"Ukraiņi ir spīvākā un spītīgākā tauta!" - ārste Dana Isarova par karu, darbu un sabiedrību

Plašāka sabiedrība viņu iepazinusi gada garumā, kopš Ukrainā ir karš. Dana par to runā gan no saviem sociālo tīklu kontiem, gan arī plašsaziņas līdzekļos.

Ir pagājis gads kopš šausminošās Krievijas agresijas Ukrainā sākuma, kāds šis laika posms ir bijis jums?

Ļoti smags, intensīvs un piesātināts gads. Uzzināju daudz ko par sevi un sabiedrību, kurā dzīvoju. Ir tāds teiciens, ka ir gadi, kad it nekas nenotiek, un tad ir nedēļas, kurās notiek gadsimti. Man tieši šāds ir bijis aizvadītais gads. Tā laikā ir tik daudz kas noticis, ka grāmatu varētu uzrakstīt.

Sakāt, ka esat iepazinusi sabiedrību. Kāda tā ir, varat raksturot?

Patiesībā šis gads man kārtējo reizi apliecināja, ka tie cilvēki, kurus esmu izvēlējusies paturēt savā lokā, ir mani īstie cilvēki. Arī šajā situācijā viņi sevi parādīja no vislabākās puses, līdz ar to es vēlreiz pārliecinājos par šo cilvēku godprātīgumu.

Taču, runājot par svešiem cilvēkiem, kurus iepriekš nebiju satikusi un arī pagaidām vēl personīgi nepazīstu, bet ar kuriem esmu sarakstījusies internetā caur "Twitter" un citiem sociālajiem tīkliem, gribu teikt – es ļoti viņus novērtēju. Varbūt viņu visu vārdus es nezinu, bet redzu, ko viņi dara, un tam ir liela nozīme. Viņi ir mani pārsteiguši ar saviem darbiem, kā viņi palīdz un atbalsta Ukrainas tautu.

Protams, beidzamajā laikā arī ļoti iezīmējas kādas sabiedrības daļas krasi naidīgākas un neiecietīgākas runas. Es te runāju par to, kas notiek "Twitter" un citos sociālajos medijos, bet no tā cenšos norobežoties. Negribu iesaistīties drāmās un peripetijās, jo tas atņem nevajadzīgu enerģijas daudzumu, kas jau tā, beidzoties ziemai, ir mazs. Neliegšos, ir arī nepatīkami pārsteigumi, jo es jau nedzīvoju vienradžu pasaulē.

Kāds aizvadītais gads ir bijis jūsu profesionālajā darbībā – medicīnā?

Patiesībā šis gads pat ir bijis daudz produktīvāks nekā iepriekšējie gadi. Iespējams, tāpēc, ka man vajadzēja novērst domas par Ukrainu, un tad es paņēmu vēl papildu darbu. Aizvadītā gada maijā sāku strādāt privātpraksē un pieņemt pacientus.

Un mistiskā kārtā man šajā gadā ir izdevies būt līdzautorei diviem zinātniskiem pētījumiem: viens tiks prezentēts konferencē kā tēze, otrs ir publicēts starptautiskā medicīnas žurnālā. Jebkurā gadījumā tas nebija viegli, jo paspēt divus pētījumus gada laikā, ja vēl papildus ir trīs darbavietas, ir sarežģīti, bet man izdevās. Tāpēc aizvadītais gads nebūt nav sliktākais manā profesionālajā darbībā, jo daudzas labas lietas ir notikušas.

Darbs ir darbs... No astoņiem līdz četriem esmu darbā. Vai man bija grūti to darīt Ukrainas kara sākumā? Jā, paldies manām kolēģēm, kuras pieņēma, ka es mēdzu aizmirst lietas un neatcerējos, ko bijām sarunājušas. Tā bija sākotnēji, bet man ir ļoti laba komanda, kas saprata, kā es jūtos.

Medicīna laikam ir jūsu aicinājums?

Es negribētu mētāties ar skaļiem vārdiem par to, vai kaut kas ir mans aicinājums, vai es nekad neiešu prom... Medicīnas sistēma – tāda, kāda tā ir ar visām algām un izrietošajām sekām, – nav labākā vieta, kur šobrīd atrasties.

