Aktrise Ance Kukule-Sniķere: "Atceros, kā tīņa gados teicu – bet citiem mammas ir draudzenes!"

Kā jūtaties Nacionālajā teātrī?

Nacionālais teātris ir pirmais, kurā man pēc akadēmijas bija iespēja strādāt. Šeit ir atsaucīgi kolēģi, kuri palīdz, aizvirza precīzākā lomas atveidojumā. Cilvēciskā puse man ir svarīga, tāpēc te jūtos labi. Reizēm jūtu, ka daru nepareizi, bet īsti nesaprotu, ko, un priecājos, ja man kaut ko iesaka. Kolēģi, īpaši vecākie kolēģi, to dara ļoti uzmanīgi. Es gan ievēroju principu – ieklausies citu viedoklī, bet nepazaudē  savu! Kategoriskas pretreakcijas man nav bijis – un  nav vairs arī tas vecums. Šobrīd Nacionālajā teātrī iestudējumu skaits, kuros esmu piedalījusies, pārsniedz desmit, un katra loma, arī mazāk nozīmīga, man kaut ko ir mācījusi.

Nav bijušas asaras, rokas un kājas pa gaisu – man nesanāk?

Ir! Reiz nekādi nespēju savu pieredzi saslēgt ar tēlu, jo es, Ance, tā nereaģētu. Lai gan neviens uz mani nedusmojās, pati jutu, ka neiet un neiet. Režisores padoms, vārds pa vārdam, un tad ģenerālī bija – puf! Atsprāga vaļā. Tas bija Aivara Freimaņa darbs Katls Ināras Sluckas iestudējumā, kurā biju Zoja. Kāzās uzrodas līgavaiņa mīļākā un paziņo, ka topošais vīrs Zoju krāpj. Zojai nāk ārā milzīga vētra, bet es pati saspringtās situācijās vētru nekad ārā nelaižu; vienmēr paskatos atsvešināti, viens-divi-trīs-četri… Taču izdevās!

Jums ir īpašas attiecības arī ar Skroderdienu Elīnas tēlu.

No šīs lomas mūžam esmu baidījusies. Spēlēju to mācību uzvedumā bakalaurā, ne visai veiksmīgi. Vasarā mani uzaicināja spēlēt Elīnu lieliestudējumā Druvienā. Sarāvos, bet... nē, loma ir brīnišķīga, jādomā, kā to paveikt. Man bija lielisks partneris Ģirts Liuziniks, pieredzējis un emocionāls aktieris, viņš deva precīzus punktus, lai palīdzētu. Lomas līnija ir ļoti interesanta, taču tie priekšstati… Skroderdienas iestudē daudz dažādos variantos, kopā ar lomu nāk milzīgs kultūrslānis. Būsim godīgi, uz Elīnas lomu skatās tā: nu, paskatīsimies, kā tu to izdarīsi…

Apvienot jūtīgumu un rakstura stingrību, saglabājot godu – tie ir mūžseni jautājumi. Elīna ir visneapskaužamākajā situācijā. Tev jau patiesībā nav, kur iet. Viss nāk tev pāri, rādi priecīgu seju un palīdzi Antonijai rīkot kāzas. Tā bija vērtīga pieredze, drīkstēju sev pateikt – re, es varēju! Ir labi.

Faktiski jau tādu lomu, kurus negribētos spēlēt, nav – aktierim jābūt tēla advokātam, jāizprot, kāpēc tas rīkojas tā vai citādi. Protams, traģiskākās lomas, kā Annu Kareņinu, nospēlēt gan gribētos, tomēr process, kam iekšēji jāiet cauri, ir ārkārtīgi sarežģīts.

Vai bijušas domas arī par Šekspīra personāžiem?

