​​​​​​​Par viņa veselības problēmām zināja tikai ģimene. Sieva pastāsta par Haralda Sīmaņa mūža pēdējām dienām

Haralds Sīmanis draugiem, kolēģiem un domubiedriem nesūdzējās par veselības likstām, kas jau labu laiku par sevi atgādināja arvien biežāk. To, ka ir problēmas, zināja tikai vistuvākie cilvēki - ģimene. Sarunā ar "Kas Jauns" Sīmaņa sieva Gita Sīmane pastāstījusi, ka beidzamā laikā bija diezgan grūti... veselības sarežģījumu dēļ pieaudzis arī svars. Esot vajadzējis doties uz slimnīcu ārstēties, taču dziesminieks nebija pierunājams. Vēl dienu pirms aiziešanas mūžībā sarunā ar sievu vien noteicis, ka Viņš tur, augšā, zinot labāk, kā vajag. 

Atminoties 1. decembra notikumu gaitu, Gita teic, ka Haralds aizgājis mierīgi un ļoti ātri: “Man bija jābrauc uz Kuldīgu, uz brāļa bērēm, tāpēc piecēlāmies jau četros no rīta. Paēda vēl piecos brokastiņas, un viss. Viņam plīsa lielais asinsvads pie sirds... aortas plīsums. Jau vēlāk ātrās palīdzības mediķi atzina, ka nebūtu vairs izdevies viņu glābt arī tad, ja viņš būtu slimnīcā.

Kad 2012. gada vasarā dziesminiekam ugunsnelaime nopostīja māju un iedzīvi Madonas novada Aronas pagastā, viņš ar ģimeni – sievu Gitu un audžumeitām Martu un Samantu – pārcēlās uz daudzdzīvokļu māju Kusā. Lai būtu tuvāk dabai un zemei, Haralds ar Gitu pārņēma no kādas sirmgalves dārzu, kas atradās vien dažu metru attālumā no dzīvesvietas. Lai arī nebija viegli, jo dziesminieka pensija bija neliela, Sīmaņu ģimene nesūdzējās. Gita lepojās, ka mājās uz galda tiek celts teju vai viss pašu dārzā izaudzētais.

Mūziķim 2021. gada 12. jūnijā tika svinēta 70. dzimšanas diena, kurai par godu Guna Rukšāne bija uzrakstījusi grāmatu "Haralds Sīmanis. Dziesminieks". Jubilejai tuvojoties, vēl nebija skaidrības, vai varēs sarīkot grāmatas atvēršanas svētkus un jubilejas koncertus, jo pastāvēja Covid-19 ierobežojumi. Haralds nebija sarūgtināts, taču klusībā tomēr cerēja, ka varēs doties pie saviem klausītājiem. Grāmatas atvēršana norisinājās Cēsu dievnamā ar paša gaviļnieka muzicēšanu. Tāpat arī tika izdota Haralda Sīmaņa ilgi lolotā ideja par vinila skaņuplati, kurai dots nosaukums "Pa apli". Teju vai visu dziesmu vārdus radījis Arvīds Ulme, ar kuru Sīmanim sadarbība bijusi visa radošā mūža garumā.

Viņš zināja, no kurienes nāk un uz kurieni iet...

Vistuvākais Haralda Sīmaņa cilvēks bija sieva Gita Sīmane. Abu kopdzīve sākās 1987. gadā. Savu mīlestību viņi nodevuši arī audžumeitām - Samantai un Martai. “Vairāk par Haraldiņu  būšu gatava runāt vēlāk, lai paiet laiks. Arī viņš būtu gribējis, lai viss notiktu lēni un mierīgi...” piebilst dziesminieka sieva.

Gita stāsta, ka abas ar meitu Martu atrodas Cēsīs pie Haralda dēla Sandija un atbraukusi arī viņa meita Inga (abi vecākie bērni dzimuši dziesminieka pirmajā laulībā). “Atvedām Haraldiņu uz Cēsu morgu. Esam nolēmuši, ka no viņa atvadīšanās notiks 8. decembrī pulksten 12.00 Cēsīs, Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Haralds ir pelnījis, ka tiek izvadīts no savas baznīcas. Viņš vienmēr lepojās, ka kopā ar tēvu bija pirmie, kas 1977. gadā restaurēja Cēsu baznīcas torni, nomainot jumta segumu. Cēsu baznīca ir kā Haralda otrās mājas. Viņš tur vienmēr spēlēja arī ērģeles,” runājot par mīļoto cilvēku, Gitai aizlūst balss. Uz jautājumu, kas šobrīd viņai palīdz un atbalsta grūtā brīdī, Gita teic, ka tā ir meita Marta, kas ir ikdienā līdzās, kā arī Samanta, kas šobrīd studē Rīgā un strādā pie diplomdarba.

