Virtuves drāma. Seriāla "The Bear" recenzija

Seriāla pirmā epizode perfekti atbild uz jautājumu, kāpēc «Lācis» ir tik augstu vērtēts. Mēs tiekam ierauti aizraujošā darbības vidē, kur seriālos un filmās nemaz tik bieži nepaciemojamies, proti, restorānu virtuvē.

Daudziem no mums ēstuvju un restorānu apmeklēšana ir vairāk vai mazāk regulāra pieredze, tomēr reti aizdomājamies, kāda kņada valda aizkulisēs, lai sarūpētu mums ēdienu, pie kā nesteidzīgi patarkšķēt. Seriāla pirmā sērija teju vienā elpas rāvienā izrauj mūs cauri virtuves stresainajai darba dienai, gatavojoties pusdienlaika apmeklētājiem. Klaigāšana un sīki konflikti, ģimenes vēstures izķidāšana noris, paralēli kapājot burkānus un sīpolus. Kamēr pannā čurkst liellopa cepetis, uzkarst arī visu emocijas, un mēs no varoņu strupajām sarunām par viņiem kaut kādā maģiskā veidā uzzinām vairāk, nekā tas citkārt notiktu lēnos, statiskos dialogos. «Lāča» pirmās sērijas ritms ir dinamiskāks nekā lielā daļā spraiga sižeta filmu. Turklāt seriāla gaitā mazo Čikāgas restorāniņu pametam ļoti reti, kas rada zināmu klaustrofobijas izjūtu, varoņiem mazliet pat atgādinot cilvēku grupu, kas iesprostoti noslēgtā vidē kāda realitātes šova vārdā.

Virtuves reizēm pazib gan filmās, gan seriālos, bet atmiņā nenāk piemērs, kad tajās mēs būtu ievilkti tik īsti un pamatīgi. Varbūt vienīgi franču klasiķa Kloda Sotē filmā «Viesmīl!» (Garçon!), kur franču restorāniņu darbinieku pusdienlaika stundas, kuras līdzinās būšanai veļasmašīnas centrifūgā, portretētas caur mūžam skrienošā iesirmā viesmīļa perspektīvu. Tomēr «Lācis» ir seriāls un tamdēļ krietni dziļāk ļauj ienirt virtuvē un restorāna dzīves realitātē. Ak, jā, protams, bija vēl «Gardēdis» (Ratatouille), animācijas filma par meistarīgo pavāri-žurku, bet tā jau ir mazliet cita opera.

«Lāča» sižetā Kārmijs ir izcils šefpavārs, kurš strādājis pasaules slavenākajā restorānā. Viņš ir pirmklasīgs virtuozs savā jomā, atgriezies savā dzimtajā Čikāgā, lai vadītu nolaisto ģimenes pusdienu restorānu. Kārmiju šurp atvedis pašnāvību izdarījušā brāļa testaments, kurš novēlējis savam jaunākajam brālim vadīt šo vietu par spīti tam, ka abu attiecības nav bijušas īpaši tuvas. Tā no pirmklasīgiem restorāniem Kārmijs gluži kā augstās kulinārijas kultūras pravietis nonāk noplukušā un netīrā virtuvē ar skeptiskiem darbiniekiem. Kopā ar jauno darbinieci un slepenu Kārmija fani Sidniju viņi cenšas vest pie darba kultūras virtuvi, ieviešot franču kuzīnes hierarhiju un citus knifus, par kuriem, protams, pārējie ir visai skeptiski. Paralēli tam no ārpasaules jeb no tās vides, kura pastāv ārpus virtuves, ar Kārmiju attiecību saites mēģina atjaunot viņa māsa Natālija. Lai gan Kārmijs ģeogrāfiski ir atpakaļ pie savām saknēm, viņš ar savu ģimeni kontaktus neraujas atjaunot. Savā ziņā mantotais restorāns top par metaforu pašam Kārmijam, jo, cenšoties ieviest kārtību tajā, viņš mēģina sakārtot pats sevi, tiekot galā ar traumām, ko atstājusi skarbā pieredze, strādājot kulinārijas Olimpa restorānā Ņujorkā.

Tam visam pa vidu vēl uzrodas arī vietējais Čikāgas mafiozo, kurš šajā pustrako pavāru vidē šķiet, iespējams, mīļākais un sirsnīgākais varonis. Tomēr viņa vēstījums nemaz neuzlabo Kārmija nākotnes perspektīvas, jo, izrādās, mirušais brālis mafiozņikam ir palicis parādā ļoti krietnu naudas summu. Mīlīgais mafijas krusttēvs piedāvā izpirkt restorānu, bet Kārmijs atsaka. Viņš vēlas pats pacelt šo vietu.

Lācis, kas spiež asaru

«Lācis» ir par smagu darbu, spītību, mērķu sasniegšanu, un kādas traumas ceļš uz to var atstāt. Protams, vairāk par visu šis seriāls ir par cilvēku savstarpējām attiecībām un cilvēcību. Jā, tieši par to! Lai gan «Lāča» žanrs ir drāma pēc visiem kritērijiem, un tās varoņi nāk vai nu no skarbas vides, vai dzīves laikā tapuši par nīgriem indivīdiem, tomēr stāsts nekad neaiziet pašmērķīgā drūmumā vai liekā dramatismā, ar ko nereti sirgst amerikāņu drāmas. «Lācis» par spīti problēmām un grūtībām, kam cauri dodas varoņi, atstāj gaišu pēcgaršu. Viss būs labi, un, lai cik īgns kāds arī būtu, viņā tomēr mīt labestība. Iespējams, tieši šādas emocijas patlaban cilvēkiem vajadzīga visvairāk šajā trakajā pasaulē. Apvienojot to ar augstvērtīgu izpildījumu, tas šovasar iznākušo virtuves drāmu padarījis par seriālu pasaules mīluli. Seriāls trāpījis pie skatītājiem ļoti pareizā brīdī. «Lāča» kvalitātes ir nenoliedzamas, bet tam piemīt trūkumi.