Jā, šobrīd es palieku medicīnā, bet, ja valsts attieksme pret medicīnas sistēmu būs tāda, kāda tā ir… Nezinu, iespējams, meklēšu kaut kādas papildu iespējas. Man ļoti patīk darbs, ko es daru, – viens ir administratīvais, otrs ir ar pacientiem, un trešais ar studentiem, tie visi nav pilnas slodzes darbi. Taču rezultātā ko es saņemu?! Es negribētu iet prom no darba tikai tāpēc, ka valsts mani nenovērtē. Mans uzdevums ir rūpēties, lai mūsu sabiedrība un bērni ir veseli. Es domāju, ka valstij ilgtermiņā tas ir jānovērtē, ka mēs šeit netaisām biznesu, mums ir jāmaksā par to, lai mēs rūpētos par sabiedrības veselību. Tāpēc es nākotnē turpinātu strādāt arī trijās darbavietās, vienkārši gribētu saņemt atbilstošu algu par to, ka ieguldu sabiedrības labā.

Ļoti daudzi mani kolēģi ir aizgājuši prom no veselības aprūpes vai arī aizbraukuši no Latvijas. It īpaši, ja ir ģimene un bērni un ja nav otras pusītes, kas var atbalstīt finansiāli, tad tā ir labdarība, ar ko daudzi medicīnas aprūpē nodarbojas.

Vai ir kāda cerība, ka nākotnē kaut kas varētu mainīties medicīnas nozarē?

Veselības aprūpes sistēma ir ļoti daudzšķautņaina un sarežģīta, ir daudz un dažādas apakšsistēmas. Iespējams, kāds arī dzird mūs, bet nezina, no kurienes to sistēmu sākt revidēt un ko ar to visu darīt. Valsts politika attiecībā uz veselības aprūpi vienmēr ir bijusi tāda – kamēr viss strādā un nav katastrofas, mēs to neaiztiksim. Tikai tad, kad katastrofa, tad viss ir slikti. Veselības aprūpē novest situāciju līdz katastrofai, ka slimnīcās nav, kas pieņem pacientus, ka dzemdību namā nav vecmātes, kas pieņem dzemdības, ir ļoti riskanti. Cietīs tikai un vienīgi valsts iedzīvotāji. Un diemžēl valsts politiķi un arī daudzi iedzīvotāji nesaprot, ka cietīs jau viņi paši. Nevis tāpēc, ka kāds no mums mediķiem negrib strādāt, bet gan tāpēc, ka mēs vairs fiziski to slodzi nevaram izturēt.

Jūs esat ļoti aktīva sociālajos tīklos, paužot savu viedokli par dažādiem sabiedrībā svarīgiem un aktuāliem procesiem.

Man ir svarīgi, ka runāju ne tikai par Ukrainu, bet ka man piedāvā iesaistīties dažādos labdarības pasākumos. Es runāju arī par LGBT (lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu) kopienu un tiesībām. Tā ir lieta, kas man arī ļoti sāp. Strādājot ar jauniešiem, es redzu, kā mums ir sašķēlusies sabiedrība attiecībā uz šiem seksualitātes, dzimumidentitātes un identitātes jautājumiem. Redzu, ka daudziem jauniešiem šī nesapratne rada ciešanas. Tā nepieņemšana, ka jaunietis var maldīties savā prātā, ka viņam ir ļauts meklēt sevi, ka viņš vēlas izzināt un saprast sevi. Mums nav jauniešiem draudzīgas vides, kurā ir iespēja arī kļūdīties, kurā ir arī tā – pamēģini un nesanāk.

Iestājos arī par vardarbības lietām, jo tā man pašai ir aktuāla tēma. Līdz ar to tas spektrs, kurā gribētu un cenšos būt sabiedriski aktīva, ir plašs, bet pamatā mans viedoklis ir saistīts ar bērniem, kas man ir vistuvākā tēma, ar ko ikdienā sastopos. Ja vien varu jebkādā veidā palīdzēt bērniem, es piedalos. Iet pagleznot un pēc tam šīs gleznas izsolīt, lai dabūtu naudu bērnu veselības centriem, – aiziet, darām!

Es nevarētu sevi saukt par slavenību, man tā nešķiet. Manā dzīvē jau nekas nav mainījies, tāpat eju uz trim darbiem un pati mēģinu tikt galā ar savu rēķinu maksājumiem. Mana dzīve jau nav mainījusies, bet kaut kādu atpazīstamību esmu guvusi, un man ir liels prieks, ka caur to varu iedot balsi kaut kādām lietām.

Atgādināt, ka mīļās Ukrainas iedzīvotājiem joprojām ir nepieciešama palīdzība. Ir sajūta, ka jūs esat kā Ukrainas vēstnese Latvijā.

