pēc kārtas un viena reize jaunībā. Un šajos, tāpat kā divos iepriekšējos, Rukšāns izcēlās ar savu unikālo tautastērpu – arheoloģiskajos izrakumos Ģūģeru senkapos atrasto seno latgaļu apģērba kopiju.
“Tā ir sievas Gunas dāvana man apaļajā jubilejā – 65 gados. Ģūģeru kapulaukā tepat mūsu pusē – Priekuļu pagastā – tika atklāti 8.–12. gadsimta apbedījumi. Tajos bija ļoti labi saglabājušies pirmskristiešu laiku seno latgaļu apģērbu fragmenti, pēc kuriem arheologi restaurēja šo goda tērpu izskatu. Un manai sievai radās ideja mums abiem pasūtīt šo tērpu kopijas, lai 2013. gada Vispārējos dziesmu un deju svētkos varētu ierasties tautastērpos,” tā "Kas Jauns" stāsta Jānis Rukšāns.
Seno latgaļu tautastērpi Dagnijas Kupčas vadībā tapa divus gadus aušanas darbnīcā Vērerīšas Cēsīs. “Visi audumi, kreklus ieskaitot, ir roku darbs – austi stellēs. Bet kapara apkalumi netika iekniedēti, kā to mūsdienās ātri taisa, bet gan ieausti audumā! Tas bija rūpīgs darbs, kas prasīja ilgu laiku,” skaidro Jānis, piebilzdams, ka viņa tautastērpam trūkst metāla jostas sleņģenes, jo tā vēl top pie meistara: “Bet tad, kad pirms desmit gadiem pirmo reizi Dziesmu un deju svētkos izgāju ar šo tautastērpu un ar sievu piedalījāmies tautastērpu skatē, kur ieguvām trešo vietu, šādu apkalto metāla jostu biju aizņēmies no tās darinātāja, arī cēsnieka Daumanta Kalniņa.”
Jānis atzīst, ka viņa tērps ir gana ērts: “Oriģinālos ādas apavus gan šogad Dziesmu svētkos nevilku – tie tomēr nav paredzēti ilgstošai staigāšanai pa asfaltu, tāpēc man kājās šoreiz bija kurpes. Bet pats apģērbs vēsākā laikā patiešām ir ērts. Vienīgi karstākā laikā gan ne. Jo arī šogad, kad nebija tās karstākās dienas, aizejot līdz Mežaparka estrādei, jau cepure pilēja no sviedriem.”