Jā, daudz! Pabeigusi bakalauru aktiermākslā, iestājos režijā maģistrantūrā. Varbūt savā ziņā neesmu šolaiku cilvēks, lai gan tā būtu koķetēšana, taču mani vienmēr ir uzrunājusi Šekspīra daiļrade un ļoti interesē antīkās traģēdijas, kas mūsdienās skan citādāk. Caur to varētu runāt… Maģistru pabeidzu ar antīko iestudējumu Klitaimnestra, un toreiz to novērtēja kā interesantu mēģinājumu. Mani vairāk interesēja aktiermeistarības puse, biju tikko atgriezusies no Ježija Grotovska meistarklases Polijā. Aktieru treniņu jomā tā bija mana krāšņākā pieredze, lai gan fiziski tur bija ļoti smagi. Dzīvojām meža vidū ēkā, kur Grotovskis bija pavadījis vienu dzīves posmu. Gājām naktī mežā, neko neredzi, pārvietojies pēc sajūtām... Tas bija svētīgi.

Nebija tā, ka gribas apsēsties zemē un raudāt?

Bija, un raudāju – arī tas bija svētīgi. Galvenais, kurā brīdī tu ar sevi sarunā celties augšā un iet tālāk. Bija arī milzīgs spiediens emocionālās atkailināšanās dēļ, kāda tur tika prasīta.

Par to stāstu tāpēc, ka mani ieinteresēja metodes, kā caur vingrinājumiem iespējams atrast tēla fizisko esību un pēc tam materializēt izrādē. Par Klitaimnestru domāju jau tad un fiziskā pārguruma brīžos pilnīgi redzēju bildes: savu mīļo draudzeni – aktrisi Agnesi Budovsku, arī Raimondu Celmu... Pārbraukusi konsultējos ar katedras vadītāju Zani Kreicbergu. Viņa teica – tu esi tā aizrāvusies, labi, mēģini! Darba vadītājs bija profesors Pēteris Krilovs. Teātrī parasti nav laika izmēģināt jaunu tēla meklēšanas formulu, izejot to soli pa solim. Klitaimnestru mēģinājām no septembra līdz jūnijam. Izdevās, jo aizrāvušies bijām visi, turklāt aktieriem pavērās vaļā vēl kāda nišiņa. 

Ko tad, ja jūsu aktrises redzējums nesakrīt ar režisora redzējumu?

Te uzmanīgi, es tomēr divus gadus mācījos režiju. Protams, tavas sajūtas par tēlu vai pat materiālu var atšķirties, bet režisors nāk ar konceptu. Mēģini sevi atrast tajā konceptā, un jūs  abi būsiet vinnētāji. Manuprāt, aktierim jābūt saindētam ar režisora ideju, lai izdomātu, kā viņš tajā var eksistēt. Man pašai savas vietas meklēšana režisora konceptā šķiet ārkārtīgi interesanta.

Septembrī bija lugas Aizliegtais pianīns pirmizrāde, jums tajā ir mūzikas skolotājas loma. Izrāde atspoguļo mūsdienu birokrātijas absurdumu.

Ļoti aktuāls jautājums. Jau trešo gadu strādāju par skolotāju divās skolās – Franču licejā, kuru pati esmu absolvējusi, un 31. vidusskolā, kuru savulaik beidza mans tēvs. Stundu man ir daudz, ap divdesmit nedēļā. Esmu gan vispārizglītojošais – teātra mākslas skolotājs, gan arī interešu izglītības pasniedzējs, un man tie papīru kalni ir jāpilda. Domāju –  kaut nu, ņemoties ar birokrātisko pusi, Dieva dēļ, tajā nepazustu kāds bērns... 

Atsauksmēs var lasīt – smējāmies, lai gan patiesībā būtu jāraud. Tomēr maz ticams, ka pārskatāmā nākotnē kaut kas varētu mainīties, birokrātijas mašinērija ir ārkārtīgi smagnēja.

Piekrītu, tomēr esmu optimiste pēc būtības (kas man ne vienmēr nāk par labu). Romānā ir arī komēdijas elementi, ar kuriem režisoram jāprot gudri spēlēties, un, manuprāt, Inārai Sluckai tas ir izdevies. Teātris ir mākslas veids, kas uzdod jautājumus arī par aktuālām situācijām, tostarp sāpīgām. Ne velti totalitāros režīmos mākslā nereti parādās augstās virsotnes.

