Bīns pret digitālo biti. Seriāla "Man vs. Bee" recenzija

Pieļauju, ka nav daudzi, kuri nebūtu savulaik iepazinušies ar misteru Bīnu. Vizuāli ļoti trāpīgi un saturiski kodolīgi šo leģendāro Atkinsona tēlu skaidro tieši TV seriālā ievada titru sekvence jeb tā saucamā galviņa. Uz tumša Londonas bruģa no debesīm parādās gaismas kūlis un tajā tiek iesviests misters Bīns savā nemainīgajā uzvalciņā. Tāds arī ir šis varonis - cilvēks, kas nokritis no Mēness vai izmests no citplanētiešu kuģa cilvēciskas būtnes izskatā ar uzdevumu saprast šo brīžiem dīvaino pasauli, uz kuras fona viņš izskatās vēl jocīgāks. Misters Bīns var patikt vai kaitināt, bet nevar apstrīdēt faktu, ka Rovans Atkinsons savu karjeru veido kādā ļoti īpašā kino vēstures tradīcijā, kura mūsdienās jau ir gandrīz izzudusi.

Tā nāk no izklaides kino pirmsākumiem. No laikiem, kad kino vēl nebija skaņas un līdz pirmajai pasaules skaņu filmai 1927. gadā jokus nebija iespējams izstāstīt. Tie bija jāizspēlē ar savu ķermeni. Šo komēdijas žanru angliski dēvē par slapstick, un to raksturoja humors, kas balstīts nedaudz absurdās situācijās un tiek izspēlēts ar fizisku darbību, vai komiski atveidojot vardarbību vai neveiklību. Tas no aktieriem nereti prasīja akrobāta cienīgu izveicību un meistarību.

Slapstick ziedu laiku spožākās zvaigznes ir Čārlijs Čaplins ar savu romantisko klaidoni un Basters Kītons, kurš uz ekrāna vienmēr ar akmens cietu seju izpildīja dzīvībai bīstamus trikus. Fiziskās komēdijas elementi līdz šai baltai dienai ir rodami kino un TV visdažādākajos veidos, bet tīrā veidā šis žanrs ir ļoti, ļoti reti sastopams. Pēc mēmā kino nāves par šī žanra spilgtāko turpinātāju kļuva francūzis Žaks Tatī, kura darbības laiks bija no 40. beigām līdz 70., un viņš mums ir atstājis sirsnīgo un neveiklo franču onkuli Ilo kungu hūtē ar pīpi. Rovans Atkinsons ir liels Žaka Tatī cienītājs un smēlies iedvesmu no viņa, ar savu Bīna tēlu kļūstot par spilgtu šīs tradīcijas turpinātāju.

Lai gan misters Bīns ir hrestomātiskākais Atkinsona tēls, nevar aizmirst arī par viņa tēliem, kuri atļaujas mazliet nodoties sarunām uz ekrāna. Piemēram, Džoniju Angli tāda paša nosaukuma superaģentu parodijfilmās (starp citu, šo filmu sērijas scenārists Vils Deiviss ir darbojies ar pie jaunā seriāla scenārija) vai BBC seriālu «Melnā Čūska», kura galvenais varonis ir Atkinsona mans personīgi iecienītākais tēls. Vai citiem par mīļāko tēlu varētu kļūt Atkinsona Trevors «Cilvēkā pret biti»? Diezin vai, tomēr «Mistera Bīna» cienītājiem šis varētu ļoti iet pie sirds.

Atkinsona atveidotais Trevors ir jau iesirms, tomēr tā īsti ar dzīvi galā tikt nespējīgs tirliņš. Sieva no viņa ir šķīrusies, meita viņu ļoti mīl, tomēr viņai dotos solījumus Trevors nespēj pildīt. Lai gan ir arī labas ziņas! Viņš beidzot ir atradis darbu. Šķietami absolūti elementāru - pieskatīt bagātu ļaužu mājas viņu prombūtnes laikā. Viņa pirmā darba diena aizved uz kādu ekskluzīvu viedo savrupmāju, kurā viss ir aprīkots ar jaunākajām tehnoloģijām, lai cilvēka dzīvi padarītu vieglāku. Tomēr Trevora dzīvi tā tikai sarežģī. Saimnieki ir derdzīgi bagātnieki ar ārkārtīgi jauku suni, vārdā Kēksiņš, kurš ir jāsargā no aizliegtu našķu ēšanas. Tomēr visgrūtāk Trevoram izrādās tikt galā ar kādu mazu, spindzošu biti. Kukaiņa medības Atkinsona tēlam kļūst par apsēstību. Tiek izdomātas jaunas un jaunas lamatas, tomēr pa ceļam gadās saplēst pa kādam miljonu vērtam laikmetīgās mākslas darbam, nodarīt pāri Kēksiņam vai kādām vērtīgām mantām. Tomēr bite vienmēr kaut kā izrādās veiklāka un mājai nākas ciest aizvien vairāk un vairāk. Trevora dzīvi neatvieglo arī bijušās sievas zvani par praktiskiem jautājumiem vai saimnieku videozvani pēc pamatīgām cīņām ar biti. Tomēr runas šeit nav garas.