Februāra sākumā biju devusies kā brīvprātīgā uz Grebņevas robežu, biju tur 48 stundas. Man gribējās izmēģināt jaunu veidu, kā varu būt noderīga Ukrainas jautājumā. Un es zināju, ka ar savu pieredzes stāstu atgādināšu cilvēkiem par iespējām, kā var palīdzēt, jo zinu, ka tagad daudziem ir grūti ar naudu un ziedot visam un visur kļūst arvien sarežģītāk, un tas ir saprotami. Taču, ja nevar noziedot naudu, tad var noziedot savu laiku aizbraucot un palīdzot. Pēc tam man rakstīja cilvēki, ka nemaz nav zinājuši par šāda veida palīdzību un iesaistīšanos kā brīvprātīgajiem. Uz Grebņevas robežas ir palīdzības punkts Ukraiņu bēgļiem, kas bēg no krievu okupētajām teritorijām prom uz Eiropu.

Cilvēki ir vairākas stundas stāvējuši robežkontrolē aukstumā bez iespējas sasildīties, nav ēduši un dzēruši. Piemēram, sievietes ar maziem bērniem, zīdaiņiem uz rokām ir stāvējušas četras stundas aukstumā. Pēc tam kad šie cilvēki beidzot ir šķērsojuši robežu, tad Latvijas pusē ir šī palīdzības vieta, ko izveidojušas vairākas latviešu biedrības. Tajā bēgļi var paēst, padzerties, atpūsties un parunāties, un ir jāsaprot, kā viņiem palīdzēt. Blakus teltij ir treileris ar gultasvietām, kur var izguldīt sievietes ar bērniem, ja ir vietas, tiek izguldīti arī vīrieši.

Es ar lielu bijību izturos pret savu sekotāju skaitu sociālajos tīklos un to, ka cilvēki mani atpazīst. Cenšos izmantot to mērķiem, kur tas ir noderīgi. Ja vien ir kādas sabiedriski nozīmīgas lietas, kas man šķiet tuvas, esmu priecīga, ka man ir sekotāju pulks, ka varu izmantot algoritmu, lai ziņa aiziet tālāk tautās.

Kā tagad klājas jūsu radu saimei no Ukrainas, Čerņihivas? Karam sākoties, bija paredzēts, ka viņi pie jums pārcelsies, dosies uz Rīgu.

Sākotnēji nevarēja saprast, vai radi brauks uz Latviju vai tomēr paliks Ukrainā. Viņi atbrauca 18. martā un 30. jūlijā aizbrauca atpakaļ uz Ukrainu. Tā ka viņi nedaudz te padzīvoja. Māsīcas vīram bija humānās palīdzības vīza, jo, kamēr viņš bija šeit, palīdzēja "Twitter" konvojam dzīt mašīnas uz Ukrainu. Vīza viņam gāja uz beigām, un radi nolēma visi kopā atgriezties Ukrainā, jo mājās esot vienkāršāk. Manas krustmātes vīrs strādāja no Latvijas attālināti un atzina, ka nav viegli. Tāpēc viņi pieņēma lēmumu doties atpakaļ, lai gan viņiem arī šeit ļoti patika un viņi te jutās kā mājās, jau sāka izbaudīt Rīgu. Sākotnēji, kad radi ieradās, varēja just, ka māsīcai nav viegli, viņa nevarēja izbaudīt vietu, kur atradās, jo domāja tikai par Ukrainu, turklāt viņa arī bija bērniņa gaidību laikā. Jau pēc mēneša stress mazinājās, un viņa sāka izbaudīt pastaigas un atzinās, ka viņai te patīk, jo Rīga ir maziņa un visur var ātri nokļūt. Mēs respektējām radu lēmumu atgriezties Ukrainā. Taču esam arī teikuši, ka jebkurā mirklī viņi var braukt atpakaļ, ja situācija kļūst saspringtāka. Arī babuška ir Ukrainā. Viņa ir viena no vissīkstākajiem cilvēkiem, ko pazīstu. Viņa saka, ka ir karš un ir jāciešas.

Mani vecāki sazvanās ar radiem. Tētis zvana savai mammai un māsai, lai parunātos un uzzinātu, kā viņiem klājas. Tāpat arī tētis finansiāli palīdz savai mammai, un pieļauju, ka nepieciešamības gadījumā arī atbalsta citus radiniekus.

Kāda ir jūsu dzimtas radu ikdiena Ukrainā?