Neaudzinātie bērni nelauž skolotāja labsajūtu?

Kā skolotāja esmu izjutusi arī emocionālo vardarbību. Par to ir uzreiz jārunā, jāpasaka jaunietim, kā viņš licis man justies. Tad viņi drusku apstājas, jo ir šokā no skolotāja atklātības. Protams, esmu pieredzējusi visas aizsargreakcijas, to studējām arī teātra mākslā. Jauniešiem sākumā pasaku, ka par teātra mākslu kā mācību priekšmetu var būt maldinošs priekšstats. “Ko tad mēs te mācīsimies – iestudēsim Sniegbaltīti?” Nē! Tad runājam par to, ka aktierim ir dažādi instrumenti un pašizteiksmes formas: runa, kustība. Mācāmies caur to kļūt pārliecinātāki. Kompetenču izglītībā savukārt skolotājs vairāk ir mentors – dod materiālu, uzdod jautājumus, lai virzītu izziņas procesu.

Izklausās, ka jums patīk un padodas.

Braucot uz interviju, domāju, cik vaļsirdīga būšu, runājot par skolotājas darbu. Man bijušas ļoti nopietnas pārdomas, vai neesmu tam par jaunu un par ambiciozu, vai spēju ieklausīties, tvert laukumu un izturēt viņu pretreakciju. Bet no otras puses – domāju, vai nav forši, ka varu kaut ko viņiem dot. Bijis arī tā, ka 12. klases puika pienāk un saka – jūs bijāt vienīgā skolotāja, kura pajautāja, kāpēc es tā izturos. Ziniet, es ļoti slikti jūtos – tāpēc, tāpēc un tāpēc… Vai arī tā reize, kad mana skolotājas sirds izkusa, jo puišu bariņš – futbolisti, sportisti – starpbrīdī atnāca vingrināties etīdē, lai labāk sagatavotos kontroldarbam. Vai konkursi, kuros mani bērni iegūst augstas vietas.

Diemžēl mācību materiāli ir nepilnīgi, tāpēc nepārtraukti skatos, kādi stāsti latviski ir iznākuši, kā tos varētu dramatizēt. Andruss Kivirehks, Vilis Lācītis. Brīnišķīgs ir dzejas krājums pusaudžiem Netikumīgie, jaunieši uzreiz pamostas. 12. klasē varbūt varam nonākt arī līdz Rainim, bet neredzu, ka ar to varētu sākt. Paldies Dievam, ka Zane Daudziņa izdeva Aktiera runas (Daudziņa, Z., (2022). Aktiera runa 21.gadsimta latviešu teātrī. – Aut.) grāmatu! Brīnišķīgi daudz materiāla, arī idejas, kā strādāt.

Ņemot vērā jūsu aizrautību, nešķiet, ka tuvākajā laikā iesiet no skolas prom.

Tā ir stabilitāte. Laikam pati sev negribu atzīt, ka man tas ir pie sirds, jo pārdomas ir bijušas, var teikt, iznīcinošas.

Dažs strādā naudas dēļ...

Skolā? Naudas dēļ? Vaiīī... (skaļi smejas)

Kas šobrīd nodarbina jūsu prātu ārpus teātra un skolas?

Karš. Tas prātā un nervos aizņem milzīgu vietu. Ja kāds vēl atļaujas filozofēt – jā, bet ukraiņi paši... Es palieku traka, cenšos neiekarst, taču ir nācies pateikt, ka mūsu ceļi šīs ideoloģijas dēļ šķiras. Biedējošs faktors – cik tuvu mums ir tādi cilvēki.

Kas jūs var atgrūst?

