Nopirktā Spānijas uzvara, četri uzvarētāji vienā gadā un citi pārsteidzoši fakti no Eirovīzijas vēstures

Nopirkta uzvara, pamiera noslēgšana un konkursa laiku, mistiski pazuduši ieraksti un daudz kas cits piedzīvots kopš pirmās Eirovīzijas 1956. gadā. 

Naivie luksemburģieši 1956. gadā

Pati pirmā Eirovīzija notika 1956. gadā Lugano, Šveicē. Šobrīd tik laikietilpīgajā Eirovīzijas konkursā 1956. gadā piedalījās tikai septiņas valstis, un katra piedalījās ar divām dziesmām. Uzvarēja mājinieki – šveiciete Lys Assia ar dziesmu “Le Refrain”. Par to, vai šī uzvara ir bijusi godīga, pētnieki spriedelē vēl arvien, jo pilni balsojuma rezultāti nekad netika atklāti un tika paziņota tikai pirmās vietas ieguvēja. Lai situācija šķistu vēl kompromitējošāka, Luksemburgas žūrijas pārstāvji uz pasākumu neieradās un savas balstiesības atdeva uzticamajiem šveiciešiem. Savāda sakritība gan, ka Šveice uzvarēja, ne tā? Nākamajās Eirovīzijas tāda necaurredzamība un balsu deleģēšana vairs nebija iespējama.

Mistiski nozaudētais ieraksts

1964. gada Eirovīzija notika Kopenhāgenā, un tas dziesmu ziņā ir viens no izcilākajiem Eirovīzijas gadiem. Francija, Šveice, Monako… visas tās dziesmas būtu uzvarējušas gandrīz jebkurā citā gadā, taču 1964. gadā spēcīgākā izrādījās Itālijas sešpadsmitgadīgā Gigliola Cinquetti ar dziesmu “Non ho l’età”.

Taču pieminēšanas vērts tas ir cita iemesla dēļ: šis ir vienīgais Eirovīzijas pasākums (ja neskaita pašu pirmo 1956. gada izlaidumu), kura videoversija nav pieejama. Leģendas vēsta, ka ieraksts gājis bojā ugunsgrēkā Dānijas videoarhīvā septiņdesmitajos gados, taču pēdējā laikā parādījušās baumas, ka videoieraksta vispār nekad nav bijis. Ir pieejamas tikai saraustītas, nelielas atliekas no uzvarētājas priekšnesuma pēc balvas saņemšanas. Pavisam nesen kādam fanam izdevies iegūt daļu priekšnesuma no Somijas televīzijas raidītā ieraksta, taču arī tas neatspoguļo ne simto daļu no visa konkursa. Viss pieejams tikai audio formātā.

Kāpēc visi dzied angliski jeb Zviedrija 1965.

Lai gan 1965. gadā līdz leģendārajai ABBA uzvarai vēl kādus deviņus gadus vajadzēja pagaidīt, zviedri jau tolaik izrādīja pirmās iezīmes, ka viņi vislabāk zina, kādā virzienā jābīda konkursa nākotne. Jau kopš pašiem Eirovīzijas pirmssākumiem katra valsts dziedāja savā nacionālajā valodā. Tas nebija nekur oficiāli rakstīts, vienkārši nevienam nebija ienācis prātā darīt kaut ko citādu. Taču 1965. gadā zviedri izdomāja, ka diezgan muļķīgi ir cerēt, ka visi sapratīs viņu dziesmu zviedriski, tāpēc Ingvar Wixell savu dziesmu "Absent Friend" izpildīja angliski.

Godīgi sakot, valodas izvēle mazliet mulsinoša, jo lielākā daļa uzvarētājdziesmu līdz tam brīdim bija izpildītas franču valodā un arī visa pasākuma pamatvaloda bija franču. Ar šo dziesmu zviedri palika 10. vietā no 18, kas vispār nav svarīgs fakts, tomēr kopš tā brīža Eirovīzijas nolikumā tika oficiāli iekļauta prasība, ka dziesmai jābūt valsts valodā (noteikums tika atcelts 1973. gadā un tad atkal pieņemts 1977. gadā).

Kompromitējošā Spānijas uzvara 1968. gadā

1968. gadā Eirovīzijā piedalījās slavenais Klifs Ričardss ar dziesmu “Congratulations”, taču ieguva tikai 2. vietu. Toties uzvarēja Spānija. Spānijas dziesma "La La La" arī ir diezgan jauka un melodiska dziesmiņa, taču brīdī, kad dziesma uzvarēja, šis fakts pasaulē tika uztverts diezgan neviennozīmīgi. Ir versija, ka Spānijas diktators Francisko Franko esot piekukuļojis Eiropas valstu žūrijas pārstāvjus, lai Spānija uzvarētu. Vai nu tā tiešām bija, kurš gan to var tagad pateikt...

