Pasaules klasika Latvijas ainavā. Seriāla "Anna no Zaļkalniem" recenzija

Jaunais seriāls «Anna no Zaļkalniem» ir lokalizācija (adaptācija, kas pielāgota citai darbības videi, mainot varoņu vārdus un citus elementus) bērnu un jauniešu literatūras klasikai – 1908. gada Lūsijas Modas Montgomerijas romānam «Anna no Zaļajiem jumtiem».

Nereti Latvijas kinematogrāfisti mīl pārlapot pašmāju autorus, bet ļoti reti ekrānā tiek pārnesta ārvalstu klasika. Tādējādi «Tet» producētais seriāls jau uzreiz piesaka zināmas ambīcijas. Nevar nepieminēt ziņu, kas pavīdēja saistībā ar jauno seriālu. Tas ticis pirmizrādīts Kannās. Atļaušos mazliet piebilst. Jā, maijā Kannas tiešām ir pasaules kino industrijas Olimps un Disnejlenda vienlaikus. Tomēr Liepājas izmēra Francijas mazpilsēta prot savu vārdu izmantot, un atlikušo gadu tur notiek dažnedažādi pasākumi, sākot ar apšaubāmiem īsfilmu festivāliem līdz prestižiem reklāmas pasaules sarīkojumiem. Arī starptautiskais televīzijas tirgus «MIPCOM», kur «Tet» aizveda savu lolojumu. Šādas pašmāju audiovizuālās platformas ambīcijas ir vairāk nekā apsveicamas un liek ar cerībām raudzīties «Tet» potenciālā.

Pašmāju auditorijai intriģējošākais pieteikums ir aktieru ansamblis. Galvenajās lomās ir Rēzija Kalniņa un Tālivaldis Lasmanis. Pieredzējuši un spēcīgi aktieri, kuri nepiedalās kurā katrā projektā. Protams, ne viena vien paaudze būs pazīstama arī ar klasisko kanādiešu autores Montgomerijas darbu, kas pirmo reizi izdots 1908. gadā un pēc tam tulkots vairāk nekā 30 valodās, tostarp latviešu.

Seriāla darbība norit blaumaniskos Latvijas laukos 19. gadu simteņa beigās kādā Latvijas vietā Silārēs. Lauku māju saimnieki – brālis un māsa – Marija un Mārtiņš ir izlēmuši pieņemt audžubērnu. Abi ir neprecēti, un palēnām vecums liek par sevi manīt, tāpēc saimniecībā nepieciešams kāds palīgs. Viņi izšķiras adoptēt zēnu no bāreņu nama. Nenoskārsta pārpratumu dēļ Silāres dzelzceļa stacijā Mārtiņš sastop pusaudzi Annu. Aiz pieklājības viņš meitenei dod pajumti mājās uz vienu nakti, bet abi ar Mariju nospriež, ka meitene drīz jāved atpakaļ uz bāreņu namu. Viņa ne tikai nav zēns, kas varētu palīdzēt smagajos lauku darbos, bet arī ir ar dīvainu raksturu. Anna runā bez apstājas un nepārtraukti uzbur sev apkārt fantāziju pasauli, kas praktiskajiem lauku ļaudīm ir kaut kas sen aizmirsts, tomēr apburošs. Galu galā Marija un Mārtiņš izlemj paturēt savās mājās Annu ar visām viņas dīvainībām, par spīti tam, ka kaimiņienes stāsta šausmu stāstus, ko bāreņi tik nav izdarījuši netālā apkārtnē pēc pieņemšanas ģimenē.

Praktiskajai un raksturā taisnajai Marijai ir grūti akceptēt Annu, kura nepārtraukti klīst sapņos un runā to, ko viņa domā, nevis to, kas pieklājas. Uz baznīcu vai skolu Anna ierodas ar uzpītu ziedu vainagu. Viņa dodas ar bērnišķīgu mīlestību pretim jebkuram, bet noskaišas vai saskumst pārāk strauji, kad apkārtējie viņas izjūtas nesaprot vai nenovērtē. Mūsu priekšā ir galvenā varone – tīrradne, ar ko ir tik patīkami asociēties jebkuros laikos, jo lielākā daļa no mums tādi gribētu būt, bet paši sev neļauj. Anna pamazām maina noskaņojumu arī lauku mājās. It sevišķi Marijā, kura no stingras kristīgas lauku saimnieces palēnām pārtop par to, kas viņa kādreiz bija. Būtni, kura bija līdzīga Annai, bet «aplauzās» šajā reizēm tik grūtajā dzīvē.

Kanādiešu klasika Brīvdabas muzejā

Jaunajam seriālam ir neapšaubāms potenciāls, oriģināli raksturi, kas nāk no literārā pirmavota un vienlaikus organiski padodas ielikšanai Latvijas vidē. Tomēr seriāla pirmā puse (tās sērijas, kurām būtu jāizrauj un jāsatricina neatkarīgi no tā, kas sekos vēlāk) raisa zināmas bažas.