Galvenajā lomā ir atmiņā paliekošā Džeremija Alena Vaita seja no seriāla «Shameless», bet kopumā «Lācis» iztiek bez megazvaigznēm. Virtuvē par godu mūsdienu Amerikas ekrāna standartiem savākta teju viss nācijas etniskais kokteilis, bet kaut kādā ziņā šoreiz viss raibums sanācis organisks, jo darbība notiek ne tajā mierīgākajā Čikāgas rajonā. Lai gan «Lācim» piemīt ļoti daudz redzētu amerikānisko paņēmienu, tas reti ieslīgst banalitātēs. Varbūt vienīgi pašā pirmās sezonas finālā, kad autori no mums cenšas izspiest pārdzīvojumu. Pēdējā sērija daudz dziļāk sāk iztirzāt varoņu pagātnes traumas, viņus novedot pie emocionālām atzīšanām. Tad «Lācis» top par stāstu, kas no mums cenšas izspiest asaru. Un jo vairāk cenšas, jo mazāk sanāk. Seriālam, kas tik daudzsološi uzsāka pirmās sērijas, šī moralizēšana uz sezonas otru pusi top viegli kaitinoša.

Tomēr aspekts, par ko «Lāci» gribētos slavēt, ir jau pieminētais seriāla temps un ritms. Tas, cik dinamiski ir samontēta un radīta pirmā sērija, ir apbrīnojami. Protams, palīdz arī seriāla sēriju garumu  gudra izvēle. Neatminos gadījumu, kad 30 minūšu sērijas garums būtu tik labi strādājis. Bet, jo tālāk sezonā dodamies, jo rēnāks kļūst arī stāsts. Tomēr autori mūs vēlreiz pārsteigs ar pirmās sezonas pirmspēdējo sēriju. Visa pusstundu garā sērija ir praktiski viena gara aina, vienas ļoti neveiksmīgas darba dienas apokalipse virtuvē. Vienmēr esmu ļoti skeptisks pret atsevišķu sēriju izcelšanu un apbalvošanu ārpus visas pārējās sezonas, bet atļaušos atkāpties no savas pārliecības un teikt, ka septītā sērija ir TV šedevrs.

Jau vairākas reizes uzsveru pirmās sezonas aspektu. Jā, pēc tik veiksmīgās pirmās sezonas «Lācis» turpināsies otrajā, lai gan, abstrahējoties no panākumiem, par to ir mazs pārsteigums. Pirmā sezona noslēdzas ar pieteikumu otrajai, tajā pašā laikā šaubos, vai lielā ASV TV kompānija FX ar otro sezonu īpaši riskētu, jo noslēgtā darbības vide un risinājumi, kuri galvenokārt balstās psiholoģijā, nepieprasa milzīgu budžetu, par kādiem arvien biežāk dzirdam TV seriālu pasaulē.

Ar mīlestību no Čikāgas

«Lācis» brīžiem ir teju nevainojams seriāls visos aspektos, bet tomēr dažos brīžos tas sāk mazliet buksēt un nevajadzīgi vilkties. Tā kvalitāte tiešām mazliet atgādina amerikāņu kalniņus, tomēr nekad tā nenokrīt zemu. Iebildumi rodas tikai tamdēļ, ka autori paši ievadā sev uzliek augstu latiņu. Protams, man ir arī pāris absolūti neobjektīvu lietu, kas seriālā piesaista. Mana vecāmāte bija pavāre, un vienas no pirmajām bērnības atmiņām nāk no restorānu virtuvēm. Kopš tā laika man personīgi šī vide šķiet mazliet mitoloģiska.

Bez visas šīs personīgās lirikas jāatzīst, ka TV ir pārpludināta ar ēstgatavošanas raidījumiem vai šoviem par ēdienu tematiku neatkarīgi no tā, vai ļaudis kameras priekšā ceļo vai runā par savām lietām paralēli ēšanai. Pasaule šķiet mazliet apsēsta ar ēdienu pagatavošanu. Beidzot «Lācis» mūs ieved iekšā virtuvē, lai pasniegtu mums ne tikai jokus, tenkas un receptes, bet labu drāmu. Drāmu, kas piepildīta ne tikai ar mīlestību pret saviem varoņiem, bet arī ar mīlestību pret pilsētu, kura šajā gadījumā ir Čikāga. Seriāla autori atzīst, ka stāstu mazliet iedvesmojis kāds slavens Čikāgas pavārs, bet, skatoties «Lāci», tam nav īpaša nozīme, jo tiek uzburts sirsnīgs pilsētas portrets, kas iztiek bez pastkartēm, bet ir piestrāvots ar cilvēcību. Un tāda attieksme no ekrāna vienmēr uzpērk un atbruņo.