Uz Gunāra Meijera kapakmens iemūžināti vārdi no viņa "Balādes par sveci"
Ar vienkāršu un glītu kapa pieminekli tagad greznota mūziķa Gunāra Meijera kapavieta Ikšķiles Vecajos kapos. Kā šonedēļ raksta žurnāls "Kas Jauns", uz tā iegravēti īpaši un zīmīgi vārdi no Gunāra tik populārās dziesmas "Balāde par sveci": “Draugs, nopūt sveci pēdējo un mīli reizi pēdējo. Drīz atkal ausīs vēl viens rīts. Es došos tālā ceļā drīz.”
“Kā atzina Gunāra vecākā meita Inga, Papam tas patiktu,” žurnālam "Kas Jauns" stāsta mūziķa atraitne Dzintra Meijere.
“Es arī domāju, ka viņam noteikti piemineklis patiktu un Gunārs to ir pelnījis,” uzsver Dzintra, kas uz kapiem dodas divreiz nedēļā, jo lielā sausuma dēļ tur ir regulāri jālaista – citādi viss izkaltīs. Uz Gunāra kopiņas ir iestādītas begonijas, bet bieži sieviete turp nes vīra mīļākās puķes – sarkanās rozes. “Nevaru gan vēl tikt pāri tam, ka Gunāra vairs nav. Tik ļoti vientuļa gan nejūtos, jo nupat meita bija atbraukusi no Zviedrijas un padzīvoja mūsmājās veselu nedēļu. Tomēr man ir tukšuma sajūta gan mājās, gan sirdī – tā jau nekur nepaliks. Gunāra dziesmas gan vēl nevaru klausīties,” skumji nosaka Dzintra.
Piemiņas pasākums Usmā
“Man telefonā saglabājušās dažādas bildes, es tās bieži paskatos. Pērn pēc Jāņiem Gunārs vēlējās doties pie mūsu kaimiņa Reiņa Grinhofa, kam ir ierakstu studija, ierakstīt jaunu dziesmu. Viņš iedziedāja, lūdza man nofilmēt. Man telefonā ieraksts ir saglabājies, bet to nevienam nedošu. Vismaz pagaidām,” teic Dzintra un pastāsta, ka istaba, kurā Gunārs strādāja, mājā skaitās viesistaba. Kad atbrauc kāds ciemiņš, tur arī pārnakšņo.
“Man pašai tagad kā nu kura diena paiet. Vai nu zāli pļauju, ja lietus nelīst un ir ataugusi, vai braucu uz Ikšķiles Vecajiem kapiem pie Gunāra. Tur jau nav viņš viens – man vēl citi radi tur no mammas puses dus. Es sevi kaut kā nodarbinu – piemēram, palasu, kad negribas skatīties televīziju, bet radio gan vēl neklausos – to nespēju. Ar bērniem sazvanos,” par savu ikdienu pastāsta sieviete un atklāj, ka Gunāra draugi bija Usmā sarīkojuši piemiņas pasākumu 17. jūnijā – mūziķa miršanas dienas gadskārtā. Gunārs un Dzintra ļoti mīlējuši šo vietu, tā abiem bijusi svarīga (Usmā bija izteikts bildinājums – KJ), turp regulāri devušies un Gunārs rīkojis saviem draugiem dažādus atpūtas brīžus. Dzintra gan pati šogad turp neaizbrauca, jo tas ir tāls ceļa gabals. Vīra draugi pēc Usmas pasākuma, protams, piezvanījuši un pastāstījuši, ka bijis jauki – pieminējuši, atcerējušies Gunāru un klausījušies viņa dziesmas.
Vēl ģitāra atrodas mājās
Nākamgad, 21. martā, Gunāram būtu apritējuši 65 gadi. Dzintra saka – redzēs, ko bērni teiks, ko draugi. Ja neko nevēlēsies, notikums tiks atzīmēts vien radu lokā.
“Kad sakopju Gunāra kopiņu, apsēžos uz soliņa, parunājos ar viņu. Viņš mani daudzreiz ir pasargājis no lietus – es palūdzu viņam tur augšā sakārtot, lai nelīst vismaz pa to laiku, kamēr esmu kapos. Gunārs, vēl dzīvs esot, teica man, kādas rindas vēlas uz kapa pieminekļa, bet es atbildēju, ka tās gan nerakstīšu, viņš var man pat neprasīt. Beigās uz pieminekļa tika iegravēti vārdi no "Balādes par sveci" – tā ir arī mana mīļākā dziesma, un Gunārs to ļoti labi zināja,” piebilst Dzintra.
Netālu no kapiem tek Daugava – kā labi zināms, Meijers bija kaislīgs makšķernieks. “Viņš vēl pēdējos dzīves brīžos ļoti bieži brauca pie drauga uz Saulkalni, abi kopā devās makšķerēt. Vēl kaimiņi piebiedrojās – Gunārs jau prata ar visiem cilvēkiem uzturēt sarunas, bija kompānijas cilvēks. Kad Gunāram kājas nesāpēja, mēs kopā daudz staigājām. Pēdējā laikā gan Gunārs viens staigāja, izstaigāja visu mūsu apkārtni, ik pa brīdim pabildēja vietas, kur pats atrodas,” atmiņu kamolīti paritina Dzintras kundze un pastāsta, ka pie Ogres mājas ir zaļš mauriņš un zied puķes. Zeme gan tur neesot īpaši auglīga. “Es mašīnas riepās sabēru zemi un iestādīju puķes – ļoti skaisti ziedēja rozes un samtenes. Es mīlu košas puķes.”
“Viena Gunāra ģitāra vēl atrodas mājās – nevienam to neatdošu. Lielajā istabā ir viņa piemiņas stūrītis,” atklāj mūziķa atraitne un saka: “Pavisam kopā bijām 16 gadus, bet pagājušā gada decembrī būtu apritējuši desmit gadi, kopš esam precēts pāris. Kā Gunārs kādreiz teica, žēl, ka mēs tik vēlu satikāmies. Es gan Gunāram teicu – diezin vai jaunības gados būtu apprecējusies ar muzikantu. Divdesmit gadi bija nodzīvoti laulībā, ģimenē – sanāca, kā sanāca –, pēc tam satiku Gunāru – viņš bija mana mūža lielā mīlestība. Cits jaunībā atrod savu lielo mīlestību, pat skolas solā, bet dažs rod dzīves otrajā pusē. Acīmredzot mums ar Gunāru tā bija jānotiek,” domā Dzintra.
