Svētbilde neona gaismās. Seriāla "Copenhagen Cowboy" recenzija

«Kopenhāgenas kovbojs» noteikti nederēs visu skatītāju garšas kārpiņām. Jaunais seriāls izzina kriminālā, šausmu un mistikas žanru savstarpējās robežas, tās nojaucot un sapludinot.

Dāņu kinorežisors Nikolass Vindings Refns turpina izkopt un slīpēt pats savu rokrakstu. Kāds tas ir? Lai gan viņa veidoto stāstu darbības parasti norisinās reālistiskās lokācijās, tomēr ar ļoti spēcīga gaismojuma palīdzību tiek panākta gandrīz teatrāla noskaņa. Un, runājot par gaismu, nevar nerunāt par neoniem. Lielā mērā, tieši pateicoties Refna kino darbiem, pēdējā desmitgadē daudzos video un kino darbos (un arī pusaudžu istabās pie sienas) uzvaras gājienu piedzīvo neona gaismas. Spilgta, teju griezīga, violeta, sarkana un zila krāsu palete jaucas un mijiedarbojas. Neoni pazib jau Refna karjeras sākuma posmā, kad viņš veidoja kriminālo triloģiju «Pusher», kas režisoram un aktierim Madam Mikelsenam atnesa pasaules atpazīstamību. Arī toreiz režisors klejoja pa Dānijas kriminālo pagrīdi. Tomēr kopš tā laika dāņu autors ir nogājis tālu ceļu stilīga attēla un teatrālas estētikas meklējumos. Ne velti viņa 2016. gada filma pat ir nosaukta «Neona dēmoni». Brīžiem pat pašu Refnu varētu saukt par neona dēmonu!

Viņa stāstu centrā vienmēr ir krimināli sižeti. Mums tiek piedāvāta horeogrāfiski un vizuāli nostrādāta vardarbība. Šāds raksturojums mazliet sasaucas ar daudzu iemīļoto Kventinu Tarantino. Tomēr atšķirībā no rotaļīgā amerikāņa dānis Refns ir ziemeļnieciski vēsāks. No filmas uz filmu (starp tām var izcelt «Drive», «Piedos tikai Dievs», «Pusher» triloģiju) viņš ir kopis savu stilu, tēmu un žanra loku saglabājot līdzīgu.

Palielinoties budžeta iespējām, viņš mērķtiecīgi ir asinājis savu stilu kā spicu zīmuli. Jāuzmanās tikai, lai šis zīmulis netiktu noasināts tik ass, ka, atsākot ar to rakstīt, tas vienkārši nolūst. Tā mazliet ir gadījies ar vēl kādu šī brīža kino stila meistaru Vesu Andersonu. Nonācis pie teju neierobežota budžeta iespējām un visas pasaules skatītāju mīlestības, viņš tikai turpina izkopt vienus un tos pašus vizuālos paņēmienus, filmu saturā kļūstot arvien liesāks un šķidrāks. Tomēr Refna kino un TV darbu mantojums vēl nav tik apjomīgs, tāpēc ar interesi var vērot ceļu, pa kuru viņš mērķtiecīgi turpina doties. Viņš arvien vairāk attālinās no ikdienišķuma, nonākot mitoloģijas un pieaugušo pasaku valstībā, kas pildīta ar vardarbību un pasaules nežēlību, kuras priekšā labestības un cilvēcības liesma teju tūlīt, tūlīt nodzisīs.

Cerību labajam «Kopenhāgenas kovboja» pasaulē iemieso galvenā varone Miu. Viņa ir puiciska izskata Balkānu izcelsmes jauna sieviete. Viņa ir nonākusi Dānijā, kur uzturas kādā bordelī. Vienā mājā ar seksa verdzībā esošām albānietēm. Šo no ārpasaules noslēgto bordeli pārvalda nežēlīgs saimnieks ar savu māsu, kura par spīti savam vecumam kvēli alkst ieņemt pati savu bērnu. Šim nolūkam viņai ir vietējais vīrs Svens, kurš ar apkārtējo pasauli sazinās cūku jeb rukšķēšanas valodā.

Jāpiebilst, ka, ja sākumā kādam gribēsies pārmest, ka uz imigrantiem autors ir palūkojies stereotipiski (kā uz noziedzības sakni), tad dāņu režisors pats savus tautiešus atspoguļo vēl nepatīkamākus. Respektīvi, kā pilnīgus necilvēkus un pretekļus. Pretstatā tam visam ir Miu, kurai piemīt brīnumdares spējas. Viņas klātbūtnē dārzā uzplaukst koki, atdzīvojas miruši zīdaiņi un uzzied puķes. Viņa runā maz un visu uzmanīgi vēro ar savām acīm, kuras līdzinās svēto skatieniem no baznīcu ikonām. Bordeļa saimniecei neizdodas tikt pie cerētās grūtniecības, un ātri vien Miu tiek vainota par nedienām bordelī. Paralēli Miu stāstam kā no maziem mozaīkas gabaliņam saliekam un iepazīstam kādu neprātīgi bagātu cūku fermas saimnieka atvasi (ironiski, ka daudziem Latvijas laukos dāņi asociējas tieši ar savām cūku fermām). Blondu dāņu jaunekli, kura eņģeliskajos sejas vaibstos teju iekalts bezgalīgs ļaunums. Kamēr Miu kā eņģelis bēg no albāņu bordeļa un nonāk ķīniešu organizētās noziedzības vidē, mēs lēnām iepazīstam arī sātanisko dāņu jaunekli. Viņu abi stāsti vērpjas uz priekšu, un viņiem būs lemts tikties.

