"Es rakstu dziesmas. Tas ir mans ieguldījums," - Matīss Pavītols par cilvēkiem, karu un "Līviem"

"Jaunumi man ir vairāki. Pirmais no tiem saistīts ar tēvu Juri, ar jaunizdoto skaņuplati "Līvi: sākums", kuras tapšanā es ar lielu prieku un gandarījumu esmu piedalījies. Galarezultāts man ļoti patīk. Es lepojos ar savu tēti - viņa cienījamajā vecumā paveikt šādu darba apjomu ir atzīstams sasniegums. Man pašam reizēm ir grūti tikt līdzi tam enerģijas līmenim, ar kādu strādā viņš,” atzīst Matīss.

“Un šajā ierakstā es neesmu tikai tāpēc, ka esmu "Līvu" dibinātāja dēls. Tas būtu nedaudz banāli. Mans ieguldījums šajā ierakstā ir balss, kas skan akurāt kā Jurim jaunībā,” paskaidro mūziķis. “Šogad iznāca arī tēva sarakstītā grāmata "Liecinieka spoguļportrets", kuras atvēršanas svētku akustiskajos koncertos mēs kopā uzstājamies. Arī tas ir liels dzīves notikums.”

Otrs pēdējā laika jaunums Matīsa radošajās gaitās ir koncertprogramma "Sakritībiņas", kas tapusi kopā ar Dailes teātra aktieri Andri Buli. “Es pat īsti vairs neatceros, kā sākās mūsu sadarbība. Man ir draugs, cīravnieks Jānis Gulbis, kas nodarbojas ar pasākumu organizēšanu. Viņš man vienu dienu teica: re, pie manis brauc Andris Bulis, viņam ir dzeja, tev mūzika, atbrauc aprunāties! Ar Andri mēs sastapāmies Rīgā, un es viņam ieminējos, ka saceru mūziku, zinu, ka viņš raksta dzeju. Tā arī viss sākās,” pauž liepājnieks un piebilst: apsēdāmies un vienkārši sākām spēlēties ar notīm un vārdiem. “Man ļoti patīk, kā Andris atrod sev vietu manā pasaulē un kā es viņējā,” gandarījumu par sadarbību pauž Matīss.

“Katram dzejolim un mūzikai ir sagatavots video rullītis, kurus veidojis Mārtiņš Strelēvics. Tās ir tādas pietiekami neitrālas vizuālās skices, kas nenomāc mūziku un dzeju, bet gluži otrādi – pastiprina mākslas baudījumu. Mēs turpinām meklējumus un ceram savu programmu parādīt plašākai auditorijai. 27. oktobrī uzstāsimies mākslas centrā "Zuzeum"", atklāj Matīss un stāsta, ka šajā programmā viņš dzied savas sacerētās dziesmas, spēlē ģitāru un nedaudz sitamos instrumentus. “Es esmu tāds kā mini multiinstrumentālists, izmantoju arī ģitāras efektu pedāļus, tostarp Latvijā radītus – tas skanējumu padara bagātāku,” paskaidro mūziķis un piebilst, ka programma ar dziesmām un Andra dzeju ilgst apmēram stundu un desmit minūtes.

“Es pat nezinu, vai mūs var saukt par draugiem. Andris ir ļoti aizņemts cilvēks – pat nezinu, kā būtu jāsakrīt apstākļiem, lai profesionālās attiecības pāraugtu draudzībā. Viņš ir Rīgā, es – Liepājā, mūsu saskarsme ir tikai koncertos un pasākumos. Taču man ir sajūta, ka mēs ļoti labi satiekam un mums nav, ko dalīt, par ko strīdēties. Uz skatuves kopā jūtamies ļoti organiski un viens otru labi izjūtam. Tāpēc arī nekad nav domstarpību. Šajā programmā mēs varam būt mēs paši, tā ir ļoti personiska atklāšanās, tāpēc visai intīma,” spriež Pavītols juniors.

Par bairaktariem, mašīnām un mūziku

Matīss arī atklāj, ka šogad pabeigts jaunais soloalbums "Sapņu PVN", ko paredzēts izdot jau rudenī. “Ja vaicā par nosaukumu - cik cilvēks dzīvē viens pats spēj? Un kas viņš vispār viens būtu? Tēvs, mamma, draugi ar savu devumu – viss, ar ko mēs saskaramies, cilvēki, kurus mēs pat nepazīstam, notikumi, arī lietas, veido šo pievienoto vērtību. Albuma nosaukums ir tāds pats kā ziemā izdotai dziesmai.”

24. februārī Krievijas sāktais karš pret Ukrainu atstājis iespaidu arī uz Matīsa radošo darbību.