Dikti nepatīk manipulācija. Varu saprast, ka cilvēks ir dusmīgs, saniknots, bet apzināta manipulācija ar otra domām man nav pieņemama. Lai dabūtu sev kompanjonu, viedokļa dalītāju. Es to atpazīstu. Ja tas ir kāds mīļš cilvēks, jo diemžēl gadījies arī tā, cenšos to procesu nogriezt, nelaist sev klāt. Tikko pedagoģijas kursā tieši runājām par attiecību modeļiem un cilvēku tipāžiem. Ja es izprastu, varētu piedot daudz ko – bet varētu arī nepiedot. Ļoti cenšos neskatīties melnbalti (izņēmums ir Ukraina). Ir, protams, sarkanās līnijas, piemēram, fizisku ietekmēšanu es pat neizskatu.

Jūs salīdzinoši nesen apprecējāties.

Esmu precējusies ar brīnišķīgu cilvēku, savu kursabiedru Uldi Sniķeru, aktieri, režisoru un skaņu mākslinieku. Kad precējāmies, sākās mūsu kopābūšanas desmitais gads. Mēs kopā izdzīvojām svarīgo posmu no divdesmit līdz trīsdesmit gadu vecumam, kad veidojas personība un izpratne par to, ko tu gribi, kas tev patīk un nepatīk, kā tu dzīvo un kas tu esi. Visi šie gadi nav bijuši medus muca – ne tuvu! –, bet esam izgājuši tam cauri un devuši sev solījumu, ka tā arī paliks.  Esmu pateicīga, ka dzīve man piešķīrusi cilvēku, kurš mani atbalsta, lai ko es izdomātu. Viņš turēs mani arī tad, kad pašam ir grūti. Mēs pat neko daudz nestrīdamies, jo viens otru ļoti labi saprotam un nolasām. To veicināja arī aktieru apmācības process. Vēl nesen runājām, ka, ja kāds no mums aizietu un aizcirstu durvis – tā pa īstam, ar koferi rokā –, visticamāk, tās būtu beigas. Jo mēs pārāk viens otru cienām, lai atļautos tā izrīkoties bez ārkārtēja iemesla. Tad tam jābūt kaut kam milzonīgam.

Kaut vai tik vienkārša lieta – man šajās attiecībās nekad nav bijis jautājuma par dzimumu līdztiesību, vienmēr esmu uztverta kā līdzvērtīga. Palūkojoties apkārt, redzu, ka nemaz tik pašsaprotami tas nav. Te jāsaka milzīgs paldies viņa vecākiem.

Šķiet, ka no tiesas apbrīnojat savu vīru.

Jā! Viņš ir ļoti gudrs, un viņam padodas viss.

Ko Uldis dara šobrīd?

Tieši šobrīd viņš remontē mūsu dzīvesvietu – senas mājas augšējo stāvu, kur mums ir dzīvoklis. Patiesībā tas prasīja milzīgu uzdrīkstēšanos, jo viņš vairs nav Valmieras Drāmas teātra štata aktieris. Uldis nolika malā savas vēlmes, jo saprata, ka tas deg, bet līdzekļu, lai nolīgtu strādniekus, mums nav. Pagājušo ziemu viņš pavadīja bēniņos, mainot sijas, un par to es viņu ļoti cienu. Es tā nespētu. Taču māksla nav pamesta novārtā, Uldis turpina dažādos formātos meklēt un darīt. 

Ko darāt abi kopā?

Atrast laiku, lai būtu kopā, esam iemācījušies jau studiju gados. Parasti braucam pastaigāties, piemēram, mums ļoti mīļa ir Kubeseles taka pie Krimuldas. Vai staigājam gar jūru. Es cenšos plānot foršus ceļojumus, piemēram, kopā ar draugiem bijām aizbraukuši uz Londonu, lai noskatītos konkrētas teātra izrādes. Piedzīvojumus vajag, lai nebūtu tikai remonts un sadzīve.

Pēc jūsu darbu uzskaitījuma vaicāt par hobijiem ir gandrīz nepieklājīgi.

