“Grammy” neparedzētais blakusefekts - mākslinieku eksperimenti

“Uzvara ietekmē jūsu spēju pievērst uzmanību, tādējādi iegūstot labākus piedāvājumus un ierakstu līgumus,” šā gada sākumā “Billboard” pastāstīja Ierakstu akadēmijas balvas izpilddirektors Hārvijs Meisons jaunākais.

Bet ar to nekas nebeidzas.

Jauns pētījums liecina, ka “Grammy” balvas ieguvēji nākamjā ierakstā pēc balvas saņemšanas, daudz biežāk izmēģina jaunas skaņas un ievieš stilistiskus jauninājumus.

Piemēram, Fleetwood Mac 1978. gadā par albumu “Rumors” ieguva gada albuma balvu, kā arī labākais popmūzikas dueta vai grupas balvu. Nākamais albums, ko grupa izdeva bija “Tusk”, kas pilnībā atšķirās no iepriekšējā albuma, skaidro socioloģijas profesors Džakomo Negro.

Vai arī U2, kas 1988. gadā ieguva gada albuma balvu par “Joshua Tree”. Nākamais viņu albums bija “Achtung Baby”, kurā bija izteikti dejas un krautroka elementi. Socioloģijas profesors stāsta “BBC”, ka ar laiku iespējams redzēt, ka “Grammy” balvas iegūšanai ir sava veida sekas uz mākslinieku radītajiem skaņdarbiem, kā arī pašu auditoriju.

Pētījuma komanda piecus gadu desmitus analizēja “Grammy” ceremonijas, lai nonāktu pie šī secinājuma. Taču daudz nozīmīgāks bija kāds cits viņu atklājums.

Mākslinieki, kuri ir nominēti balvai, bet neuzvar, dodas pretējā virzienā – viņi veido mazāk unikālus skanējumus, kas ir līdzīgāki konkrētajā brīdī esošajai mūzikai.

Pētījumā teikts, ka netiešā veidā balvu sistēma acīmredzot atstāj ietekmi uz māksliniecisko individualizāciju. Lai gan balvu sponsoru nolūki bieži ir tieši pretēji.

Pieci “Grammy” uzvarētāji, kuri radīja jaunus skanējumus

The Beatles

Albums “Sgt. Pepper’s Lonley Hearts Club Band” uzvarēja kategorijā “gada labākais albums” 1968. gadā. Šis albums pārrakstīja roka noteikumus ar saviem baroka un psihadēliskajiem mūzikālajiem eksperimentiem. Taču tā vietā, lai atkārtotos, “The Beatles” atteicās no “Sgt. Pepper’s Lonley Hearts Club Band” sulīgajām orķestrijām par labu atklātākai un avangardiskākai estētikai.

“Helter Skelter” kompozīcijas šķietami izkropļotās ģitāras vēstīja par smagā metāla klātesamību, savukārt “Revolution 9” ieviesa radikālas korekcijas vadošajās mūzikas tendencēs.

Kristīna Agilera

Mākslinieces debijas albums “Christina Agilera” bija popmūzikas producēšanas dārgakmens, pateicoties kuram dziedātāja 2000. gadā “Grammy” tika atzīta kā “gada labākā jaunā dziedātāja”. Pēc balvas iegūšanas Agilera ķērās pie mazliet asāka albuma tapšanas, kas vēstīja par neatkarību un pašidentitāti. Lai gan lielākā daļa tā laika popmūzikas albumu pieturējās pie vienas skaņas, Agilera popmūzikā iekļāva hārdroka (Fighter), kā arī sentimentālu mīlestības balāžu (Beautiful) skaņas un pat latīnu popu dziesmā “Infatuation”. Viņas dziesmas un teksti iedvesmoja tādas popzvaigznes kā Rianna, Ariana Grande un Mailija Sairusa.

Billijs Džoels

Kad Billija Džoela albums - “Just The Way You Are” 1977. gadā ieguva balvu kā “gada labākais albums”, viņš tika raksturots kā maigā roka pārstāvis. Tajā pašā laikā viņa koncerti bija izpārdoti vislielākajās arēnās un viņš saprata, ka viņam ir nepieciešamas daudz skaļākas un jaudīgākas dziesmas, lai piepildītu milzu arēnas. Tāpēc viņš nolēma paaugstināt tempu, skaļāk uzgrieza ģitāras un ieguva savu pirmo “US number one” par kompozīciju “It’s Still Rock and Roll To Me”.