Mēs Latvijā līdz galam viņu ikdienu neizprotam. Tagad jau nedēļu viņiem ir elektrība bez pārtraukumiem, un viņi saka – beidzot jūtas kā cilvēki, jo visa dzīve nav jāpielāgo elektrības logiem, kas kādreiz ir arī neparedzami. Atsevišķās Ukrainas vietās elektrība ir pieejama tikai divas stundas dienā. Piemēram, ēdiena gatavošana, strādāšana ar datoru, telefona uzlādēšana un citas sadzīves lietas, kurām nepieciešama elektroenerģija, ir jāpakārto elektrības pieejamībai. To ir grūti nosaukt par parastu ikdienu. Paralēli tam nemitīgi skan sirēnas. Viņiem tālruņos ir aplikācija, kas parāda, no kurienes un ar kādu raķeti tiek šauts, un tiek norādīts diametrs, cik tālu šī raķete var lidot. Līdz ar to visos gadījumos nav jāiet slēpties. Cilvēki ir ļoti nogurši no sirēnām un pat vairs neskrien uz pazemes bunkuriem, attaisnojoties, ka raķete viņus var arī pārtvert laikā, kad viņi skries uz slēptuvi. Tā ir dzīve karadarbības zonā.

Ukraiņi ir pierādījuši, ka ir bezgala stipra tauta.

Viņi noteikti ir spīvākā un spītīgākā tauta. Spīts noteikti ir tas, kas viņus vedis cauri šim laikam. Taču ir jāņem vērā tas, ko es kara sākumā teicu, ka nevajag viņus dikti romantizēt. Viņi ir arī parasti cilvēki, arī resursu sāk pietrūkt. Man patīk frāze, ko izmanto sociālajos medijos, – "Be brave like Ukraine" (esi tik drosmīgs kā Ukraina). Jā, viņi ir drosmīgi, bet viņi arī nogurst. Jā, es ticu, ka Ukraina uzvarēs. Taču mēs nevaram domāt, ka viņiem viss ir pozitīvi, jo viņi tādi drosmīgi un viss viņiem sanāk.

Viņiem šobrīd nav laika sēdēt un skumt. Viņi ir pārguruši, ar daudziem mentāliem traucējumiem, ar stresa reakcijām, ir jāņem vērā, ka viņi nav pasaku vai filmu tēli, kuriem spēka ir bezgalīgi daudz...

Pirms kāda laika sarunājos ar māsīcu, un viņa man stāstīja, ka ir neziņā, cik ilgi būs jāiztur. Viņa bija nošķirta no vīra viena ar diviem maziem bērniem. Tas ir sarežģīti, jo bērni jāliek gulēt ar visām drēbēm, tāpēc ka mājās ir auksts un elektrība ir tikai divas stundas. Vīra nav līdzās, nav morālā atbalsta. Tagad, kad ar viņu sazinājos 24. februārī, viņa teica, ka viss esot labi un viņa ir priecīga, jo jau nedēļu esot elektrība.

Katru dienu viņiem ir citādas sajūtas – kā pa amerikāņu kalniņiem. Vienu dienu ir labāk, citu iekrīt apātijā un bezspēkā, kad kādā apgabalā sabombardētas mājas, taču, kad parādās elektrība, viss ir atkal kārtībā. Protams, pāri visam ir cerība, bet arī milzīgs nogurums.

Man arī pašai iet viļņveidīgi. Janvāris un februāris bija smags, un tieši nedēļa pirms kara gadadienas bija ļoti smaga. Izjutu visus iespējamos psihosomatiskos simptomus, sākot no tā, ka rokas un kājas tirpa un es nevarēju koncentrēties. Taču kārtējo reizi pārliecinājos, ka cilvēki nav kļuvuši vienaldzīgi, ka karš daudzu cilvēku dzīvēs nav trešās lappuses ziņas un viņi turpina palīdzēt, un palīdz tādos apjomos, kas ir vienkārši fantastiski. Cilvēki joprojām man raksta un jautā, kā var palīdzēt. Kad es jūtu šo nevienaldzību, tas ir mans labākais aizvadītā gada atklājums par mūsu sabiedrību. Jā, mēs kasāmies un nevaram kaut ko sadalīt, bet ir cilvēki, kuri stāv pāri visām negatīvajām lietām, un šobrīd pamatjautājums ir palīdzēt Ukrainai, kas šajā gadījumā ir cilvēcības augstākais paraugdemonstrējums, ko mēs kā sabiedrība, kā Latvijas tauta parādām.