Man ir arī hobiji. (smejas) Var jau just, ka mana dzīve ir ļoti piesātināta, bet man ļoti patīk atrasties mūsu lauku mājās Stirnienē. Tā ir vectēva (no mammas puses) būvēta māja. Mamma (dziedātāja un mūzikas pedagoģe Aija Kukule – Aut.) pati jau trešo gadu ir pensijā un visu gada silto daļu pavada tur. Izklausīsies dikti saldi, bet, kad braucu turp, viss dzīvē uzreiz ir kārtībā un garastāvoklis ir lielisks. Saku – čau, māja! Tur ir pagājusi mana bērnība (visas vasaras), tur dzīvoja vecvecāki.

Man patīk tur būt, rušināties... Tikko jāsāk domāt, kādas puķes Stirnienē stādīt, mani uzreiz pārņem prieka vilnis. Tas nav nekas oriģināls, taču sniedz lielu prieku un miera sajūtu. Protams, galvenā kopēja ir mamma. Mājā tiek arī ieguldīts, taču, lai ievilktu ūdeni un kanalizāciju, vajadzētu ļoti lielus līdzekļus. Visu mūžu tur bijusi aka, arī ķemertiņš ir ārā – toties biotualete! Jā, mēs cītīgi pētījām, kas pasaulē šajā jomā ir pieejams. (smejas)

 Kādas ir jūsu attiecības ar sportu?

Cenšos pārvietoties ar velosipēdu, arī staigāšanu savā ziņā uztveru kā sportu. Bijuši posmi, kad diezgan cītīgi apmeklēju sporta zāli, bet pārsvarā pirms iestudējumiem, lai uzlabotu fizisko izturību. Šovasar interesanta pieredze bija veikbords, Uldis jau aizrāvās pavisam. Tur atkal jānodarbina citas muskuļu grupas. Ar sportu attiecības man ir tuvas, bet ne sirsnīgas. Man ļoti patīk arī ūdens, tas šķiet tāds mieru nesošs. Es arī lielu daļu sava mūža nodejoju tautas dejas, bet nu vairs nevaru apvienot.

Kuras profesijas vēl varētu jūs ieinteresēt?

Kovida laikā es Turībā paņēmu pieaugušo profesionālās pilnveides kursu žurnālistikā pie profesora Aināra Dimanta – tas man šķita interesanti. Vēl man vienmēr gribējies prast zīmēt, diemžēl šādu dotību man nav. Ja vajadzētu, es droši vien varētu darīt gandrīz jebko.

Arī vienkāršu darbu?

Jā, noteikti! Tā savulaik arī ir bijis. Nekāda snobisma manī nav, turklāt uzskatu, ka ir bīstami atļauties tā domāt, jo var gadīties, ka tev to arī atsūta.

Runājot par atpūtu un slinkošanu, ir pludmalē gulētāji un ir riņķī skrējēji. Kā slinkojat jūs?

Šovasar veselu nedēļu tā arī darīju – zvilnēju pludmalē. Es ļauju sev gulēt, o, jā! Man ilgi nav bijis brīvdienu, rīt tāda būs, un pusi no tās plānoju pavadīt gultā ar grāmatu. Man to vajag, citādi no tā skrējiena nevar atiet. Aizliegtā pianīna mēģinājumi iekrita tieši karstajās dienās, tad starplaikos braucu uz Ķīpsalas peldvietu sauļoties un peldēties.

Kas vēl sagādā prieku ķermenim?

Viens no priekiem ir tā pati gulēšana – ķermenis burtiski atjaunojas. Tagad arī atļaujos regulāru masāžu pie fizioterapeites. Pēc tam gluži fiziski jūtu, ka labāk strādā galva. Arī ēst man garšo. Neēdu gaļu, bet ēdu zivis.

No gaļas atteicāties pārliecības dēļ?

Pēc skolas vispirms iestājos mediķos, Latvijas Universitātes Ārstniecības fakultātē. Mans sapnis bija kļūt par ārstu. Tur arī apstājos – un tur arī beidzu ēst gaļu.

Kas jūs apstādināja?

