Mūziķi Nils un Maija Īles kāzu 20. jubileju nosvin ar ceļojumu uz Āfriku

Kā raksta žurnāls "Kas Jauns", perkusionistam un džambas spēles meistaram Nilam Īlem Āfrika ir teju vai otrās mājas, viņš pabijis gan Gambijā, gan Senegālā, gan Gvinejā, bet Maijai šis bija pirmais brauciens uz Melno kontinentu.

“Es tiešām Āfrikā esmu bijis desmitiem reižu, un čomi pat pirms šī mūsu ceļojuma jokoja, ka Maija tagad beidzot iepazīs manu otru ģimeni, jo tas taču esot īstenais iemesls, kāpēc turp ik pāris gadu dodos. Taču Maija manus Āfrikas bērniņus nesatika, jo vienkārši tādu nav,” smejas Nils, un Maija piebilst: “Nils visus šos gadus solījās mani aizvest uz Āfriku, es pat biju jau atmetusi cerības, bet nu tas notika. Uz Gvineju bijām plānojuši doties divatā, taču mums pievienojās gan Nila studijas bundzinieki, gan mūsu pasaules mūzikas grupas "Kanisaifa" mūziķi. Sanāca kupla, draudzīga deviņu cilvēku delegācija.”

Karaliska uzņemšana

Gvinejā latviešus sagaidīja Abduls Kamara – Nila un Maijas draugs, kurš ikdienā dzīvo Zviedrijā un daudz ceļo pa pasauli, muzicējot un pasniedzot afrikāņu džambas un deju meistarklases. Nils ar viņu iepazinās pirms desmit gadiem Rīgā, un kopš tā laika jau vairākas reizes viesojies pie Abdula Gvinejā.

Latviešu uzņemšana bija patiešām karaliska – Abduls sarūpēja pārsteigumu jau lidostā, kur ceļotājus sagaidīja vietējā perkusiju grupa Baba Africa ar afrikāņu ritmiem, dziesmām un dejām. “Sajutāmies gaidīti Gvinejā jau ar viesošanās pirmajām minūtēm. Pietrūka vien sarkanā paklāja,” iespaidos dalās Maija.

“Abduls vispār ir unikāls džeks,” paskaidro Nils un turpina: “Šķiet, viņam Gvinejā ir visas durvis atvērtas. Piemēram, vienam no mūsu kompānijas aizkavējās vīza (to viņš saņēma tikai, kad bijām jau atgriezušies Latvijā), bet Abduls kaut kādā veidā nokārtoja, ka mūsu kolēģis tika ielaists Gvinejā. Abdulam visur, kā viņš pats saka, ir brālēni un māsīcas, kas lieliski noder, sakārtojot kādu aktuālu jautājumu. Gvinejā Kamara ir ļoti sens uzvārds, tā ir plaša un spēcīga dzimta. Viņš pat var nepazīt tos cilvēkus, bet, ja ir uzvārds Kamara, tad gandrīz vai viss iespējams.”

Dzīves baudītāji

Latvieši dzīvoja Gvinejā pie Abdulas, kur viņam ir divas mājas. Viena ciematiņā pie galvaspilsētas Konakrī, otra uz salas Atlantijas okeānā. Nils nu atzīst, ka nu vairs nebūs Maijai jāstāsta par Āfriku, jo viņa tagad pati visu redzējusi savām acīm. “Atgriežoties mājās, Nils man gan vaicāja, vai nebija kultūršoks. Nē, nebija, jo es jau no viņa stāstiem biju sagatavojusies tam, kas mūs tur sagaida. Aizbraucu un pārliecinājos, ka tiešām tur tā ir, kā Nils stāsta,” piebilst Maija.

“Protams, ja Nils man nebūtu plaši stāstījis, tad Gvinejā zināmu kultūršoku piedzīvotu. Jo tur cilvēku dzīves apstākļi ir ļoti pieticīgi, pat primitīvi. Mazgājāmies, ar krūzīti ūdeni smeļot no bļodas, ēdienu tur gatavo māju pagalmos uz oglēm, bet tualetēs... Jā, Abdulam mājās tualetē podi bija, bet ūdens skalošanai bija jālej no spainīša,” ar smaidu atceras Maija, tajā pašā laikā piebilstot: “Taču iedzīvotāji par šādiem apstākļiem nebūt nesatraucas. It kā tie ir nabadzīgi, bet viņi tāpat visi ir priecīgi, izbauda to, kas viņiem ir. Tur viss notiek tādā mierīgā gaisotnē, bez stresa un steigas. Kāds kaut kur rosās, bet kāds, darbus padarījis, vienkārši stundām sēž. Tāds pastāvīgs, regulārs darbs ir retajam, vairums prot kādu amatu, ar kuru pēc vajadzības piepelnās, savukārt pārtiek no tā, ko paši izaudzē. Vēl mani pārsteidza, kā bērni rūpējas un gādā par saviem pavisam mazajiem brāļiem un māsām, kā viņi iestājas cits par citu. Bērni arī cītīgi iesaistās visos saimniecības darbos.”

“Jā, Gvinejā patiešām var iemācīties lēnu dzīves ritmu un pacietību. Viņiem populārākais teiciens ir two minutes jeb divas minūtes. Un tās var būt desmit minūtes, pusstunda, stunda, septiņas stundas, bet nekad tās pieminētās divas! Tur jārēķinās, ka nekas nenotiks solītajā laikā. Arī Abdula man reiz ik pēc stundas solīja two minutes,” papildina Nils.

Kurš kuram izbrīnas objekts?

Vai Gvinejā ir droši? “Jā! Protams, ja speciāli nemeklē nevajadzīgus piedzīvojumus. Vietējie nav agresīvi,” atbild Nils, paskaidrojot, ka baltajiem cilvēkiem gan sākotnēji būs neomulīgi, redzot, kā afrikāņi viņus vēro: “Tas skatiens pat šķiet naidīgs, dusmīgs, viņi skatījās uz mums ar aizdomām. Bet, kad Maija viņiem atsmaidīja un pamāja, arī vietējie uzreiz atmaiga, visi kļuva draudzīgi, bērni skrēja klāt. Un nākamreiz viņi jau paši pirmie mums uzsmaidīja!”

Latvieši arī viesojās pie kādas cilts nomaļākā ciemā, lai iepazītu vietējās tradīcijas. “Tas gan bija kultūršoks! Mūs ar dziesmām, dejām un rituāliem sagaidīja visa cilts, vairāki simti cilvēku, nacionālajos tērpos ģērbušies! Mēs pat nevarējām saprast, kurš uz ko vairāk atnācis skatīties – vai mēs uz afrikāņu cilts ikdienu, vai viņi uz mums. Jā, mēs to filmējām, bet arī viņiem visiem bija rokās telefoni, lai uzņemtu mūsu ierašanos! Arī viņiem bija interesanti,” atceras Maija.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!