Meitene no ekrāna stūrīša - surdotulks Elza Veismane, kas bieži atzīstas mīlestībā

Strādājot TV ēterā, Elza skatītājiem ir sagādājusi ne vienu vien pārsteigumu. Viens no superīgākajiem iznācieniem bija 2016. gada 28. februārī. Tovakar ēterā bija «Supernovas» fināls, kad Latvijai vajadzēja pieņemt lēmumu, kam atdot ceļazīmi uz «Eirovīziju» Stokholmā. Translācija tika raidīta abos LTV kanālos. Atšķirība no līdzšinējām «Eirovīzijas» atlasēm bija tāda, ka LTV7 ēterā kopā ar konkursantiem «dziedāja» arī zīmju tulki: Elza Volonte un Ainārs Ostvalds. Un liela daļa skatītāju tieši viņu dēļ «pārpogājās» uz LTV7.

Tovakar  «Supernovā» uzvarēja Justs Sirmais ar «Heartbeat». Bet Elza un Ainārs par savu «uzstāšanos» izpelnījās publikas ovācijas. Te arī īstā vieta piebilst, ka viens no Elzas bērnības sapņiem bija darbs televīzijā, kas bija dzimis, vērojot zīmju tulku darbu LTV. Par to un vēl daudz ko vairāk - intervijā žurnālam "Rīgas Viļņi"!

Domāju, ka tieši tu vislabāk spēsi atbildēt uz jautājumu, vai Elza Veismane ir tā pati Elza Volonte?

Tā pati gan! 2019. gada 10. maijā Stopiņu Dzimtsarakstu nodaļā es teicu «jā» savam vīram Tomam. Esmu Rīgas meitene. Bet, kad man bija piecpadsmit gadu, vecāki nolēma iegādāties lauku īpašumu. Mamma tur ir iekopusi skaistu dārzu, kurā aug viņas mīļās rozes, peonijas un vēl citas puķes.

Kura vieta Rīgā tev ir īpaši tuva un mīļa?

Tas ir mans Mežciems. Tā ir mana bērnība. Visapkārt mežs. Kad biju maza, ar vecākiem un omi ļoti bieži devāmies garās pastaigās pa Biķernieku mežu. Esmu izaugusi kopā ar Biķernieku trases sacensību smaržu, garšu un skaņu. Mācījos Mežciema pamatskolā un pēc tam absolvēju Rīgas 45. vidusskolu, par kuru man ir vislabākās atmiņas.

Kā mamma un tētis tev izvēlējās vārdu Elza?

Manas omes mammu sauca Elza. Mana mamma joprojām mazliet skumst par to, ka vecvecmāmiņa nesagaidīja manu piedzimšanu.

Tavas ģimenes stāsts ir īpašs, jo tu esi nedzirdīgu vecāku dzirdīgs bērns.

Varbūt tas arī man licis ātrāk kļūt patstāvīgai un justies pieaugušai. Beidzot vidusskolu, man jau bija lieli mērķi un ambīcijas. Vienu brīdi biju apņēmības pilna doties strādāt uz ārzemēm. Nevis studēt, bet tieši strādāt. Man kopš bērnības ir bijusi vēlme pēc iespējas ātrāk kļūt neatkarīgai, lai nesēdētu vecākiem uz kakla. Es tā arī nekad neesmu darījusi, bet tik un tā laiku pa laikam piedomāju, lai neradītu mammai un tētim kādu papildu apgrūtinājumu. No laika distances tagad saprotu, ka skolas laikā biju pat par daudz iespringusi uz to patstāvību. Toties tagad kā pieaudzis cilvēks atzīstu un piekrītu, ka jāļauj vecākiem tā vaļa mīlēt savus bērnus. Tā vecāku mīlestība nāk ar palīdzēšanu, ar atbalstu, ar rūpēm un klātbūšanu dažādās situācijās. Es redzu un jūtu, cik ļoti mana mamma un tētis to vēlas. Mēs abi ar Tomu vēl tikai esam ceļā uz lielāku ģimeni.

