"Šī loma man ir kā skaistākā dāvana," - Maija Doveika par "Mātes pienu", pārdzīvojumiem un likteņa pirkstu

Par lomu šajā filmā un daudz ko vēl Doveika runājusi intervijā ar žurnālu "Kas Jauns".

Kādas bija izjūtas, noskatoties pirmoreiz filmu "Mātes piens", redzot galarezultātu?

Pateikšu ko it kā pavisam muļķīgu – man nebija kauns! Tas laikam ir tāds ļoti tipisks latviski paškritisks vērtējums. Reizēm ir būtiski, ka tu vari teikt – es priecājos. Domāju, ka tas ir labi, korekti izdarīts darbs.

Iepriekš biju redzējusi vien dažus kadrus no filmas, kurus mēs pārskaņojām kādu skaņas defektu dēļ.

Es sevi pazīstu un zinu, cik ļoti grūti man dažkārt ir skatīties uz savu darbu. Tad visvisādi lēkāju krēslā, pārdzīvojot gan par to, kas patīk, gan to, kas nepatīk no tā, ko redzu. Parasti vajag vēlreiz noskatīties filmu, lai varu tā adekvāti, ar atbrīvotu prātu izvērtēt. Taču šoreiz uzreiz varu sacīt - man nebija kauns! Tas ir labs vērtējums.

Filmu skatoties, visu laiku pavadīja tāds kā izbrīns, ka jūsu varone kā cilvēks, kā sieviete ļoti skaista izskatās arī smagajos brīžos: nomocījusies, ar izspūrušiem matiem un beigās – mirusi uz līķu galda... Kādas vispār bija jūsu emocijas, radot šo smago, sāpīgo lomu?

Nekā vizuāli pievilcīga nevar būt brīdī, kad cilvēks vairs neredz jēgu dzīvot, kad viņš ir apdullinošu vielu ietekmē un kaut kā smacē to realitāti, kas brēc ausīs par dzīves bezjēdzību, par nespēku dzīvot... Tādi tie brīži arī ir jārāda. Domāju, šī nav filma, kurā varone pamostos no rīta ar vieglu lūpu krāsu un uzkrāsotām skropstām, it kā viņa nebūtu uzkrāsojusies. Šādus melus dažkārt nākas redzēt kino, visbiežāk jau seriālos. Taču gadās, kad, skatoties filmu, redzam kādu it kā ārēji neglītu mirkli vai pat cilvēku, kurš nav tā virspusēji pievilcīgs, tomēr mēs viņu iemīļojam un mīlam. Mums viņš nez kāpēc patīk, simpatizē, un tas ir tās pasaules, kas viņā iekšā norit, un tās pievilcības dēļ. Vai sapratnes un līdzjūtības dēļ viņš mums kļūst skaists un pievilcīgs.

Mēs taču kā cilvēki, nevis kā kādas sabiedrībā redzamas būtnes apzināmies, ka dzīves būtība ir patiesība bez filtra. Izejot uz ielas, kļūstam mazliet citādi, jo sagatavojamies uzņemt kaut kādu sabiedrības spiedienu, vērtējumu.

Kino bieži vien runā par šīm patiesajām, bez filtra lietām. Šajā filmā tas bija obligāti, un man pat nebija jautājumu, vai ir nepieciešami šādi – tieši visnotaļ pat viegli atbaidoši – izskatīties, izturēties, būt. Šajā stāstā, kas ir tik kails, tik godīgs, tik patiess.

Filmēšanas process esot bijis jautrības piesātināts?

Mēs bijām īsta sapņu komanda. Nebiju piedzīvojusi tik vieglu filmēšanas procesu, lai gan pēc materiāla šī ir smaga tēma. Šis darbs man tiešām ir īsta dāvana no augšas. Tas bija eleganti, viegli un brīnišķīgi. Kad pienāca pēdējā filmēšanas diena, patiešām kļuva bēdīgi un skumji, ka viss šis ir galā.

Uzaicinājums piedalīties Noras Ikstenas slavenā romāna ekranizējumā jums esot nācis uzreiz, kolīdz bijāt izlasījusi grāmatu. Jūsuprāt, tā ir nejaušība vai likumsakarība?

Darbu izlasīju ārkārtīgi īsā laika sprīdī un burtiski divas nedēļas pēc tam saņēmu telefonzvanu ar uzaicinājumu filmēties. Šķita, ka tas ir kāds manas iztēles auglis – ka man tā zvana un aicina kļūt par vienu no galvenajām varonēm. Tikai pēc apstulbuma mirkļa sapratu, ka tā nav mana fantāzija, bet gan reāls piedāvājums.

Viss saslēdzās vienā ļoti pareizā lietu ķēdē. Viss vienkārši perfekti sakrīt, noris, notiek, satiekas īstie cilvēki, un visi ir vienā sajūtā par to, kā tam jānotiek. Brīnišķīga pieredze.

Kādi bija jūsu iespaidi par romānu?

Grāmatu izlasīju, šķiet, divos vakaros – vienā elpas vilcienā. Ārkārtīgi viegli lasās šis formāts. Varbūt īso monologu dēļ. Mani tiešām aizrāva šis romāns. Apbur, ka šis darbs ir tik godīgs, tik patiess. Kā zināms, romānā Nora Ikstena iekļāvusi daudz reālu faktu no savas pieredzes attiecībās ar māti, savukārt daļa notikumu ir piedomāti, pārveidoti, lai romānam piešķirtu mākslas vērtību.

