Kāpēc skaņa šausmu filmās ir tik svarīga?

Ja vēlaties nobiedēt citus, skaņa ir ļoti noderīgs instruments. Jūs droši vien zināt klasisko palaidnību, kur jūs slēpjaties aiz durvīm vai skapī un gaidāt, kad upuris paies garām.

Kad ir īstais laiks un upurim ir pagriezta mugura, jūs izlecat un kliedzat. Tas darbojas katru reizi.

Ir arī vēsturiski piemēri, kā skaņa tiek izmantota kā psiholoģiska sastāvdaļa, piemēram, rituālos un karadarbībā.

Acteku tā sauktās nāves svilpes rada neparasti nepatīkamu skaņu, kas atgādina aizsmakušu nāves kliedzienu. Šīs svilpes, iespējams, tika izmantotas rituāli vai pat kaujā, lai nobiedētu ienaidnieku.

Otrā pasaules kara laikā vācu bruņotie spēki uzstādīja sirēnas saviem bumbvedējiem. Sirēnas raidīja skaļas, kliedzošas skaņas, kad lidmašīnas metās, lai bombardētu vai apšaudītu ienaidnieku. Mērķis bija iebiedēt ienaidnieku un salauzt viņu morāli.

Šajā ierakstā mēs neapskatīsim nāves svilpes, Vācijas bruņoto spēku sirēnas vai palaidnības, bet gan to, kā skaņa darbojas šausmu filmās un kāpēc mūs biedē dažāda veida skaņas. 

Bez skaņas šausmu filmas ir vienkārši garlaicīgas

Šausmu filmas parāda, cik efektīva skaņa var izraisīt emocijas, un ir grūti iedomāties šausmu filmu bez skaņas.

Spīlberga haizivju pārņemtā klasiskā "Jaws" jeb "Žokļi" nebūtu tāda pati bez ikoniskā skaņu celiņa, kas filmā ir saistīta ar haizivs ierašanos.

Un, ja skatāties Stenlija Kubrika šedevru "The Shining" ("Mirdzums") bez skaņas, filma lielā mērā zaudē savu efektu.

Gan "Jaws", gan "The Shining" skaņa tiek izmantota, lai radītu gan draudīgu atmosfēru, gan šoka efektus.

Padomājiet, piemēram, par slaveno ainu no filmas "The Shining", kur mazais Denijs Torerss brauc ar velosipēdu pa tukšajiem viesnīcas gaiteņiem un nonāk pie spoku apvītās 237. istabas durvīm.

Šajā ainā mēs dzirdam Denija velosipēda skaņu, kas brauc pāri koka grīdām un paklājiem, bet fonā pamazām atskan fona mūzika, kas kļūst skaļāka.

Fona mūzika šķiet draudīga un satur satraucošus elementus, kas tiek uztverti kā nepatīkami. Tie skaidri norāda, ka viss nav tā, kā vajadzētu. Ja skatāties klipu ar skaņu, tas ir ārkārtīgi satraucoši, bet, ja izslēdzat skaņu, tas ir vienkārši garlaicīgs.

Skaņa liek mums salēkties no bailēm

Kad šausmu filmas rada šokējošus efektus, piemēram, kur pēķšņi baisais tēls parādās ekrānā, skaņa parasti ir galvenais elements, kas liek mums salēkties.

Parasti filma tiek veidota līdz faktiskajam šokam, kas bieži sastāv no fona draudošās mūzikas, kam seko ļoti skaļa skaņa, kad notiek patiesais šoks.

Piemēram, filmā "Jaws" ir aina, kur haizivju eksperts ienirst kuģa vrakā un vraka bedrē atrod ļoti lielu haizivs zobu.

Fonā skanošā stīgu mūzika atkal ir draudīga. Kā skatītāji mēs zinām, ka draud briesmas. Pēkšņi caurumā parādās bāla, nocirsta, daļēji izšķīdusi cilvēka galva. Tas ir atbaidošs skats, bet tieši skaļā, spiegojošā vijoles skaņa patiešām rada šoku. 