Kopā ar tevi TV skatītājiem ir bijusi iespēja izdzīvot arī ļoti īpašus mirkļus. Viens no aizkustinošākajiem, burtiski ar asarām acīs, bija pagājušā gada vasarā, 31. jūlijā, kad no olimpiskajām spēlēm Tokijā ar zelta medaļām atgriezās mūsu 3x3 basketbola komanda. Kopā ar LTV sporta žurnālistu Raimondu Gekišu tu lidostā sarunājies ar basketbolista Naura Mieža vecākiem, kuri bija atbraukuši sagaidīt dēlu.

Es ļoti priecājos par šo iespēju. Saruna bija silta un sirsnīga. Un tajā pašā laikā emocionāli man tā nebija viegla. Jo Naura ģimenes stāsts savā ziņā ir arī mans stāsts – Nauris arī ir nedzirdīgu vecāku bērns. Turklāt mēs ar Nauri esam vienaudži un bērnībā esam vienā smilšukastē spēlējušies. Tomēr neslēpšu, ka esmu ļoti pateicīga saviem kolēģiem no sporta redakcijas, ka tāda ideja vispār dzima un arī tika realizēta. Tobrīd emocijas bija uz ļoti augsta viļņa par mūsu komandas uzvaru – Latvijai zelts!

Vai jūs ar Nauri bērnībā dzīvojāt kaimiņos?

Nē, mēs satikāmies kādā dārza ballītē pie manas mammas klasesbiedrenes. Tā bija tāda skolasbiedru kopā sanākšana ar sarunām un cienāšanos – vecāki pie tortes, bet bērni savā vaļā ar spēlēm. Man visa tā diena vēl joprojām kā bilde acu priekšā. Vēl spilgti atceros kādu ziemas dienu, kad mēs kopā ar Nauri un citiem bērniem no milzīgas kupenas izrakām vecu plastmasas rotaļu auto. Kad pagājušajā vasarā Nauri satiku lidostā, nenoturējos, piegāju viņam klāt un teicu: «Es nezinu, vai tu atceries mani, bet es par tevi esmu sajūsmā.» Šķiet, ka viņš mani neatcerējās, bet tas nekas. Saprotu arī, ka tajā trakajā lidostas burzmā varbūt nebija labākais moments, kad atgādināt par bērnu dienām. Pēc tam tā arī neesam ar Nauri sazinājušies, bet es joprojām jūtos pagodināta par iespēju tajā dienā sarunāties ar viņa vecākiem un dot iespēju TV skatītājiem iepazīt Naura ģimeni.

Joprojām atceros, kā pirms sarunas kameru priekšā Naura tētis un mamma man teica: «Mēs uztraucamies un baidāmies.» Un es lieliski viņus sapratu, jo situācija neierasta, kad kopā jaucas gan prieks par bērna panākumiem, gan milzīgs satraukums par negaidīti pievērsto uzmanību. Man arī tobrīd kamols bija kaklā un asaras kāpa acīs. Bet saņēmos un teicu: «Es esmu ar jums. Viss notiks. Būs «bombīgi»! Tas ir jāizdara, jo jūs esat lieliski! Jūsu bērns ir lielisks! Un jums tas ir jāparāda. Kad tad vēl, ja ne tagad!?» Tas bija liels pārdzīvojums gan viņiem, gan man. Tiešā ētera sešas minūtes paskrēja kā viens mirklis. Bet šī saruna ļoti norezonēja, tā bija emocionāli piepildīta, un visa Latvija par to runāja.  

To tiešām esmu ievērojusi, ka tev piemīt apbrīnojama prasme iedrošināt un atbalstīt cilvēkus līdzās.

Es vienmēr esmu pazemīgi pateicīga ikvienam par uzticēšanos. Tieši tas man dod spārnus un spēju iedrošināt pašai sevi.