Man arī bija ļoti svarīgi pie autores noskaidrot, par ko varam runāt iz realitātes un kas jāuztver kā māksla. Kad braucu tikties ar Noru Ikstenu, manī bija tāda bijības sajūta, pat mazliet bailes. Man tomēr bija uzticēts atveidot Noras mammu, un ar pašu Astru nav iespējas tikties, tā nu man šis atbildīgais uzdevums ir jāpaveic, balstoties uz atmiņām, uz uzrakstīto, kur kaut kas ir patiess,  kaut kas piedomāts. Īstenībā man ir grūta atbildība arī romāna lasītāju priekšā, jo visiem ir savas iedomas, iztēlošanās, fantāzijas. Un filmā jau meklē šo savu personīgo iztēles augli.

Lasot romānu vai skatoties filmu, pašai nobira kāda asara?

Pirmoreiz skatoties filmu, man nobira pāris asaru, taču es pati nesapratu, kāpēc un par ko. Pat neatminos, kas tajā brīdī bija redzams ekrānā.

Kas jūsos rezonēja? Uzaugāt taču kārtīgā ārstu ģimenē.

Jā, man tiešām nav nekādas tādas pieredzes. Savā ziņā mana ģimene allaž bijusi uzskatīta par paraugģimeni. Manī nav nedz pamesta, nedz atgrūsta bērna sāpīgu atmiņu, kas varētu izsaukt asociācijas...

Nupat sarunājos ar Elīnu Vasku, kas manu filmas varoni Astru atveido jaunībā. Runājām par to, kas šo stāstu, kurš iztulkots vairāk nekā 20 valodās – tas ir neticami daudz –, var darīt pievilcīgu un saistošu tiem cilvēkiem, kas nezina, kas nav pieredzējuši padomju sistēmu. Nonācām līdz secinājumam, ka, piemēram, skandināvi varētu būt pazīstami ar šo introverto dzīvi, raksturiem. Tie ir cilvēki, kas visu sāpi norij, patur sevī visus procesus, un redzams kļūst tikai rezultāts.

Šajā gadījumā Nora ļoti atklāti runā par to, kā bija, kā viņa to redzēja, kā jutās. Kad cilvēks kaut ko ļoti godīgi stāsta, tam vienmēr būs mērķauditorija. Tāpēc, ka cilvēks, ja vien pats sevi kaut kā nemāna, iekšā sevī jau dzīvo šajos ļoti godīgajos apzīmējumos un secinājumos. Manuprāt, tā ir šī darba pievilcība. Tur nav jābūt obligāti stāstam par bērna pamešanu, lielas karjeras neizdošanos,  ir vienkārši šis ļoti personīgais stāsts, kas piesaista arī citus, kuri atpazīst, kā sāp atstumtības sajūta... Mēs visi kādreiz esam jutušies atstumti. Nav neviena uz šīs apaļās zemeslodes, kurš nebūtu piedzīvojis, ka viņu atstumj. Kad pēkšņi esi neiederīgs, kad pēkšņi sabrūk kāds sapnis vai ilūzija, kad pēkšņi ir nogriezts ceļš tavā priekšā... Šis padomju laiks ir tikai viens ļoti būtisks apstāklis.

Vēl jau arī depresijas tēma, kas mūsdienās ir pieņēmusi katastrofālus apjomus, norāvusi no trases patiešām izcilus sfēru profesionāļus...

Tieši šīs filmas kontekstā redzam, ka depresija ir bijusi vienmēr. Vienīgi padomju laika cilvēks propagandā tika “veidots” kā vienmēr laimīgs, mūždien stiprs. Un māte, ārste, sieviete ir tikai dzīvību dodoša, nevis depresīva un lēni mirstoša. Tā vienkārši bija propaganda. Depresija tika noliegta. Tas bija jēdziens, ko neviens skaļi neizrunāja. Visus, kam bija kādi procesi emocionālās veselības ziņā, iebāza attiecīgās iestādēs, lai apklusinātu, novāktu no sabiedrības acīm. Tādā veidā noliedzot faktu, ka šajā sistēmā, kura sola tikai vispareizāko dzīvošanas modeli, ir redzami un būtiski cilvēki sirgst ar pilnīgu bezcerību.

Kādas izjūtas jums bija, ieraugot uz lielā ekrāna sevi brīdī, kad tiek parādīts mirušās Astras ķermenis? Nodrebējāt vai piegājāt šim mirklim kā mākslas procesam?

Mani kaut kā tas nebiedē. Nāve mani vispār nebiedē. Arī ne darbā. Ne tajā mirklī, kad to darījām, ne arī, skatoties uz to kinoteātra ekrānā. Rūta, kura atveido Noru, izteicās, ka tas viņai bija tāds interesants un mulsinošs brīdis,  man galīgi ne. Metafiziskas bailes mani nepiemeklēja.

Šī ir pirmā pieredze, iejūtoties miruša cilvēka tēlā?

Hmmm, jāsāk domāt... Nu samulsu pati, neatminos. Šis ir viens no ļoti retajiem gadījumiem.

Šajā dzīves posmā jūtaties lutināta ar lomām, ar iespējām?

Šobrīd ir tik aktīvs brīdis, ka dažbrīd gribētos, ka tas būtu… ne tik aktīvs.

Teātrī man nozīmīgs darbs ir izrādē "Debesjums", tagad šī filma "Mātes piens". Un te gribētu pieminēt arī manu lielo pagājušās vasaras veikumu – seriāla "Tunelis" trešo sezonu, kur arī man ir ļoti nozīmīga loma. Sūdzēties varu tikai par to, ka kaut kam citam nepietiek laika. Radoši ļoti bagāts laiks.

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!