Saruna ar iedomīgo

Skatoties «Kopenhāgenas kovboju», ātri vien top skaidrs, ka neesam liecinieki kādam realitātē balstītam Dānijas kriminālās pasaules atainojumam. Drīzāk nonākam mitoloģiskā odisejā vai drūmā pasakā Dānijas vides dekorācijā. Skandināvu autora seriāls ir vizuāls salūts. Šis nu tiešām ir tas gadījums, kad var teikt, ka katrs kadrs ir kā fotogrāfija! Vai varbūt ekrānšāviņš no datorspēles?

«Kopenhāgenas kovboja» īpašā estētika gan neatstāj daudz vietas vienkāršam līdzpārdzīvojumam vai emocijām, kas ir teju katra normāla seriāla vai filmas mērķis. Tāpēc jau savu pārdomu ievadā minēju, ka šis seriāls nebūs domāts visiem. Režisoru un scenāristu interesē mūs pabaidīt vai likt intelektuāli aizdomāties par ļaunumu pasaulē, bet noteikti ne likt cilvēcīgi just līdz galvenajai varonei Miu. Tomēr uzreiz jāatzīst, ka būtu grēks pārmest autoram to, ko viņš nemaz nav gribējis paveikt. Nedrīkstētu visus ekrāna darbus mērīt ar vienu mērauklu. Refns ir vēlējies un ir sasniedzis izcilu vizuālu pieredzi, kuru viņš nodod skatītājam.

ajā pašā laikā var just arī autora iedomību, ar kādu viņš vēršas pie savas auditorijas. Nikolass Vindings Refns zināmā mērā ar «Kopenhāgenas kovboju» veido ne tikai mitoloģisku vēstījumu par šīs pasaules skarbumu. Nepamet aizdomas, ka viņš cenšas mitoloģizēt arī pats sevi. Ne tikai tāpēc, ka miniseriāla ceturtajā sērijā viņš daudznozīmīgi filmējies arī pats. Katras sērijas sākumā Refns parakstās ar spilgtiem burtiem «by NWR». Savus iniciāļus pēdējos gados režisors cenšas padarīt par savu firmas zīmi. Neapšaubāmi šī var būt bauda visiem žanra kino un TV mīļotājiem, tomēr skatītāju, kuram nav padziļinātas intereses žanru rotaļās, viņš brīžiem atstāj arī garlaikotu, kamēr notiek pievēršanās nesteidzīgajai vizuālajai jūsmošanai par savām spējām. Jebkuras filmas vai seriāla skatīšanās līdzinās zināma veida sarunai. Dialogs ar iedomīgu sarunu biedru, kurš brīžiem tīksminās pats par sevi, var būt interesants, bet ne līdz galam patīkams. Tieši tādu pēcgaršu var atstāt šis saltais vizuālais piedzīvojums.

Ar lēnīgu piegājienu

«Kopenhāgenas kovbojs» nav tikai Refna solodarbs, lai kā varbūt viņam to gribētos. Viņš mūs iepazīstina ar harismātisko jauno aktrisi Angelu Bundaloviču. Viņa runā maz, bet pasaka daudz. Viņas atveidotais tēls šajā saltajā pasaulē iededz cilvēcību, pat ja bieži to dara ar vardarbības palīdzību. Miniseriālam ir fascinējošs skaņceliņš, un «Kopenhāgenas kovbojam» kopumā piemīt arī vārdos grūti raksturojama ironiska (varbūt pat ciniska) humora izjūta. Vislabākā skatīšanās recepte būtu tā baudīšana nesteidzīgā tempā. Seriāls lielāku efektu sniegs, ja to nemēģinās noskatīties vienā vakarā. Miu ceļojums caur kriminālo pasauli ir lēnīgs, un tieši tā to vajadzētu arī skatīt. Piedzīvojot pa sērijai (vai divām) ik vakaru, nenāksies pārsātināties ar košo vizuālo stilu un mierīgāk izdosies prātā pārcilāt dažas filozofiskās domas, kuras stāsta gaitā ir paslēptas.

Šādu recepti mums ierosina mūsdienu TV seriālu stilam netipisks piegājiens. Respektīvi, teju kā likums šķiet tas, ka katras sērijas beigās vajadzētu būt kādam intrigas āķim, kas nekavējoties liktu ieslēgt nākamo. Lai gan viss «Kopenhāgenas kovbojs» ir vienots Miu ceļojums ļaunuma pasaulē, tomēr katra sērija ir kā skaidras nodaļas beigas. Tas šķiet patīkami atsvaidzinoši. Kā jau minēju, autors jūtas drošs par sevi, un viņš zina, ka nākamā sērija agrāk vai vēlāk tiks ieslēgta. Tas notiks, pateicoties baisajai, bet vilinošajai atmosfērai un visu stāstu caurvijošajai mistērijai. Skatāmviela tiem, kas ir noguruši no šabloniskajiem amerikāņu stāstiņiem.

Atsauksmes

«Collider» collider.com

«Iluzors sapnis, kas brīžiem pārtop stindzinošā murgā. Refna jaunais seriāls ir mazs dārgakmens, kurā spoguļojas pasaules atbaidošā un vienlaikus skaistā puse.»

«The Guardian» theguardian.com

«Režisora nievājošā attieksme pret TV seriāliem ierasto ritmu atspoguļojas knapi saistītu piedzīvojumu savirknēšanā vienā stāstā. Iespējams, šāds piegājiens sižetam izskatās daudzsološs uz papīra, bet ir atnesis vilšanos izpildījumā.»