Vai tu vienlīdz droši jūties visās valodās, kuras proti un kurās sazinies?

Tās prasmes visu laiku ir jātrenē. Angļu valodu es sāku mācīties ļoti agri, jau bērnudārzā. Manai omei bija ļoti principiāla nostāja – ja reiz vecāki nedzird un ar mani komunicē tikai zīmju valodā, tad viņa būs tā, kas parūpēsies par visu pārējo. Un viņai tas plāns labi izdevās. Diemžēl nu jau divi gadi, kā manas omītes vairs nav. Bet tā mīlestības un tuvības sajūta nekur nav zudusi. 

Runājot par sevi un savu ģimeni, tu reizēm piebilsti: «Es esmu CODA.»

Jā, tas ir saīsinājums no angļu valodas "child of deaf adult" – nedzirdīgu vecāku dzirdīgais bērns. Ja precīzāk, mani vecāki abi piedzima dzirdīgi. Un abi vecāki dzirdi zaudēja medikamentu dēļ.

Mēs kādreiz ģimenes sarunās esam skāruši šo tēmu, un vienmēr viņi ir teikuši, lai kā arī būtu noticis – vai es būtu piedzimusi dzirdīga vai nē – viņi tik un tā mīlētu mani vairāk par visu pasaulē. Nesen, noskatoties filmu «CODA», kas šogad saņēma «Oskaru» kā gada labākā filma, es varbūt skaidrāk izpratu savas mammas sajūtas – vai es kā nedzirdīga mamma spēju būt pietiekami laba mamma savam dzirdīgajam bērnam. Starp citu, man kādreiz ir iešāvies prātā, kā būtu tad, ja es pati būtu nedzirdīga. Un esmu pati sev atbildējusi, ka gan jau arī tad es censtos un darītu kaut ko labu šai pasaulei. Mana ģimene – mamma, tētis, ome – ir iemācījuši to, ka labs dara labu. Tāpēc arī es savu darbu uztveru nevis kā pienākumu, bet gan kā misiju. Ja redzu, ka varu kādam palīdzēt, tad man tas ir jādara. Un bez ierunām. Varbūt tas skanēs mazliet dīvaini, bet es pat mazliet kaifoju, ja varu kādam palīdzēt, ja varu savest un apvienot divas pasaules.

Pirms pagājušajiem Ziemassvētkiem tu kopā ar saviem vecākiem ciemojies labdarības maratona «Dod pieci» stikla studijā Doma laukumā.

Kad mani kopā ar vecākiem uzaicināja uz sarunu, satraukums bija liels. Es jutos ļoti pagodināta par iespēju piedalīties šajā sabiedrībai tik būtiskajā akcijā. Ar prieku uzreiz pieņēmu uzaicinājumu, taču zināju, ka vecākus nebūs viegli pierunāt. Man svarīgākais bija studijā būt kopā ar mammu un tēti. Jā, viņi atrunājās un visādi aizbildinājās. Bet tas vairs nav būtiski, jo studijā mēs visi bijām kopā. Jo mamma un tētis, būdami kopā ar mani, deva iespēju visiem pateikt, cik ļoti es ar viņiem lepojos, cik pateicīga viņiem esmu un cik ļoti viņus mīlu.

Jā, decembris vēl bija nejaukais kovida laiks. Savu spriedzi radīja arī testēšanās pirms došanās uz studiju. Par laimi, ar mums viss bija kārtībā. Tad tikai atlika pārvarēt tiešā ētera mandrāžu. Kad mūsu ētera laiks bija galā, mamma un tētis tiešām priecājās, ka viss noticis tik vienkārši un forši. Kad izgājām no stikla studijas, mēs burtiski ieelpojām svētku sajūtu. Aizstaigājām līdz lielajai Ziemassvētku eglei un visi kopā nofotografējāmies. Tajā brīdī es sajutos kā bērnībā, kad mēs kopā daudz kur braucām, un vienmēr mums līdzi bija filmiņu fotoaparāts. Mēs tik sen nebijām tā kopā kaut kur bildējušies! Ļoti mīļa mums tā Ziemassvētku bilde sanāca.