Laikam tas, ka cilvēka ķermenis tiek uztverts kā gaļa. Ar tevi notiek kaut kas... Tu to nepanes, tev ir nelaba dūša, reibst galva. Tagad, atskatoties ar distanci, domāju, ka ar mani tā notika tāpēc, ka sapratu – tas bijis tāds pats cilvēks kā es, gājis, runājis, ēdis, viņam bijusi sava dzīve, bet  mēs viņu tagad... Sapratu – ja es to nespēju, tad, visticamāk, nekad nebūšu labs ārsts. Tas bija ļoti smags lēmums, jo visus vidusskolas gadus gatavojos studēt medicīnu, papildus gāju uz kursiem fizikā, ķīmijā un bioloģijā. Es tiešām to ļoti, ļoti vēlējos.

Vai tā joprojām ir jūtīga vieta?

Vairs jau ne, tomēr neizdošanās tā ir. Tu sevi esi pārvērtējis, un tas liek pārskatīt arī tavus līdzšinējos lēmumus. Neapšaubāmi – tas palīdzēja pieaugt, jo līdz tam bija tā: es gribu, es mācīšos, viss būs kārtībā! Un tad tu pret kaut ko ļoti konkrēti atsities un atklāj, ka patiesībā esi tāds... Tā bija vilšanās. Jutos arī vainīga, jo kursi jau nebija par velti, to visu sponsorēja mamma.  

Mamma nebija vīlusies?

Nē, mamma teica – darīsi kaut ko citu, gan izdomāsi! Man nācās ļoti grūti viņai to pateikt. Bērns tomēr vēlas, lai vecāki ar viņu lepotos. Šķita, ka tādējādi es mammu pievilšu. Taču mamma ir vienmēr mani sapratusi un bez ierunām atbalstījusi, arī toreiz ne viņas sejā, ne balsī nebija pat vilšanās atblāzmas.

Ar mammu esat tuvas?

Ļoti! Kad biju bērns un arī tīņa gados mamma bija diezgan stingra. Atceros, kā tīņa gados teicu – bet citiem mammas ir draudzenes! Un viņa toreiz atbildēja: “Ance, mēs būsim draudzenes, bet tagad es esmu tava mamma.” Un tagad – jā, mamma ir mana draudzene. Un arī mamma. Tā ir milzīga mīlestība diendienā, katrā vārdā, katrā zvanā. Negribas ar savu dzīvi lielīties, taču man tiešām ir veicies, jo mamma ļoti labi saprotas arī ar Uldi. Piemēram, šovasar trijatā nedēļu pavadījām pie jūras un lieliski sadzīvojām. Reizēm viņi abi kopā nostājas  pret manu viedokli, tad man ir – āaaaaa! Kurp tagad, ja divi tuvākie cilvēki ir pret tevi?

Kā jums ar saimniecības darbiem – ir tādi, kas riebjas?

Jā, man riebjas mazgāt traukus, tāpēc vīrs man nopirka trauku mazgājamo mašīnu. Agrāk pat bija tā – negribas rīkot svētkus, jo pēc tam būs jāmazgā tie trauki. Ēst taisu un māju tīru. Bijuši arī posmi, kad cepu kūkas un tamlīdzīgi, bet šobrīd aprobežojos ar to, lai visi ir garšīgi paēduši.

Cik svarīga jums ir āriene un garderobe?

Ir konkrēts stils un estētika, kas man patīk, bet man laikam nav svarīgi, vai tā ir zīmola prece. Man nevajag Dolce&Gabbana un šķiet arī muļķīgi tērēt par drēbēm milzu naudu. Katrā ziņā es neesmu pasista uz modi. Skatos Elie Saab modes skates, jo patīk viņa estētika. Bet tas jau nav nekas velkams, tas nav saistīts ar reālo dzīvi. Vēroju to kā mākslu, kā formu.

Ir kādas konkrētas ļoti iemīļotas lietas?

Nike botas, jo tās man šķiet visērtākās.

Jums ir veicies ar stāvu un augumu.