Nosirmojis un runājošs Bīns

Tas, ka seriāls «Cilvēks pret biti» patiešām pielīdzināms kino aizvēstures žanram, ir ne tikai asprātīgas darbības pārsvars pār tekstu, bet arī neierasti īsās sērijas. Izņemot pirmo sēriju, kura ir 20 minūtes gara, visas atlikušās astoņas ir nepilnu desmit minūšu ilgas, katrā no tām parādot kādu neveiklības izraisītu demolēšanas skeču. Ja uz šo neparasto formātu palūkojas no citas puses, tad var arī nojaust, ka tas ir viens pilnmetrāžas filmas scenārijs, sagraizīts deviņās daļās, padarot to par nepilnu divu stundu garu seriālu. Tā gaitu visprecīzāk varētu raksturot ar multiplikācijas seriālu «Toms un Džerijs». Trevors ir kā kaķis, kas, dzenoties pakaļ bitei, daudz vairāk cieš pats. Šis noteikti ir arī seriāls, ko bērniem (varbūt gluži ne pašiem mazākajiem) var iebarot multeņu vietā, par šo to pasmejoties arī pašiem.

«Cilvēkam pret biti» piemīt visas Bīna labākās īpašības. Atkinsona sociālā neveiklība, kas mijas ar neticamu radošumu dažādu vienkāršu ikdienas uzdevumu paveikšanā, novedot pie komiskām situācijām. Atkinsona sejas muskuļi vēl aizvien ir formā, lai grimases sašķobītu visdīvainākajos un jocīgākajos ģīmjos. Tam visam klāt dažbrīd arī ir vecā, labā mistera Bīna sirsnība. Principā jau Rovans Atkinsons, kurš ir arī scenārija autors šim stāstam, īpaši neveido jaunu tēlu, bet turpina attīstīt uz ekrāna tirliņa tipāžu, kurš šoreiz nosaukts citā vārdā. Tomēr atšķirībā no Bīna, jaunais bišu nīdējs arī sarunājas.

Mistera Bīna meistarība un kvalitāte slēpās tajā, ka galvenais varonis klusē. Līdz ar to viss uz ekrāna redzamais mazliet kļuva par mūsdienās notiekošu anekdotisku pasaku. Tomēr «Cilvēka pret bites» gadījumā Trevoram ir mīloša meita, viņš skaidrojas ar sievu, rādot ikdienas dzīvi, tomēr ir tikpat neveikls kā Bīns. Līdz ar to Trevora tēls brīžiem var kļūt kaitinoši muļķīgs vai citos brīžos šķist autisks. Par nevienu no abiem pēdējiem minētajiem smiekli īsti nenāk. Tomēr Atkinsona humora rokraksts ir izturēts, un sevišķi seriāla pirmajā pusē ir vairāki šarmanti joku skeči, kā arī pasmaidīt liek dažas neuzkrītošas scenārija detaļas. Bezbērnu bagātnieku pāra lutināto suni sauc Kēksiņš, bet Trevors savu meitu mīļvārdiņā dēvē par Saldo Pīrādziņu. Kā jau minēju, tad Bīna mīļotājiem «Cilvēks pret biti» ies pie sirds, jo brīžiem var sākt smieties, pat pirms joks ir sācies, jo Atkinsona smalkā neveiklība uz ekrāna jau signalizē, ka tūlīt, tūlīt kaut kas notiks. Tajā pat laikā neko īpaši jaunu Atkinsons ar saviem kolēģiem mums nepiedāvā.

Dārgi auto un viedierīces

Būdams scenārija autors, Atkinsons atļaujas paironizēt gan par laikmeta modīgajām lietām, gan pats par sevi. Pirmkārt jau stāstu caurvij smīns par modernās pasaules tehnoloģijām, kuras it kā atvieglojot mūsu dzīvi. Gan jau kāda joka materiāla cienīgu situāciju savā mijiedarbē ar iekārtām ir piedzīvojis katrs no mums un ātri spēs asociēties. R. Atkinsons ir pazīstams arī kā kaislīgs automašīnu fans. Viņam ir daudzu miljonu vērts auto parks ar ekskluzīvām mašīnām, viņš piedalās amatieru sacīkstēs un pat britu žurnālos mēdz šo to uzrakstīt par tēmu. Zinot šo fonu, apbur un vēl vairāk izsauc smīnu sižeta līnija, kurā autors ir iesmējis par automašīnu pielūgsmi.

«Cilvēka pret bites» problēma ir tajā kā visi šie elementi, kuri paši par sevi nav slikti, ir saplūduši kopā. Ir jūtama zināms gaumes trūkums, un seriālam kopumā pietrūkst sabalnsētības. Šur tur kaut kas līdz galējībām pārspīlēts, šur tur kaut kā trūkst. Arī vizuāli visa stāsta saturs šķiet ikdienišķs un sadzīvisks, bet seriāla attēls ir sintētisks un jūtami veidots studijā vai ar datorefektu palīdzību. Šādam mūsdienu stāstam komēdijas žanrā tas šķiet jocīgs lēmums. Tomēr asprātīgais jandāliņš var likt pasmaidīt vai kļūt par patīkamu fonu kādai cīņai ar mūsdienu viedierīci vai uzmācīgu kukaini, kas pamanījies ielidot istabā.