Kādu tēmu tu esi izvēlējusies savam diplomdarbam Stradiņa universitātē?

«Nedzirdīgu un vājdzirdīgu cilvēku diskriminācija darba vidē Latvijā». Tā ir tēma, ar kuru es tieši saskaros, strādājot ar Latvijas Nedzirdīgo savienības klientiem. Pēc nedzirdīgu klientu lūguma es viņu vārdā zvanu arī darba devējiem un runāju par vakancēm. Daļa sarunu gan beidzas, tā īsti pat nesākušās. Ne jau visi, bet daļa darba devēju tomēr izvairās pieņemt darbā cilvēkus ar īpašām vajadzībām, tajā skaitā arī nedzirdīgos. Tad nu savā diplomdarbā man ir iespēja pārdomāt un daudz ko pateikt gan par drošu darba vidi, gan komunikāciju ar nedzirdīgajiem. Mums visiem ir tik būtiski tikt saprastiem. Jā, es stāvu un krītu par to cilvēku interesēm, kuriem esmu zīmju tulks. Ir bijuši gadījumi, kad dažam labam darba devējam esmu stingrāk uzstājusi, lūgusi nepārtraukt sarunu un vismaz dot nedzirdīgam cilvēkam iespēju. Varbūt es kā tulks atsevišķos gadījumos esmu arī pārkāpusi savas pilnvaras, bet varbūt tomēr esmu palīdzējusi darba devējam satikt viņa nākamo labāko darbinieku. Protams, ne vienmēr man ir izdevies panākt iecerēto. Bet neesmu zaudējusi cerību, ka mūsu valsts un sabiedrība tomēr ir ceļā uz aizvien dziļāku izpratni par atšķirīgo un iekļaujošo.

Tu esi bijusi līdzās nedzirdīgiem cilvēkiem ļoti dažādās situācijās. Vai esi kādreiz aicināta līdzi uz kādu saviesīgu pasākumu, uz balli?

Viens gadījums patiesi bija ļoti īpašs. Mani uz savas darbavietas ballīti par zīmju tulku paaicināja viena ļoti jauka nedzirdīga meitene, kura arī iepriekš mani bija aicinājusi līdzi uz dažādiem sev svarīgiem dzīves notikumiem. Piebildīšu, ka viņas vecāki un pārējie ģimenes locekļi ir dzirdīgi, bet visi apguvuši zīmju valodu, lai veidotos drošāks tilts starp skaņu un klusuma pasauli. Un tajā darba ballītē sev par ļoti patīkamu pārsteigumu ievēroju, ka arī meitenes kolēģi ir pacentušies apgūt zīmju valodu un cenšas ar viņu tajā sarunāties. Tas tiešām sildīja sirdi. Meitene arī paskaidroja, kāpēc aicinājusi mani līdzi – lai pilnībā izbaudītu šo pasākumu un lai nekas nepaliktu pusvārdā.

Ar ko pēdējā laikā esi pārsteigusi pati sevi?

Ar to, ka bieži atzīstos mīlestībā. Atzīstos mīlestībā šai dzīvei. Tā nepieciešamība cilvēkā acīmredzot veidojas ar gadiem. Man ir svarīgi pateikt visu labo, ko jūtu.

Elza Veismane

Dzimusi 1990. gada septembrī Rīgā.

Absolvējusi Rīgas 45. vidusskolu un SIVA koledžu, studē organizāciju un menedžmenta socioloģiju Rīgas Stradiņa universitātē.

Zīmju valodas tulks LTV un Latvijas Nedzirdīgo savienībā, LTV Satura adaptācijas nodaļas vadītāja.

Pirmais darbs LTV – animācijas seriāla «Raķetēni» tulkojums zīmju valodā (2014).

Precējusies ar mūziķi Tomu Veismani.