«Anna no Zaļkalniem» lielākoties rada izjūtu, ka klausāmies labu kora dziesmu nesamēģināta ansambļa izpildījumā. Katrs aktieris spēlē par sevi. Annas lomas atveidotāja no Baltkrievijas Marija Kuļikovska šķiet kā izkāpusi no 21. gadsimta, kamēr Rēzija Kalniņa Marijas lomā cenšas būt 19. gadsimta paražu savažota sieviete. Tālivaldis Lasmanis Mārtiņa lomā tikai dziļdomīgi klusē un smīn ūsās (tur tiešām ir milzīgs materiāls, kur smīnēt) kā arhetipisks latviešu tēls, kurš šajā pasaulē noraugās ar moto – ka tikai mani liek mierā. Viņš, nesakot gandrīz neko, arī šķiet vispārliecinošākais aktieru ansamblī.

Dialogi «Annā no Zaļkalniem» brīžiem ir neveikli, ne īsti atspoguļojot darbības laikmeta valodu, ne arī esot mūsdienīgi. No tiem drīzāk virmo literārs sterilums, un mulsinoši šķiet paši vārdi, kurus seriāla autori ir uzspieduši bērna mutei. Protams, kāds varētu mest akmeni baltkrievu aktrises dārziņā, kura vēlāk tikusi pārdublēta latviski. Tomēr tas tehniski izdevies profesionāli veiksmīgi. Iespējams, ja jaunā aktrise Kuļikovska varētu likt lietā visu savu talantu, mums atklātos vispusīgi nevainojams tēls. Maldīgi būtu velt jebkādu vainu uz aktieriem. Scenārijs ir saraustīts, un ainas šķietami neseko cita citai. Tām pa vidu kā saistviela ir dabas skati ļoti agresīvos drona kadru izpildījumos, kas mulsina un konfliktē ar visu rimto latvju viensētas vidi. Jā, vēl viens slavens vārds titros ir Rihards Zaļupe kā komponists. Viņa muzikālais materiāls ir uz ūsiņu!

«Annā no Zaļkalniem» mums rāda visu un teju nejauši. Kā pagadās. Lai gan daudzos stāsta konfliktos jaušams potenciāls, tomēr tie paliek gaisā karājamies un neattīstās. Pārmetumus var raidīt arī vizuālā attēla virzienā. Galvenā operatore ir no Maskavas – Kristīna Luņinska. Vienmēr ar intrigu ir sagaidāma ārvalstu operatoru iesaiste Latvijas kino vai TV darbos. It sevišķi tādēļ, ka Latvijas kino tradīcijas spēcīgākā puse ir tieši operatori. Nedz režisori, nedz citu departamentu pārstāvji tik bieži nedodas darboties citu valstu filmās kā mūsu operatori. Tamdēļ pārsteidz samērā plakanais vizuālais risinājums, ko mums piedāvā importa operatore. Turklāt ir daudz kas nesaprotams. «Annā no Zaļkalniem» gandrīz nekad nav nakts. Galvenie varoņi dodas gulēt dienas gaismā, vēlot viens otram «labunakti». Neesmu arī 19. gadsimta lauku dzīves eksperts, bet šķiet savādi, ka dienas vidū virtuvē saimniecībā Latvijā tiek dedzinātas sveces. Tomēr visvairāk duras acīs tas, ka visa darbības vide drīzāk atgādina Brīvdabas muzeja ekspozīciju vai 90. gadu Blaumaņa lugas uzvedumu, nevis laikmetīgu TV seriālu. Viss ir baisi sterils.

Īpašais skatījums

Gribētos uzslavēt «Annu no Zaļkalniem» par piedāvājumu palūkoties ar sapņainās Annas acīm uz šo pasauli. Fascinējoši šķiet brīži, kad Annas vēršas pa taisno pie skatītāja. Viņa ielūkojas kamerā un pastāsta mums, kā jūtas šajā pasaulē. It kā uz brīdi realitātei būtu uzlikta pauze un mēs nonākam nepastarpinātā saziņā ar Annu. Tas vienlaikus gan mūs satuvina ar neordināro Annu, gan piešķir seriālam zināmu rotaļīgumu. Šo paņēmienu būtu gribējies redzēt vairāk un pārdomātāk lietotu.

Ja turpina par rotaļīgumu un humoru, tad, protams, nevar nepieminēt vienu no asprātīgākajām aktieru izvēlēm pašmāju kino un TV. Tas ir politiķis Jānis Bordāns ciemata garlaicīgā un stingrā mācītāja – skolotāja lomā. Šāda izvēle gana svarīgai otrā plāna lomai šķiet tiešām sirsnīga un uzjautrinoša. Izrādās, Bordāns spēj gana pieklājīgi eksistēt kameras priekšā. Protams, negribētu viņu aicināt pēc neveiksmēm vēlēšanās pievērsties aktiera profesijai. Tā būtu drusku pārspīlēta uzslava, tomēr nav peļami. Viņa loma mums ļauj arī aizdomāties par zināmām paralēlēm, kas pastāv starp ciema mācītāju (cilvēks, kas visiem māca, kā dzīvot) un politiķa profesiju valsts mērogā. Abu profesiju pārstāvjiem piemita tendence runāt daudz un nereti garlaicīgi.

Diezin vai jaunais seriāls pārrakstīs Latvijas TV seriālu vēsturi, tomēr priecē pašmāju platformas apņēmība patstāvīgi veidot arī ambiciozākus projektus.