Ar ripu pa kaimiņu siltumnīcām. Hokejista Kārļa Čukstes ceļš pēc pasaules bronzas medaļas

Tagad viņu ģimenē ir bronzas tēvs un bronzas dēls! Kārļa Čukstes tētis Ainārs Čukste ir basketbola treneris, bijis pie Latvijas valstsvienības stūres, kopā ar Latvijas sieviešu U-20 basketbola valstsvienību izcīnījis bronzas medaļu 2005. un 2009. gada Eiropas čempionātos, bet mamma Baiba Čukste savulaik bija Latvijas sieviešu ledus hokeja izlases kapteine. Žurnāls "Kas Jauns" viesojies pie bronzas medaļnieka vecākiem viņu mājās Mārupītes krastos.

Galvenais, lai izaugtu sportisks puika!

Kāpēc ne basketbols, bet hokejs? Čukstes izlēma dēlu virzīt hokejā tāpēc, ka to var sākt apgūt jau no trīs gadu vecuma. “Bērni basketbolā sāk trenēties no septiņiem gadiem un vēlāk, bet, tā kā Kārlis bija ļoti aktīvs puika, vajadzēja viņa enerģiju kaut kur likt, tāpēc izlēmām, lai mācās slidot. Mana draudzene Lolita Andriševska tolaik ar Uldi Opīti vadīja hokeja treniņus Daugavas ledus hallē, tad nu izdomājām, ka puiku no bērnudārza, noraujot viņam pēcpusdienas miedziņu, vedīsim uz hokeju,” skaidro Baiba, un Ainārs piebilst: “Un vēlāk viņš jau tik ļoti bija pielipis hokejam, ka par basketbolu pat domas vairs nebija. Mēs gan esam uzspēlējuši, pagrūstījāmies pagalmā zem groza līdz brīdim, kad man jau mugurkauls sāka krakšķēt. Sapratu, ka ar šo čalīti spēkoties nav vērts – viņš jau “lika pleciņu” pēc hokeja noteikumiem. Lai gan basīti viņš patiešām nespēlēja slikti, bija pat savas skolas komandā. Ļoti vērtīgs aizsardzības spēlētājs.”

Virzot Kārli uz hokeju, vecākiem nebija domas dēlu izaudzināt par profesionālu sportistu. Galvenais, lai puikam būtu kāda sportiska nodarbe. Kārļa izvadāšana pa treniņiem bija uz mammas pleciem, jo tētis bija aizņemts basketbola trenera darbā. “Es aizvedu tikai pāris reižu, jo man jau nebija variantu – pašam visu laiku treniņi un sacensības. Tāpēc diemžēl sanāca maz būt klāt viņa pirmajās nozīmīgajās spēlēs. Protams, cik varēju, tik braucu, taču mamma bija klāt vienmēr. Bet Kārlis jau saprata, ka man kā trenerim ir pašam savas komandas, ar kurām jābūt kopā,” stāsta Ainārs Čukste.

Tas gan nenozīmē, ka Ainārs savas trenera gudrības nav nodevis tālāk dēlam. “Protams, ka esam daudz runājuši par attieksmi pret darbu, pret treniņiem, par spēles vadīšanu, komandas psiholoģiju. Pusaudžu gados arī diezgan pastrīdējāmies. Kārlis nereti attrauca, ka es no hokeja neko nesaprotu, lai “sēžu savā basketbolā un mācu basketbolistus”. Bet es jau biju diezgan piekasīgs, un, lai gan vienam ir ripa, citam bumba, sporta spēļu pamati – pārvietošanās pa laukumu, izskriešana uz brīvajām vietām, aizsardzības principi – visiem jau ir līdzīgi. Kad Kārlis bija mazāks, viņam ļoti nepatika kritika. To viņš uztvēra sāpīgi,” atceras Ainārs.

Patīk labi paēst

Ja arī sākotnēji Kārļa vecāki gribējuši tikai, lai dēls izaug par fiziski attīstītu puiku, ar laiku kļuva redzams, viņam pašam diezgan agrā vecumā radās savi mērķi, sāka sapņot par iekļūšanu jaunatnes izlasē. “Viņš bija viens no labākajiem komandā, vispirms spēlēja uzbrukumā, tad aizsardzībā. Un varēja redzēt, ka viņam labi sanāk, viņam bija apņēmība un cīnītāja raksturs, tika gūti pirmie panākumi. Taču nebija tā, ka mēs apzināti viņu bīdītu uz priekšu, nedegām par to, ka tā būs traģēdija, ja nekļūs par profesionālu sportistu. Un tad, kad parādījās varianti apgūt izglītību ASV, kā hokejistam par to saņemot stipendiju, protams, izšķīrāmies par to,” atceras tētis.