Ziniet, nopirkt manam augumam bikses ir izaicinājums! Man ir metrs septiņdesmit astoņi. Šovasar man vajadzēja džinsus, izgāju visus veikalus un beigās aizgāju uz Lee Cooper, jo nebija variantu. Manuprāt, tur tomēr ir dārgi, taču atlaižu laikā nekad nav mana izmēra, jo tieši tie desmit procenti cilvēku, kuriem šo izmēru vajag, jau ir paguvuši atskriet.

Es ātri izaugu – jau pusaudža gados. Nemelošu, ir bijušas reizes, kad esmu jutusies pārāk gara, bet šobrīd esmu ar sevi mierā. Un Agnese Budovska ir tieši tikpat gara. (smejas)

 Teicāt, ka varat pusi dienas novāļāties ar grāmatu. Pēc kāda principa atlasāt lasāmo vai skatāmo, ja runa ir par kino?

Ar grāmatām ir interesanti. Bibliotēkā mūžīgi ņemu divas grāmatas. Vienu tādu, par kuru zinu, ka to vajag izlasīt. Par otru dāmai Avotu ielas bibliotēkā saku: lūdzu, iedodiet tādu, kuru lasot nav jādomā! Tas ir forši, tā es atšķaidu – palasu kaut ko gudru, jaunu vai klasisku un tad – to otru.

Laikam tāda iezīmīga grāmata bija Kafka liedagā, man ārkārtīgi patika, kā būvēts sižets. Parasti ātri atkožu sižetu, bet te bija tādas paralēlās līnijas – ļoti interesanti.

Vairākkārtīgi lasījusi laikam esmu tikai bērnībā Hariju Poteru. Arī Čehova stāstus, par kuriem esmu domājusi, ka tos varētu iestudēt. To, kas vajadzīgs profesionāli. Lai pārlasītu prieka pēc... Tā laikam vēl nav bijis.

Mani interesē arī kino, bet tas prasa milzīgus iekšējos resursus. Brīnišķīga estētika bija, piemēram, režisora Damiena Szifrona filmā Mežonīgie stāsti (Wild Tales). Mani saista interesanta forma. Tagad arī latviešiem ir ļoti labas filmas, piemēram, tās pašas Tizlenes. Taču man daudz vieglāk ir lasīt grāmatu, no filmu skatīšanās es ātri nogurstu. Slavenā Melanholija – nedod Dievs! Trīs dienas pēc tam biju ne cepta, ne vārīta, mani tas ļoti ietekmē.

Jūs esat materiāliste vai pieļaujat arī neizzinātā eksistenci?

Materiāliste noteikti ne. Es gribētu izvairīties no vārda “ezoterika”, bet garīga slāņa meklējumi vai atbilžu meklēšana un neatbildamiem jautājumiem – tas, protams, manī ir. Man ir visai interesantas attiecības ar Dievu. Mani audzināja ticīgā garā, tad kādā posmā aizgāju no tā prom, jo tās šķita pilnīgas muļķības, bet nu jau kādu laiku to izskatu kā attiecības ar augstāku spēku, ar mīlestību. Lasu Jura Rubeņa grāmatas – viņš jau patiesībā atbildes nesniedz; viņš uzdod jautājumus. Tā arī ir tā garīgā plāksne. Viss, kas palīdz būt mierā ar sevi.

Pastāstiet, lūdzu, par savu tēti.

Mans tētis Eduards ir miris, tas bija smagi. Vecāki izšķīrās, kad man bija astoņi gadi. Attiecībās ar tēti gāja dažādi, viņš man arī daudz iemācīja. Pēc profesijas tētis bija galdnieks, taču rakstīja tādus 19.–20. gadsimta Krievijas vēstures apskatus, ka tos lasīja Latvijas Radio. Savulaik viņš bija sapņojis kļūt par ģeologu un arheologu, diemžēl tas neizdevās, bet vēlāk viņš daudz apguva pašmācībā. Tētis manī ieaudzināja interesi par vēsturi un politiku, bet, teikšu godīgi, es vēstures procesus ne vienmēr izprotu. Arī mīlestība pret Latviju, pret dabu un pret šo zemi nāk no tēva. Arī no vecvecākiem, taču tēvs ar mani par to ļoti daudz runāja. Ir dzirdēts – es esmu mākslinieks, mani tas neinteresē. Mīļie, tas viss mūs ietekmē, un šādas lietas ir jāzina, it īpaši šobrīd! Ir jāsaprot, no kurienes tu esi cēlies, kur tu dzīvo un kāds ir mūsu kultūrvēsturiskais mantojums, kas, gribi vai ne, veido mūsu sabiedrību.