Kliedzieni norāda uz briesmām

Īpaši kliedzieniem un kliedzieniem līdzīgām skaņām ir liela nozīme šausmu filmās, un tam ir labi bioloģiski iemesli.

Pētnieki ir pierādījuši, ka kliedzienam ir unikālas akustiskās īpašības, kas padara to ārkārtīgi efektīvu kā briesmu signālu.

Daudzi dzīvnieki kliedz, kad viņiem draud briesmas. Kliedziens ir rezultāts tam, ka dzīvnieks sasprindzina balss saites un rada tā saukto nelineāru un līdz ar to neparedzamu skaņu, kas ir raupja, nesaskaņota un satricinoša.

Kliedzieniem ir arī daudz plašāks frekvenču spektrs, kas ietver augstākas frekvences, ko var radīt balss saites, un tāpēc tās ir neregulārākas un disonējošākas nekā runa.

Kliedziens caurstrāvo visas citas skaņas un uzreiz mobilizē mūsu uzmanību. Tas ir fundamentāls bioloģisks signāls, kas norāda, ka kāds ir apdraudēts, un mēs uz to reaģējam instinktīvi. 

Kliedzienu karalienes

Viena no leģendārajām kliedzienu karalienēm (aktrises, kas īpaši apgūst kliedzienu mākslu) ir Džeimija Lī Kērtisa, kura, piemēram, kliedz par savu dzīvību Džona Kārpentera 1978. gada tendencēm veltītajā filmā "Helovīns", kur viņu medī ikoniskais slepkava Maikls Maierss.

Arī mūzika šausmu filmās var atdarināt kliedzienu. Viens no slavenākajiem piemēriem kino vēsturē ir tā sauktā dušas aina no Hičkoka klasiskās filmas "Psiho".

Šajā ainā galveno varoni (kuru atveido Dženeta Leja, Džeimija Lī Kērtisa mamma) līdz nāvei nodur nezināms uzbrucējs. Mēs dzirdam viņas bailes izraisošo nāves kliedzienu, bet dzirdam arī komponista Bernarda Hermaņa slaveno vijoļu skanējumu, kas skan kā caururbjošs kliedziens. Cilvēki šādas skaņas uztver kā ārkārtīgi nepatīkamas tieši tāpēc, ka tās atgādina dabiskus brīdinājuma signālus – gluži kā acteku nāves svilpes. 

Draudošas skaņas: briesmonis nāk

Ļoti zemas skaņas bieži parādās arī šausmu filmās gan fona mūzikā, gan skaņu efektos. Tās var parādīties, kad rēc biedējošs briesmonis: briesmoņa rēciens gandrīz vienmēr ir salīdzinoši zems.

Ja Godzilla čīkstētu kā pele, tad briesmoni būtu grūti uztvert nopietni. Tas ir tāpēc, ka mēs instinktīvi saistām zemas frekvences skaņas ar briesmām. Jo lielāks dzīvnieks, jo zemāku skaņu tas var radīt, un dzīvnieku valstībā lielums bieži tiek saistīts ar pārākumu un tādējādi arī draudiem.

Ļoti liela gorilla ir bīstamāka nekā maza gorilla. Daži filmu veidotāji pat ir eksperimentējuši ar tā saukto infraskaņu, kas ir skaņa tik zemā frekvencē, ka mēs uz to apzināti nereģistrējam.

Mēs, cilvēki, varam dzirdēt skaņas frekvenču diapazonā no aptuveni 20 Hz līdz 20 000 Hz, taču mēs neapzināti uztveram skaņas, kas ir vēl zemākas. 

Kad Kannu kinofestivālā notika vardarbīgās filmas "Irreversible" pirmizrāde, vairāki skatītāji noģība. Tas varētu būt tāpēc, ka režisors Gaspers Noé filmā ievietoja ārkārtīgi zemas frekvences skaņu.

Skaņas, kuru intensitāte strauji pieaug, mūs var arī biedēt un bieži tiek izmantotas šausmu filmās, piemēram, nervus kutinošās ainās, kas izraisa šoku.

Klusa skaņa fonā, kas ātri kļūst arvien intensīvāka, var radīt sajūtu, ka ceļā ir kaut kas bīstams.