Tiesa gan, jaunībā Kārlis bijis diezgan apaļīgs. “Nu jā, bija liekais svariņš. Bet tas tāpēc, ka viņam ļoti garšoja desmaizes un baltmaize ar riekstu sviestu. Saldējumu mazāk par desmit gabaliem nepirka,” smejas Kārļa mamma. “Un viņš jau arī tagad nav nekāds kārnais! Jo ēst viņam patīk. Viņš gan teica, ka izlases vārtsargs Artūrs Šilovs ēdot divreiz vairāk un, ja ēstu kā viņš, būtu apaļš kā bumba. Bet tagad Kārlis tomēr piedomā pie savas ēdienkartes, jo viņa draudzene ļoti domā par veselīgu ēšanu un tai piesaistījusi arī Kārli. Savukārt, atbraucot mājās, Kārļa gardums ir manis taisītās kotletes un griķi ar maltās gaļas mērci.”

Kad kaimiņiem nācās ciest

Čukstēm mājas pagalmā ir basketbola grozs, bet Kārlis pagalmu izmantoja, lai trenētu savu hokejista šķēlienu pa vārtiem. “Mums bija šķūnis no gāzbetona bluķiem. Turējām to tikai tādēļ, lai būtu kāda siena aiz vārtiem, pa kuriem Kārlis trenēja metienu. Kad puika izauga, nācās šķūni nojaukt, jo visa siena bija sadrupusi no viņa sitieniem ar ripām. Mums tur bija vārti, aiz tiem dēlis, lai pasargātu sienu. Un kā viņš tesa! Nē, tie vārtsargi ir ku-kū, ja gatavi ķert tādus sitienus,” spriež Ainārs, stāstot, ka no Kārļa trenēšanās mājas pagalmā visvairāk nācies ciest kaimiņiem.

“Kaimiņam Valentīnam bija siltumnīca ar milzīga izmēra stikliem. Protams, ka Kārlis trāpīja arī pa tiem. Vienreiz ripa bija izlidojusi cauri stiklam kā lode – lielā rūts nesaplīsa, vien stiklā bija ripas lieluma caurums. Lūk, tik stipri šķēla Kārlis! Un Valentīns šo loga rūti paturēja kā piemiņu. Savukārt otra kaimiņiene visas viņas sētā ielidojušās ripas savāca un nedeva atpakaļ – noslēpa pagrabā. Bet viņas dēls slepus mums tās atdeva. Laikam viņai bija cemme uz Kārļa trenēšanās sekām. Bija jau par ko – ne reizi vien Kārlim nācās iet pie kaimiņiem vākt sasistos siltumnīcu stiklus, bet mums pirkt vietā jaunus,” sirsnīgi smejoties, stāsta hokejista mamma Baiba, un Ainārs piebilst: “Bet kaimiņi mums ļoti forši, puiku atbalsta, seko līdzi viņa gaitām. Arī tagad, kad Kārlis atbrauca no čempionāta, viņš aizgāja pie Valentīna, kurš jau krietni gados, parādīja medaļu un paspieda roku. Arī ar kaimiņu bērniem sanāca sagaidīt Kārli mājās.”

Gatavojas kāzām

Čukstēm īsti neizdevās kopā ar dēlu nosvinēt Latvijas hokeja izlases panākumu, jo jau nākamajā rītā pēc atgriešanās Latvijā Kārlis devās atpakaļ uz ASV. “Rīgas lidostā sagaidīt viņu nevarējām, sumināšanā pie Brīvības pieminekļa viņam klāt netikām, tāpēc gaidījām, kad hokejisti iznāks no pieņemšanas Prezidenta pilī. Pirmo reizi ar Kārli satikāmies piecos pēcpusdienā, bet jau nākamajā rītā piecos viņš bija lidmašīnā uz ASV,” smejas Ainārs.

Uz Ameriku Kārlis devās, jo viņam jāgatavojas kāzām. Viņa līgava ir bijusī vieglatlēte, Arizonā studējusi žurnālistiku. Kārlis ar Brūku iepazinās pirms četriem gadiem, kad viņa kā korespondente lidojusi līdzi universitātes hokeja komandai, kurā tajā laikā spēlēja arī latviešu hokejists Filips Buncis. Toreiz bija spēle ar Kārļa augstskolas komandu, un Filips tad abus sapazīstinājis. Stāstot par dēla izredzēto, Kārļa mammas acis iemirdzas: “Ļoti jauka meitene. Patīk! Ne tikai smuka, bet arī ļoti mīļa, gādīga, saprotoša, gudra. Nepavisam neatbilst stereotipam par amerikāņiem. Forša meitene. Piedomā pie sava izskata, regulāri apmeklē sporta zāli. Žēl vienīgi, ka valodas problēmu dēļ ir grūtības komunicēt.”

Ainārs piebilst, ka Brūkas vecāki jau bijuši Latvijā. “Tētis bija atbraucis uz Kārļa pirmajām divās spēlēm pasaules čempionātā Rīgā. Viņam vispār tā bija pirmā reize ārpus Amerikas! Viņam ir veiksmīgs bizness Ņūdžersijā, nodarbojas ar ugunsdzēsību sistēmu ražošanu lielajiem objektiem, viņiem ir arī vasaras māja Arizonā, un no baseina ir skats uz tuksnesi,” teic Kārļa tētis, sakot, ka drīzumā būs jāpošas uz dēla kāzām Amerikā.