Psihoterapeita un viņa pacienta duelis. Seriāla "The Patient" recenzija

Psihoanalīze un psihoterapija jau kopš savas rašanās ir aizrāvusi dažādus māksliniekus un spēcīgi ietekmējusi kultūras attīstību. Vispirms tas notika vizuālajā mākslā, kur Zigmunda Freida un Karla Gustava Junga teorijas iedvesmoja sirreālisma tapšanu ar Dali mākslu priekšgalā.

Arī kinematogrāfs nepalika malā. Tas pats Salvadors Dali kopā ar Luisu Bunjuelu radīja filmu «Andalūzijas suns» (jā, tas nav tikai restorāns Rīgā, bet arī viens no kino vēstures stūrakmeņiem). Luiss Bunjuels visu atlikušo karjeru saglabāja uzticību sirreālisma paņēmieniem un atstāja mums tādus šedevrus kā «Dienas skaistule», «Buržuāzijas diskrētais šarms» un citus. Dali sadarbojās vēl ar kādu pazīstamu autoru, vārdā Alfrēds Hičkoks. Kopā viņi izveidoja trilleri «Apmātais», kur ne tikai norisinās urķēšanās cilvēka psiholoģijas labirintos. Filmā psihoanalīze un sapņu tēma ir savīta kopā ar kriminālstāstu, kas ir arī «Disney+» platformā apskatāmā trillera «Pacients» gadījums.

Pirms iegrimstu dziļāk jaunā seriāla vērtēšanā, atļaušos tikai piebilst, ka «Apmātais» ir brīnišķīga un aizraujoša obligātā skatāmviela visiem, kurus interesē psihoterapijas un psihoanalīzes tēma. Vēl jo vairāk tādēļ, ka, līdzīgi kā ar daudzām Hičkoka filmām, tā gadu desmitu laikā nav īpaši novecojusi.

«Pacienta» centrā ir psihoterapeita un viņa pacienta duelis. Stīva Karela atveidotais psihoterapeits Alans Strauss ir atzīts profesionālis ar plašu klientu klāstu, kuru pašu ikdienā vajā cenšanās sadzīvot ar neseno sievas nāvi un izirušajām attiecībām ar bērniem.

Jau kopš pirmajām minūtēm īpaši izgaismojas kāds pacients Strausa klientu lokā. Tas ir kāds savāds jauns vīrietis Domnela Glīsona atveidojumā, kurš nekad nenoņem saulesbrilles, ir ļoti neirotisks un stāsta par bērnībā piedzīvoto tēva brutalitāti. Jauneklis nepakļaujas analīzei un neatklāj neko vairāk par sevi, tādējādi padarot terapiju visnotaļ neproduktīvu. Stāsts iegūst negaidītu dinamiku, kad jaunais neirotiķis, vārdā Sems, nolaupa savu psihoterapeitu un ar ķēdi pieslēdz pie gultas savā mājā, lai nodotos analīzei daudz dziļāk. Principā līdz šim terapijā viņš ir melojis praktiski par visu. Alanu bija nepieciešams nolaupīt, lai izstāstītu patiesību. Iemesls gan ir samērā pamatots, jo izrādās, ka Sems ir sērijveida slepkava, kurš nekādi nespēj tikt galā ar savu tieksmi nogalināt un, mātes pamudināts (jā, viņa arī dzīvo šajā mājā un zina par dēla apsēstību), pievērsies psihoterapijai, lai tiktu vaļā no slepkavošanas mānijas, kuras saknes meklējamas bērnībā piedzīvotajā tēva brutalitātē. Laika gaitā Alanam šis ieslodzījums izvēršas dziļā analīzē un terapijā pašam sev, savā galvā aizvadot garas sarunas ar savu nelaiķa kolēģi. Savukārt savās psihoterapijas sesijās ar Semu Alans cenšas manipulēt ar klientu/ nolaupītāju, cik vien spēj, lai tiktu brīvībā no ieslodzījuma.

Pieķēdēts pie dīvāniņa

«Pacientā» aizrauj galveno aktieru tandēma sniegums. Vispirms jau Stīvs Karels! Pēc viņa slavas sākumposma kā ākstam viņš tapis arvien nopietnāks dramatiskais aktieris. «Pacients» ne tuvu nav viņa pirmā nopietnā loma, bet priecē uzņemtais karjeras kurss un pārliecinošais izpildījums no lomas uz lomu. Karels vairs nav tikai tirliņš no «Nevainīgs 40 gadu vecumā».

Spēcīgs ir arī Domnela Glīsona maniaka tēls, kurš tik ļoti grib kļūt par normālu cilvēku un iemācīties empātiju. Tomēr Glīsona atveidotais varonis jau pašā scenārijā ir daudz ārišķīgāks varonis. Nav noslēpums, ka aktieriem patīk atveidot trakos, jo tas dod telpu savu prasmju un talanta demonstrēšanai. Savukārt psihoterapeita tēls Karela interpretācijā ir daudz smalkāks un intravertāks sniegums. Piedevām, kas ne mazāk svarīgi, Karels arī savās dramatiskajās lomās nezaudē vitālo ironijas devu.

Diemžēl «Pacienta» desmit sēriju formāts sezonas vidū sāk šķist pārāk izstiepts. Psiholoģiskais duelis sāk nogurdināt vai pat apnikt. Lai gan dažas no sērijām ir tikai 20 minūtes garas, sezonas otrajā pusē viss, šķiet, norit uz riņķi un arī meistarīgajiem aktieriem sāk pietrūkt, ko darīt uz ekrāna. Nevar gan nepieminēt dažus elpu aizraujošus un veiksmīgus autoru gājienus.

Kā seriāla ievadā, tā arī noslēgumā autori spēj pārsteigt ar negaidītiem sižeta pavērsieniem, izmantojot mūsu priekšstatus par to, kā parasti seriālos vai filmās kaut kas atrisinās. Piemēram, pirmā sērija sākas ar Alanu, kurš ir pieķēdēts pie gultas. Tad vērojam viņa ikdienu, un sāk šķist, ka ievadā redzētais bijusi metafora tam, kā viņš jūtas dzīvē (turklāt stipri banāla metafora). Tomēr nekā! Pēc desmit minūtēm izrādās, ka ķēde ir nevis freidisks sapnis, bet īstenība un viss pārējais – nekas vairāk kā atmiņu kokteilis.