Atvadoties no Haralda Sīmaņa, ģimene izpildīs arī vienu no viņa vēlmēm. Dziesminieku kremēs, nevis guldīs zemes klēpī. “Viņš negribēja atdusēties lielā kapsētā. Arīdzan Haralda māsa, kas atbraukusi no Anglijas, mums piekrita, jo arī viņai Haralds bija atklājis savu vēlēšanos.

Šobrīd pasaulē tā viss notiek, ka nevar zināt un paredzēt, kas ar tevi var atgadīties. Aiziet jauni cilvēki un veci. Par nāvi nav jākrīt panikā. Mēs ar Haraldu par daudzām lietām runājām, tostarp arī par nāvi, jo ar to ir jārēķinās, ka mēs katrs aiziesim. Mums nav jādomā, kur mūs apraks, bet galvenais, lai gars, dvēsele paliek gaiša un mierīga. Haralds bija ļoti garīgs cilvēks un saprotošs. Viņš zināja, no kurienes nāk un uz kurieni iet...” tā Gita.

Tāpat "Kas Jauns" uzrunāja Haralda Sīmaņa draugus un kolēģus, kas dalījās atmiņās par kopā pavadīto laiku, sadarbību un draudzību.

Ieva Akuratere: “Viņš nebija cilvēks, kas sevi popularizē”

Dziedātāja Ieva Akuratere daudzus gadus muzicējusi kopā ar Haraldu Sīmani. Raksturojot savu kolēģi, viņa atklāj, ka Haralds ir izcila personība, lielisks, ģeniāls mūziķis, brīnišķīgs cilvēks, kura sakrālā, garīgā dziesmošanas dimensija vienmēr ir bijusi gandrīz taustāma, jo tā klausītāju spēja nekavējoties ievest vienkāršības, pazemības, augstsirdības un brīvas apziņas stāvoklī. “Žēl, ka balvu par mūža ieguldījumu Haralds varēs saņemt tikai neklātienē, lai arī daudzu Sīmaņa projektu mākslinieciskā producente, izcilā ģitāriste Ilze Grunte daudzkārt uz to mudināja atbildīgās personas, norādot, ka Sīmaņa veselība ir trausla. Sīmanis būtu pelnījis visas balvas un pagodinājumus, kādi vien iespējami, savas lieliskās mūzikas un izcilās balss dēļ. Bet, protams, viņš nebija cilvēks, kas skrietu, lai sevi par varītēm darītu atpazīstamu un populāru. Viņam svarīgākais bija caur savu mūziku paust spēku, domu dziļumu un gribas brīvību. Apgarots dabas bērns, kas stiprina un iepriecina. Viņam patika teikt: “Tētis mūs mīl!” un mīļi, gaiši pasmieties ar mirdzošām acīm. Mans tuvs draugs, iedvesmotājs, dvēseles sasildītājs un daudzu cilvēku mākslinieciska katarsa radītājs savu dziesmu dvēseles pārpasaulīgā plūdumā,” pārdomās padalījās Ieva Akuratere.

Valdis Atāls: “Tikpat viegli kā dzīvoja, tikpat viegli aizgāja”

Dzejnieks, dziesminieks un kamīnmeistars Valdis Atāls atminas, ka 1. decembrī sev neierasti pēkšņi pamodies 4.13, jo sajutis iekšēju trauksmi. Nodomājis, ka miegs nenāk Mēness ietekmē, bet varbūt gaidāmas laika maiņas un kļūs aukstāks. Taču, jau vēlāk uzzinot, ka draugs Haralds piecos no rīta devies mūžībā, viņš aizdomājies: “Haralda dvēsele saaicināja sev tuvos un puspazīstamos laikabiedrus, lai atvadītos.” Tāpat tajā laikā bija pamodusies arī Atāla sieva Ivonna (Haralda klasesbiedrene) un draugs Imants Zukulis.

Atāls ar Sīmani sazvanījies divas dienas pirms traģiskā notikuma. Vēl nosmējuši par savu veselību – vai sākt ar hronisko slimību uzskaiti un tad pāriet uz akūtajām. “Viņš nebija ne sadrūmis, ne slimoja,” tā Atāls.