Pieminējāt ceļojumu plānošanu. Kurās valstīs jūtaties vislabāk?

Es daudz kur labi jūtos, uz brīdi aizbraukusi kā ciemiņš, bet kā mājās nejūtos nekur. Mani ļoti uzrunā Francija un Parīze, fascinē tālākas Āzijas zemes, kurās gribētos pabūt. Draudzene kādu laiku nodzīvoja Kambodžā, man likās – cik interesanta pieredze! Savulaik man ļoti gribējās aizbraukt uz Maskavu un paskatīties, kā īsti tur ir – un tur ir! Tā lieluma mānija jau ir iekšā tajās milzīgajās Maskavas štrāsēs. Brīnišķīga kultūra, teātri, aktieri, māksla... Ļoti vilinoši. Ilgtermiņa dzīvi ārpus Latvijas gan nespēju iztēloties. Es šeit jūtos ārkārtīgi labi – es jūtos kā latviete, kā šīs valsts pilsone, un mana identitāte ir dziļi saistīta ar šo zemi.

Vai ir kaut kas, kas jūs baida?

Nezināmais, kā jebkuru veselu cilvēku. Mazliet bail man ir no augstuma, bet esmu iemācījusies to pārvarēt. Vīrs mierīgi kāpj kalnā, kur lejā ir tiiik dziļš, un es viņam pakaļ lienu tā sauktajā vēzītī, jo man stingst kājas, bet redzēt gribas.

Kādam tipāžam jābūt kompānijā, lai Ancei gribētos iziet ārā no telpas?

Ziniet, man šķiet, ka viss noderēs – es taču esmu aktrise un jebkuras izpausmes vēroju ar interesi. Lai tik rāda, ko māk! Varbūt tā ir daļa no profesionālā kretīnisma.

Kā ar dziedāšanu, dejām un ballēšanos?

Dejot man ļoti patīk, bet pēdējos gadus nav sanācis. Ar mūziku man, protams, ir tuvas attiecības. Mamma arī ir daudz strādājusi, lai manu dzirdi izkoptu. Kad mammai vēl bija studija, ilgus gadus tur dziedāju. Mācījos arī mūzikas skolā, spēlēju vijoli (nu jau sen vairs nespēlēju), mūzika kā valoda man ir ļoti tuva. 

Tomēr koncertu apmeklēšana, tāpat kā filmas, man prasa milzīgus mentālus resursus. Jā, man ļoti patīk, tomēr biežāk eju uz teātri.

Uz kuru?

Uz visiem! Favorītu nav, tas man liekas muļķīgi. Tagad ir tiešām daudz interesantu izrāžu. Mūsdienās Latvijā ar komēdijām... Bet te Justīne Kļava uzraksta un JRT iestudē Desmit iemeslu apciemot Kauci. Biju tik laimīga, kad redzēju – ir!

Vai spējat skatīties izrādi kā skatītājs?

Droši vien ne, es tomēr analizēju.

Tātad jūs apmeklējat svešus teātrus, lai piesietos kolēģiem...

Galīgi ne! (smejas) Starp citu, jo vecāka kļūstu, jo vairāk man viss patīk. Izrādās – re, cik interesanti to var darīt, re, kāda oriģināla iecere! Bez liekuļošanas – man tiešām patīk daudzi aktieri un režisori, un, pat ja izrāde mani neuzrunā, mani pievelk tas, ka tādā veidā vispār var domāt un tādā atslēgā materiālu pasniegt. Garlaicīgi man teātrī nav nekad!