Sandra Kalniete pusotru gadu pati sev darina īpašu mēteli

Uz Latvijas Nacionālajā teātrī notiekošo Latvijas Republikas proklamēšanas 104. gadadienai veltīto svētku koncertu Sandra Kalniete ieradās greznā pašas darinātā mētelī.

Sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" viņa pastāstīja, kā radies šis apģērbs: “Mētelis ir mans roku darbs, kas ir šūts no Indonēzijā batikota auduma. Tas visā garumā ir nostepēts viena centimetra platumā ar roku ievītām krāsainām diegu rindām. Krāsas turklāt mainās, bet kopējā krāšņumā to zinu tikai es un neviens cits to neredz. Pēc stila to izvēlējos veidot, kā savulaik bija aktuāli vai nu Ķīnā, vai Indijā, – ar slīpo kakla griezumu. Darinot šo mēteli, iedvesmojos no ķīniešu un mongoļu tautas apģērbu modeļiem. Tas ir uzšūts pirms pieciem gadiem. Man ļoti patīk tapšanas process, jo tas ir ilgs, nomierinošs un rūpīgs.

Es reti velku šo mēteli, tikai īpaši svinīgos brīžos. Ikdienā nesāju mugursomu, kurā ir viss nepieciešamais, lai varētu pārvietoties no vienas vietas uz otru, un, esot darbā, ievēroju atturīgu ģērbšanās stilu. Tāpēc svētku reizēs ļaujos krāšņumam.

Tiesa gan, šis mētelis nav tik smalks kā viens cits no manas garderobes, kurā esmu iestepējusi vairāk nekā 700 metru zīda diega. To pusotru gadu šūdināju par godu savas grāmatas Cinītis atklāšanai – 2017. gadā. Šo mēteli velku, kad ārā nav tik auksts, kā arī vēsākās vasaras dienās, ejot uz koncertu,” savu mīlestību pret rokdarbiem atklāj Sandra Kalniete.

Virsdrēbes šuj tāpat kā franču modes namā

Jaunības gados, pabeigusi vidusskolu, viņa aizgāja strādāt uz modes ateljē "Baltijas modes", kas tolaik skaitījās visaugstākā līmeņa. “Tur apģērbu sev šuva visas Komunistiskās partijas nomenklatūras vadība. Sievām darināja mēteļus, vīriem – uzvalkus. Mani pieņēma darbā par mēteļu šuvējas mācekli. Meistare Irīna Drozdova man iemācīja pilnīgi visu, kas jāiestrādā mētelim iekšpusē, lai tas ilgstoši saglabātu savu formu. Mētelis jau nav tikai tas, kas redzams virspusē, mētelis galvenokārt ir tas, ko tajā iestrādā. Virsdrēbju šūšana man nesagādā grūtības.

Jau vēlāk, kad biju Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Francijā, Parīzē, man bija iespēja apmeklēt vienu no lielo modes namu šūšanas darbnīcām. Tobrīd jau zināju, ka tā neviens vairs nestrādā, kā mani savulaik apmācīja. Taču šajā darbnīcā es ieraudzīju, ka meitenes šuj tieši tāpat kā es. Pārsteidzoši bija uzzināt, ka šāds mētelis maksā 60 000 dolāru. Tā ka apsvēru, vai man neatgriezties pie šāda pelnīšanas veida – protams, jokojos, bet man bija liels gandarījums redzēt, ka es tik labi esmu iemācījusies arodu,” pastāsta politiķe.

Ja jaunības gados Kalniete šuvusi apģērbu arī klientiem, tagad tērpus darina tikai sev. Politiķei jau ir padomā divi projekti – viegli mēteļi, pie kuriem viņa nolēmusi sākt strādāt nākamajā vasarā.

Audumus izjūt dziļi un jutekliski

Sandra Kalniete skaidro, ka apģērbu darināšana viņai nav praktiska nepieciešamība, bet gan tērpa tapšanas procesa izbaudīšana. Viņas garderobē ir sastopami arī pašas šūtie tērpi, kas vēl ne reizi nav uzvilkti. “Tērpa tapšana ir ļoti ilgs process. Vispirms tiek iegādāts audums, kas mani uzrunājis, un tad sākas radošais posms. Ļoti ilgi domāju, rodas visdažādākās variācijas, un vienā brīdī ir klikšķis, ka pēkšņi jūtu – esmu sasniegusi to, ko vēlos, un tas ir tieši tā, nevis citādi piemērots audumam un manai iecerei. Audumus izjūtu ārkārtīgi dziļi un jutekliski. Arī mans mazdēls vienmēr priecājas, ka es palīdzu viņam iepirkties. Eju gar piedāvāto preču klāstu un, ja ko ieraugu, pielieku roku, pataustot audumu. Ja nav tas, ko sagaidu pēc kvalitātes un šķiedru sastāva, tad eju tālāk. Audums apģērba izvēlē ir noteicošais. Audumus iegādājos tikai klātienē, nevis interneta veikalā, kur tiem nevar pieskarties. Pa šiem gadiem esmu novērojusi, kā Eiropas galvaspilsētās tie kvartāli, kuros agrāk varēja nopirkt labus audumus, pamazām tiek slēgti, jo gandrīz neviens vairs nešuj. Veikalu preces pilnībā ir izstūmušas šūšanu, jo tā kļuvusi dārga. Līdz ar to nav pietiekama pieprasījuma pēc audumiem, un tie kļūst arvien garlaicīgāki. Tāpēc Latvijā šobrīd var iegādāties pat interesantākus audumus nekā, piemēram, Briselē,” zina stāstīt Kalniete.

Pārdomas pirms 70. jubilejas

Sandrai Kalnietei 22. decembrī ir 70. dzimšanas diena. Pagaidām gan viņa vēl nav izlēmusi, kā sapucēsies uz jubileju. “Tagad jādzīvo ekoloģiski, nevar šķiesties un katru reizi taisīt jaunu tērpu. Aizbraucot uz augstās mākslas veikaliem – galeriju "Lafayette" vai kādu citu Parīzes veikalu –, tajos ir lielas nodaļas, kurās pārdod lietotas preces, un tās visas ir ļoti dārgas. Tas tagad ir īpašs šiks, jauns dzīvesveids – ģērbties mantās, kas ir pārtaisītas, atsvaidzinātas, uzlabotas. Tāpēc arī uz savu 70 gadu jubileju uzcirtīšu kaut ko, kas man jau agrāk ir bijis gatavs,” viņa atklāj.

Vaicāta, kā jūtas pirms apaļās jubilejas, politiķe teic, ka tas ir nopietns gadskaitlis, taču nekas dramatisks: “Es nevienu robežskaitli neesmu izjutusi kā robežskaitli – ne 50, ne 60, ne tagad 70. Vienīgais, ko saprotu, ka dzīves ritējums iet stabili visu laiku vienā ļoti noteiktā virzienā. 50 gados to vēl neizjūt, 60 gados saproti, ka nu jau vairs nav 30, un tagad, kad klāt ir 70, apzinies, ka tā ir rūgta pieredze. Nesen izgāju cauri savai telefongrāmatai. Nekad nebiju tā vienā acumirklī uztvērusi, ka tik daudzi jau ir “iesaukti”. Es, protams, to zinu, ka katrs no viņiem ir aizgājis, bet pēkšņi, ieraugot kopainu, palika jocīgi, jo sapratu, ka arī pati esmu “iesaucamā” vecumā. Mēs nevaram zināt, kad mums ir lemts. Es par to nedomāju diendienā, tāpēc man vēl ir plānā uzšūt 40 līdz 80 kleitas un uzrakstīt romānu...”