“Man pagāja visai ilgs laiks, līdz es no jauna atradu motivāciju kaut ko darīt. Uz kara fona viss šķiet mazsvarīgs. Un mūzika kaut kādā ziņā tomēr ir izklaide. Šķiet, tieši februārī man bija iznākusi dziesma "Sapņu PVN", bet sākās karš, un visas ieplānotās dziesmas popularizēšanas aktivitātes pēkšņi likās bezjēdzīgas. Kā es varu tādā brīdī runāt par sevi? Tur šauj cilvēkus nost, bet es rakstīšu: balsojiet par manu dziesmu, es te dziedu par to, ka viss apkārt notiekošais rada tavu pievienoto vērtību! Man tas šķita muļķīgi. Pat tagad man ir savāda sajūta, bet es saprotu, ka dzīve rit uz priekšu un mēs pierodam pie daudzām lietām. Diemžēl arī pie kara,” viedokli izteic Matīss.

Pavasarī pie viņa nonācis dzejolis, kurš no Zaporižjes atsūtīts uz Vaiņodi Liepājas pusē. To uzrakstījis krievu karavīrs, kuru kāds ukrainis ievainotu iznesis no kaujas lauka, – dzejolī viņš atklāj sajūtas, uzzinot patiesību par Krievijas propagandu un to, kas īstenībā notiek Ukrainā. “Dzejolis rakstīts kā vēstule mātei: mamm, es esmu gūstā, neraudi, mani izārstēs, bet es redzēju nodarīto postu, un man atvērās acis, es ieraudzīju patiesību. Kādā trešajā dienā man šis dzejolis “nosēdās”, un pirmoreiz es radīju dziesmu krievu valodā. Tādā veidā es paužu savu attieksmi. Varbūt kaut viens cilvēks pēc tās noklausīšanās kaut nedaudz aizdomāsies, ka ukraiņi nav pelnījuši to, kas ar viņiem pašlaik notiek. Šai dziesmai tapa arī video, kuru veidoja Ansis Mandorfs. Krievu valodā tai nosaukums ir "Mam, ja v pļenu". Tapis arī latviešu variants, bet atdzejot gan bija ļoti grūti,” piebilst Matīss un atklāj, ka viņam ir doma šo dziesmu kaut kādā veidā nogādāt līdz frontei – varbūt karojošās puses viena otru ieraudzīs citādā gaismā?

Citi uz Ukrainu sūta mašīnas, ziedojumus, dažs brauc dakterēt ievainotos. “Es nonācu pie slēdziena – mēs katrs darām to, ko varam. Es rakstu dziesmas. Tas ir mans ieguldījums,” saka Pavītols juniors.

Atspulgs un spoguļraksts

Matīss beidzamos trīs gadus mācās pie Latvijā labi pazīstamā operdziedoņa Krišjāņa Norveļa, un pašam esot klusa cerība, ka kādreiz varēs arī klasisko mūziku dziedāt. “Es gan nepretendēju uz operu četru stundu garumā, bet vienkāršās, klasiskās dziesmas izpildīt man ļoti patīk,” par sevi teic mūziķis.

Vaicāts par mīļākajām grupām, Matīss teic, ka bērnībā viņam bijusi tikai viena vienīgā – "Līvi". Ar savu bērna prātu toreiz pat nesapratis, kāpēc vēl ir vajadzīgas citas. “Līdz 80. gadu nogalei esmu bijis tik daudzos "Līvu" koncertos, un tas vienlaikus ir gan labi, gan ne tik labi. Kaut kur tas arī ir iesēdies un uzlicis kaut kādu iekšēju standartu un vajadzību. Es biju gan bērns, gan "Līvu" fans vienlaikus, un vienmēr bija iespēja būt aiz skatuves vai pūlī – kā nu pats vēlējos. Tā bija liela daļa no manas pasaules. Protams, ar gadiem viss mainījās,” pauž Pavītols. No pasaules roka klasiķiem nepārspējama joprojām viņam liekas leģendārā rokgrupa "Queen", kas pamazām izspiedusi "Līvus" no rokenrola panteona.

“Man visvairāk patīk roķītis, bet bērni mani ir izaudzinājuši un iemācījuši klausīties arī popmūziku. Agrāk man tā nepatika nemaz. Kopā ar meitām braucot mašīnā, viņas klausījās tikai popmūziku, un pamazām man iepatikās. Paldies bērniem!” pasmaida Matīss.

“Man liekas, ka tā ir jebkurā lietā – sāc kustināt, un tev tā iepatīkas. Tāpat kā dziedāt tēva dziesmas. Sākumā likās – ko es tur dziedāšu, tā ir viņa laika mūzika un šodien ir pavisam kaut kas cits. Tad es tās dziedu un pēkšņi saprotu, ka arī sev tur kaut ko atrodu. Kaut kādā ziņā mēs ar tēvu esam līdzīgi, un varbūt tāpēc es šajā "Līvu" sākuma laiku mūzikas ierakstā esmu piedalījies. Iespējams, pat kaut kādā ziņā esmu tēva atspulgs, spoguļraksts,” domā Pavītols juniors.

Pie Pavītolu mājas Liepājā allaž plīvo sarkanbaltsarkanais Latvijas valsts karogs. Matīss teic, ka tas viņa ģimenē ir ļoti svarīgi un saknes šai sajūtai noteikti meklējamas jau paša bērnībā. “Man latvietība ir ļoti svarīga. Kas vēl es būšu? Vai tad dānis, norvēģis vai amerikānis?” nobeigumā  piebilst liepājnieks.