Četrkārtīgs neplīst jeb 1969. gada haoss

Gadu pēc Spānijas uzvaras konkurss notika Madridē, un šis pasākums ir nozīmīgs Eirovīzijas vēsturē ar faktu, ka šajā gadā četras valstis ieguva vienādu punktu skaitu. Tā kā Eirovīzijas nolikumā šāds variants nebija atrunāts, nekas cits neatlika kā par uzvarētājām pasludināt visas četras: Spāniju, Nīderlandi, Lielbritāniju un Franciju. Spānija arī kļuva par pirmo valsti, kas uzvarējusi divas reizes pēc kārtas (diemžēl spāņiem vairs pēc tam nav izdevies uzvarēt nevienu reizi). Lai gan tagad, atskatoties pagātnē, šis šķiet kā tāds jauks misēklis, pārējās Eiropas valstis to tik mierīgi vis neuztvēra, tādēļ Somija, Norvēģija, Portugāle un Zviedrija nākamā gada pasākumā nolēma nepiedalīties.

Krāsu televīzija jāprasa kaimiņiem

1970. gadā Eirovīzijā uzvarēja Dana no Īrijas, kas 21. gadsimtā, starp citu, ir aktīva politiķe un bijusī prezidenta amata kandidāte. Tādēļ 1971. gada Eirovīzijas konkurss notika Īrijā. Tobrīd Īrijai bija saspringtas attiecības ar Lielbritāniju Ziemeļīrijas konflikta dēļ, tāpēc konkursu bija pārņēmušas dažādas ar drošību saistītas problēmas. Tomēr lielākā ārvalstu skatītāju problēma varēja būt tā, ka Īrijā tobrīd vēl nebija pieejama krāsu televīzija. Tādēļ uz Eirovīzijas laiku kara cirvis ar brāļiem britiem tika norakts, un krāsu televīzija aizlienēta no Lielbritānijas.

Televīzijas streiks 1977. gadā

Ap 1977. gadu dalībnieku un valstu vizītkartes pirms katra priekšnesuma jau bija kļuvušas par ierastu Eirovīzijas sastāvdaļu. Mākslinieku fotoportreti, mazliet neveikla dzimtās pilsētas atrādīšana vai pastaiga pa rajonu, kurā notiek konkurss, bija aktuāli arī nākamajos gados. Taču 1977. gadā konkurss notika Lielbritānijā, kuras nacionālā televīzija tobrīd bija nolēmusi streikot, tāpēc nekādas vizītkartes nebija safilmējusi. Tā kā kaut kas skatītājiem bija jārāda, kamēr uz skatuves iekārtojās nākamie mākslinieki, videokameru objektīvi tika pavērsti uz apmeklētājiem, kas Eirovīziju skatījās klātienē. Daži cilvēki tur tika rādīti tik bieži, ka pamazām kļuva atpazīstamāki pat par izpildītājiem. Skatoties tā gada ierakstu, var labi redzēt, cik sapucējušies cilvēki apmeklēja šo pasākumu un cik nopietns koncerts tas tolaik bija.

Laba daudz nevajag

1978. un 1979. gadā Eirovīzijā uzvarēja Izraēla. Pēc diviem veiksmīgajiem startiem izraēlieši laikam pamatīgi nobažījās, kādas izmaksas šī regulārā ballīte prasīs, ja to nāksies rīkot gadu no gada. Tāpēc 1980. gadā, kad pēc 1979. gada uzvaras tai būtu pienācies atkārtoti rīkot konkursu, Izraēla paziņoja, ka viņiem kā reiz tieši Eirovīzijas datumā ir nacionālie svētki, tāpēc viņi nevarēs Eirovīziju ne rīkot, ne paši piedalīties. Organizatora gods tika tālāk nodots Nīderlandei. Vēl viens interesants fakts – 1978. gada Eirovīzijas konkurss tika translēts arī Jordānijā, kam ar Izraēlu nav tās draudzīgākās attiecības. Brīdī, kad tika paziņots, ka Izraēla ir uzvarējusi, Jordānijas televīzija rādīja kadrus ar ziediem un vēlāk stāstīja, ka uzvarējusi ir Beļģija.