Aktieris Mārtiņš Meiers pandēmijā sācis rūpēties par telpaugiem
Mēneša sākumā Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā Latvijas Teātra darbinieku savienība rīkoja ikgadējo Teātra dienas izcilības balvu pasniegšanas ceremoniju, kurā apbalvojumus saņēma pieci mākslinieki. Viņus sumināja kolēģi, iepriekšējo gadu balvu saņēmēji un draugi.
Ļaudis ierodas uz Teātra dienas izcilības balvas pasniegšanu
Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzeja dārzā šodien plkst.14 Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) rīkoja ikgadējo Teātra dienas izcilības ...
Harija Liepiņa balvas saņēmējam Valmieras drāmas teātra aktierim Mārtiņam Meieram kolēģi sadāvināja istabas augus, jo viņš aizraujoties ar puķkopību. Vai tiešām?
“Zināmā mērā taisnība,” smejoties saka Mārtiņš un žurnālam "Kas Jauns" paskaidro, ka rūpes par istabas augiem uzņēmies pandēmijas laikā. “Kad sākās kovids, teātrī kolektīvu sadalīja vairākos tā sauktajos burbuļos – lai visi kolēģi lieki nekontaktētos. Bet uz mēģinājumiem mēs varējām iet tikai caur foajē. Pamanīju, ka tur salikti podi ar puķēm. Nekad iepriekš tām nebiju pievērsis uzmanību, taču nu ieraudzīju, ka šīs puķes ir tādas “skumjas”. Gan jau tāpēc, ka skatītāji uz teātri nenāca, neviens tās neievēroja, un puķes izskatījās arvien “skumjākas” un “skumjākas”. Sāku par tām rūpēties. Uzņēmos šefību, laistīju, kopu. Lai nebūtu jādomā drūmas domas par pasaules galu, vismaz domāju par augiem,” teic aktieris, kuram līdz šim aizraušanās ar telpaugiem nebija, lai gan viens augs viņam mājās ir – monstera. “Es kā galvenais varonis filmā "Leons" – visu mūžu nešķiros no savas vienas puķītes puķpodā,” nosmejas Meiers.
Aktieris atzīst, ka šīs rūpes par telpaugiem nu nekādi nevarētu nosaukt par viņa hobiju, turklāt esot tik aizņemts profesionālajā darbībā, ka nekam citam pat īsti nesanākot laika. “Man grafiks saplānots jau līdz novembrim. Jāatzīst, ka šogad brīvdienas man vēl nav bijušas. Un nevaru aizbraukt pat uz ārzemēm. Kā kolēģe Regīna Devīte mums teica: “Kā gribas uz ārzemēm! Kaut vai uz Limbažiem...” Bet nekas – ir prieks, ka atkal notiek izrādes, atkal var satikties ar skatītājiem. Var jau just, ka visiem ir nepieciešams šis cilvēciskais kontakts, piemēram, strādājot ar studentiem, esmu secinājis, ka daudzi jaunieši pat atraduši būt kopā, atraduši satikties, viņiem ir grūtības uzstāties plašākas auditorijas priekšā. Un tas satrauc. Lai gan uz visu šā brīža notikumu fona tas kovida laiks ir kā tādas skaistas atmiņas,” nosaka Harija Liepiņa balvas laureāts.