“Katrā ziņā nekādas atkāpes no dzīves nāve nepiesaka, varbūt pat saasina to ar paša dzīvi. Sīmanītis jau ir mūsu garīgā un fiziskā sastāvdaļa, tā vien šķiet, ka visu mūžu ierakstīts sirds pasītē bērnu nodaļā. Tie, kas ierakstīti sirdī, – tie nemirst. Vienīgi sakāpina paša atbildību dzīves priekšā un liek domāt arī par savu aiziešanu. Es viņu godinu un sirdī priecājos, ka viņam bija tik ātra aiziešana, ka viņš nemocījās, neslimoja un negulšņāja uz gultas, un neuzlika par pienākumu rūpēties par sevi. Viņš bija brīvs gars. Tikpat viegli kā dzīvoja, arī viegli aizgāja. Mani iepriecina šī vieglā viņa aiziešana. Ne nāve mani skumdina, mani skumdina, ka mēs paši kā tauta klusiņām aprokamies, atstājot gan dārgāko, ko dzīvē var piepildīt, bet baidos, ka tas būs acumirklīgi un jaunā paaudze aizmirsīs, tāpat kā dzejniekus Imantu Ziedoni un Ojāru Vācieti, un meklēs kašķi, tāpat kā pie Raiņa. Pie lieliem gariem, pie šīm brīnumsvecītēm vajag kavēties tikai tādēļ, lai akumulētu sevī to dzirksti, spēku, ko viņi ir spējuši sevī iedegt. Viņi ir ļāvušies, lai viņus tulko visuma enerģija, lai plūst caur viņiem kā dziesma, kā darbs, kā draudzīgums, kā mīlestība,” tā mūziķis.

Valdis Atāls atminas, ka jaunības gados Haralds bijis ļoti skaists vīrietis un meitenes viņu mīlējušas ne tikai dziesmu, bet arī piesātinātās ārienes dēļ: “Viņa māte latviete, tētis čigāns, viņš pats bija īsts čigānzēns. Viņa gaišā, skaidrā āda un čigāniskais temperaments, ugunīgi melni mati. Tas puika bija apskaužami dinamiski skaists.”

Pieminot aizgājēju, Atālu ģimenes mājās aizdegta svece aizlūgumā par Haralda Sīmaņa dvēseli.

Arvīds Ulme: “Mēnešus un gadus bijām kopā”

Politiķis, dzejnieks un Vides aizsardzības kluba prezidents Arvīds Ulme vēl neilgi pirms muziķa nāves atsaucās uz Haralda Sīmaņa palīgā saucienu, ka ir jāglābj Madonas novada Lauteres kultūras nams, ko taisījās slēgt. “Tas bija pēdējais Haralda rīkojums Vides aizsardzības klubam: “Dariet kaut ko, lai tas nenotiktu!” Tad arī sacēlām kājās Saeimas deputātus. Domāju, ka mums izdevās, kultūras nama slēgšanas process ir apturēts. Nekas neliecināja, ka Haraldam ir slikti. Līdz pēdējam viņš bija sociāli aktīvs, vēl tik dedzīgi aizstāvēja kultūras namu. Nākotnē noteikti sarīkosim Lauteres kultūras namā kādu dziesminieku saietu,” teic Ulme.

“Mēs esam jaunības draugi. Satikāmies, kad Cēsu Svētā Jāņa evaņģēliski luterisko baznīcu gribēja atdot valstij. Tā bija luterāņu pēdējā katedrāle. Lai neatdotu to valstij, bija jāremontē tās tornis. Haralda tēvs, Cēsu leģenda vecais Sīmanis, bija skārdnieks jumiķis. Un tā mēs kopā Cēsu baznīcas tornim likām skārda jumtu pēc viduslaiku baznīcas torņa parauga, kas sastāv no kvadrātiem. Vecais Sīmanis mūs iedrošināja. Palīgā nāca un kopā ar mums strādāja arī Valdis Atāls.

Tādā protesta garā mēs vairākus gadus pavadījām Cēsu dievnama tornī. Tur arī tapa daudz dziesmu ērģelēm un balsij, ērģeļu simfonijas. Tālāk jau sekoja Tērvetes laiks, Rīgas laiks, un visur bijām kopā. Kā jaunieši dzīvojām cits pie cita mēnešus... gadus. Pirms pāris gadiem abi skaitījām, ka kopā esam sarakstījuši aptuveni 100 dziesmu. Tolaik ļoti riskējām, jo pēc mūsu koncertiem 70. un 80. gados padomju vara varēja mūs arī apcietināt,” stāsta Ulme.

“Haraldiņš bija mums Atmodas laika karognesējs. Viņš sāka pamesto baznīcu jumtu remontu. Piemēram, Tērvetes baznīca būtu drupu kaudze, ja nebūtu uzklāts jumts. Saglābām gan Tērvetes baznīcu, gan daudzas citas. Nepārtraukti braukājām no vienas baznīcas uz citu. Ja nebūtu saglābuši šos dievnamus, tagad to vairs nebūtu,” tā Arvīds Ulme.

Ulme ir bēdīgs, ka Haralds Sīmanis nav saņēmis augstāko valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni: “Mēs ierosinājām, bet priekšlikums netika pieņemts. Tā ir sanācis, ka Latvijas pirmsatmodas cīnītājus kaut kā ir noraidījis Triju Zvaigžņu ordeņa kapituls. Jo pirms Tautas frontes dibināšanas tie laiki un gadi bija riskanti, kad kāds protestēja vai izteica “neatkarīga un brīva Latvija”.”