Nebeigšu teikt, ka mums kā sabiedrībai ir jālepojas ar to, kādi esam. Man to arī ukraiņi ir teikuši, ka var ļoti just, ka latviešiem ir mazvērtības komplekss, sakot, ka mēs jau neko tai Ukrainai nepalīdzam. Jā, mums ir pašiem jālepojas, ka varam savākties, ka varam būt kopā, komanda. Nav jāsit sev pie krūtīm, ka esam malači, bet brīdī, kad ukraiņi pasaka – paldies, jūs esat forši –, ir jāatbild ar paldies un jāturpina darīt. Es gribētu, lai mēs kā sabiedrība audzētu pašcieņas muskuli.

Beidzamais gads nav bijis viegls, bet visu šo traģisko notikumu gaitā taču jāturpina dzīvot un ir reizes, kad nepieciešams padomāt par sevi. Kā rūpējaties par savu ķermeni, izskatu, un kā bagātināt savu iekšējo pasauli?

Esmu vienojusies, ka ir trīs lietas, kas nemainīgi būs manā dzīvē. Manas labsajūtas nodrošināšanai ir nepieciešama psihoterapija, fiziskās aktivitātes un labas attiecības ar ēdienu. Ja ir skaidra galva, arī ikdienā ar sevi ir vieglāk tikt galā, un arī par ķermeni ir jārūpējas. Piemēram, beidzamā gada laikā mēs ar mammu reizi mēnesī apmeklējam kādu teātra izrādi. Šī tradīcija mums aizsākās pagājušā gada augustā ar Jāņa Šipkēvica koncerta apmeklējumu. Tas ir veids, kā atslēgties no ikdienas un padomāt par citām lietām, un man arī ļoti patīk būt teātrī, tas ir māksliniecisks baudījums.

Tā pati psihoterapija un fiziskās aktivitātes man visvairāk palīdz sakārtot sevi un pievērsties savai labsajūtai. Tā pat nav ekstra, tas ir mans must have, mana nepieciešamība.

Cenšos visu laiku saglabāt savu sievišķību arī ārstes specializētajā tērpā. Man ļoti patīk labi apavi, spilgtas lūpu krāsas un iekrāsoti acu plakstiņi. Jo kad tad vēl, ja ne šodien es to lūpu krāsu uzkrāsošu!

Vairāki cilvēki ir teikuši, ka mani apģērbi ir ļoti pārdomāti. Es pati to nebiju pamanījusi... Ja darbā man ir jābūt noteiktā apģērbā, tad man ir vēlme ārpus darba atlaist dvēseli un izpausties visā savā būtībā. Kā es jūtos konkrētajā brīdī, tā arī ģērbjos. Un beidzot tiku pie īsiem matiem. Pirms dažām nedēļām astoņos vakarā piezvanīju mammai un teicu, ka man ir nepieciešama viņas palīdzība. Aizbraucu pie mammas un saku: “Griez visu nost!”. Mati taču ataugs...

Un vēl es esmu iemācījusies ieklausīties sevī, kā jūtos, vai vēlos komunicēt ar cilvēkiem vai nevēlos. Es arī tā daru, jo janvārī un februārī biju vairāk savā migā ieslēgusies – gāju uz darbu, psihoterapiju un sporta nodarbībām, bet lielākoties pavadīju laiku mājās... Nejutu, ka varu atrasties sabiedrībā, pat ne draugu lokā. Tas laiks man bija vajadzīgs, jo pirms jaunā gada man bija ļoti aktīvs periods. Kur mani aicināja, tur piedalījos un tikos ar draugiem. Nu esmu iemācījusies vadīties pēc savām izjūtām un nesatraukties, ko tagad par mani domās citi, ja es mēnesi neiešu ārā no mājas. Šis gads man iemācījis vairāk saudzēt sevi un ieklausīties sevī, un arī skumt, ja man tā gribas. Man ļoti daudzi ir teikuši: “Dana, nu nevar jau tā dzīvot, ka tu visu laiku pārdzīvo par Ukrainu! Dzīve iet uz priekšu, un tev ir jādomā par savām lietām!” Bet es jau domāju par sevi, jo aizvadītais gads manā profesionālajā izaugsmē ir bijis viens no labākajiem. Esmu daudz ko par sevi iemācījusies, ļaujiet man paskumt, ļaujiet man līdzpārdzīvot. Cilvēki nemāk izturēt citu cilvēku ciešanas un skumjas, tas ir ļoti žēl. Bet es vairs necenšos radīt ap sevi ērtu vidi citiem – ja jūtos skumja, tad nedejoju un nelēkāju. Caur tām visām drausmīgajām ciešanām esmu nonākusi pie apziņas, ka gribu darīt to, kas man rada prieku.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Mūsējie saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.