“Es varēju nākt klajā ar dziesmās, kas pavisam noteikti man garantētu labus pārdošanas rādītājus, taču man ātri vien kļūtu garlaicīgi. Es būtu beigta zivs. Jums jāatmet viena auditorija, lai jūs iegūtu kādu citu,” Džels 2010. gadā dalījās ar savām pārdomām.

Billija Eiliša

Billija Eiliša mūzikas vēsturē iegāja tad, kad viņa vienā vakar ieguva četras “Grammy” balvas par savu debijas albumu “When We All Fall Asleep Where Do We Go?” Viņas unikālais popmūzikas skanējums varēja turpināties arī viņas otrajā albumā, taču viņa izvēlējās attīstīties, un ierasto kanonu vietā izmēģināt ko jaunu. Pērnā gada “Happier Than Ever” dzirdamas grandžmūzikas un pat bosanovas skanējums, vienlaikus muzikālās kompozīcijas piepildot ar nobriedušām lirikām. Šis albums šogad viņai nopelnīja otro nomināciju par “gada labāko albumu”.

Stīvijs Vonders

Septiņdesmitajos gados Stīvijam Vonderam bija neticami panākumi “Grammy” balvu pasniegšanas ceremonijā, plūcot laurus par “gada labāko albumu” trīs pēc kārtas izdoties albumiem – “Innervisions”, “Fulfillingness First Finale” un “Songs In The Key Of Life”. Katra uzvara viņu pamudināja sasniegt arvien lielākus augstumus, sasniedzot kulmināciju dubultalsumā, kas pilns ar tādām klasiskām kā “Pasttime Paradise”, “Sir Duke”, “Isn’t She Lovely” un “As”. Viņa muzikālais tvērums iemiesoja radošuma augstākās virsotnes, kur sociāli apzināti dziesmu teksti un radikāla soulmūzika lika pamatus tādiem mūzikas grandiem kā Prinsam un Maiklam Džeksonam 80. gados.

Interesanti, ka pētījums parāda, ka “Grammy” balvas ieguvēji arī mēdz palikt sava izvēlētā žanra robežaš. Tikai pēc uzvaras viņu skanējums mainās.

Pētījuma autori norāda, ka tas ir saistīts ar pārliecību un sviras principu, ko sniedz uzvara – ar māksliniekiem, kas spēj apstrīdēt savu ierakstu kompāniju komerciālās prasības un pieprasīt vairāk resursu jaunas mākslinieciskās daiļrades radīšanai.

Taču ne vienmēr eksperimenti atmaksājas. Dažkārt jaunā mūzika nesaņem kritiķu atzinību vai lielākus pārdošanas apjomus. “Tā ir interesanta mīkla – mākslinieks izvēlas iet citu ceļu, bet auditorija ne vienmēr izvēlas sekot,” “BBC” stāsta viens no pētījumu autoriem.

Savukārt tie mākslinieki, kuri nav ieguvuši balvu, nemainīgi notur savu fanu bāzi, radot pazīstamu mūziku.

Pētījuma autori gan nevar izskaidrot, kāpēc mākslinieki pēc piedzīvotā zaudējuma kļūst konservatīvi, taču autori pieļauj, ka tas varētu būt saistīts ar fenomenu, kas pazīstams kā “sudraba medaļas sindroms”.

Šo apzīmēju 1982. gadā, ieviesa psihologs Viljams Džeimss, taču to vislabāk izskaidroja komiķis Džerijs Seinfelds, kurš teica, ka viņš drīzāk paliks pēdējais sacensībās, ne kā izcīnīs sudraba medaļu.

“Tu izcīni zeltu, tu jūties labi. Tu izcīni bronzu, tu nodomā – nu vismaz es kaut ko ieguvu. Bet, iegūstot sudrabu, tas nozīmē “apsveicam, jūs gandrīz uzvarējāt, no visiem zaudētājiem jūs iekļuvāt pirmajā grupā.” Tu esi zaudētājs numur viens.”

Šī negatīvā reakcija uz var likt mūziķiem pat mēģināt kopēt “Grammy” iesvētītos māksliniekus.

Pētījuma beigās autori provokatīvi ierosina nepublicēt nominantu sarakstus, šādas sistēmiskas izmaiņas vairs neveicinātu attiecīgu uzvedību no māksliniekiem, taču no otras puses – saraksta publicēšana veicina pārdošanas apjomus, pat ja mākslinieks neuzvar.