"Mums to teātri vajag!" - Ojārs Rubenis par radošumu, izklaidi un "Skroderdienām"

«Teātris.zip» ir profesionāļu atzinīgi novērtēts un skatītāju iemīļots raidījums. To, kā strādājusi un ko laika gaitā paveikusi «Teātris.zip» radošā komanda, vēl labāk varējām aptvert pēdējo divu gadu laikā, kad teātru zāles klātienē nebija pieejamas. Tāpēc tagad, kad skatuves atkal vaļā, kad gaiss spirgtāks, kad ap Smiļģa māju Pārdaugavā ābeles jau ziedu kupenās un tūlīt reibinās arī ceriņi, ir īstais laiks sarunai ar raidījuma «Teātris.zip» vadītāju Ojāru Rubeni.

Vai toreiz, pirms desmit gadiem, kad Spīķeru koncertzālē notika «Teātris.zip» pirmais ieraksts, tu varēji iedomāties, ka raidījumam izvērtīsies tik garš un vērtīgs mūžs?

Par to gan nebiju domājis. Tāpat sākotnēji neplānojām, ka «Labvakar» ēterā ies piecus sešus gadus. Tāpat savulaik es nedomāju, ka raidījums «Mini mani!» ēterā būs vairākus gadus.

Jā, atceros, tas bija sirsnīgs un jautrs raidījums ģimenei, kurā tu piedalījies kopā ar Ausmu Kantāni, Vitu Jermoloviču un Juri Karlsonu. «Teātris.zip» jau arī ir skatītāju ļoti ieredzēts.*

Raidījuma «Teātris.zip» rašanās un iespēja pastāvēt ir cieši saistīta ar Borisa un Ināras Teterevu fondu. Tas dibināts 2010. gadā un ļoti aktīvi atbalsta kultūru. Reiz mēs kopā ar raidījuma pirmo redaktori Mārīti Balodi (1952–2018) aizrunājāmies līdz idejai, ka būtu nepieciešams veidot paplašinātu raidījumu par teātri. Man bija sapnis veidot raidījumu ar publiku, jo man patīk runāt ar cilvēkiem, es mīlu cilvēkus, man patīk, ka cilvēki ieklausās, man patīk uzdot jautājumus. Tas bija laiks, kad es jau vadīju Nacionālo teātri. Savukārt Mārītes vīzija bija teātri «neizlaist no rokām», lai sabiedrība nepazaudē saikni ar teātri, lai interese par teātri nenoplok un lai teātris spētu piesaistīt jaunus cilvēkus. Tāpēc uz sarunām raidījumos aicinājām arī studentus un mēģinājām attīstīt diskusiju formātu. Taču galu galā šo sākotnēji nodefinēto rāmi nācās mainīt, jo sapratām, ka mūsu cilvēki, kas spēj azartiski mesties sarunās par sadzīviskām lietām, ekonomiku un politiku, diskusijās par mākslu un kultūru kļūst ļoti piesardzīgi.

Pārmaiņas raidījuma koncepcijā veicām tā, lai televīzijas skatītāji būtu tikai un vienīgi ieguvēji. Ķērāmies pie lugu un izrāžu izsmeļošākiem skaidrojumiem, paralēli iepazīstinot skatītājus ar izrāžu veidotājiem – aktieriem, režisoriem, scenogrāfiem. Centāmies skatītājiem mazliet pateikt priekšā pašu būtiskāko, lai mudinātu viņus domāt tālāk un ļautu vieglāk pietuvoties tās vai citas izrādes būtībai.

2013. gada pavasarī «Teātris.zip» TV skatītājiem deva iespēju pašiem izvēlēties vienu no trim iestudējumiem, kuru skatīties Starptautiskās Teātra dienas programmā. Konkurējot ar Nacionālā teātra izrādi «Hamilkāra kungs» (1983) un Dailes teātra «Raudupieti» (2003), publikas balsojumā toreiz uzvarēja Liepājas teātra iestudējums «Vējiem līdzi» (1987). Kādā secībā izrādes būtu izvēlējies tu?

«Raudupieti», «Hamilkāra kungu» un tikai tad «Vējiem līdzi». «Raudupiete» ir brīnišķīgi uzrakstīts un latviski ļoti precīzs darbs, kas atklāj to, cik daudz kam var pārkāpt pāri mīlestības dēļ. Man šķiet, ja runājam tieši par šiem trim darbiem, «Raudupietē» ir vislabāk izlīdzsvarota vērtību sistēma. Protams, ja vien es pareizi saprotu sievieti. «Vējiem līdzi» ir daudz vienkāršāk uztvert. Tur ir mīlestība, mīlestība un mīlestība – nemitīga skriešana pakaļ mīlestībai visos veidos. Ļoti daudz ko pasaka arī Skārletas vārdi: «Par to es domāšu rīt.» Salīdzinot ar «Vējiem līdzi», «Raudupiete» prasa lielāku iedziļināšanos un domāšanu kā darbu.

Ir iestudējumi, kuriem vienkārši vajag ļauties, lai tie nes. Nacionālais teātris, kuru joprojām mēdz saukt par tavu teātri, nav iedomājams bez «Skroderdienām Silmačos» sezonas noslēgumā. Vai tu pats arī esi spēlējis šajā izrādē?

Divas vai trīs reizes sezonas noslēguma izrādēs esmu gājis tautā. Tas gājiens cauri skatītāju zālei ar jāņuzālēm, kopā ar kolektīvu, ar vecajiem aktieriem, kas uz teātri atnāk reizi gadā, ir izjūtās neaprakstāms. Starp citu, es ļoti ilgi neuzdrošinājos spert šo soli un, lai arī nosacīti, tomēr uz brīdi pārtapt par aktieri, jo man likās, ka teātra direktoram nav jāspēlē uz skatuves. Man tas nešķiet īsti pareizi un pieņemami. Vadītājam ir jāvada, lai notiktu visi procesi.

Bet «Skroderdienās», kad beidzot sadūšojos un man vēl mazliet palīdzēja ar pierunāšanu, izbaudīju visu to fantastisko emociju gammu. Tā pacilājošā sajūta, ka rīt būs īsākā nakts, rīt būs Jāņi… Visa tā noskaņa, kas pēdējā cēlienā valda skatītāju zālē, tā ir tik vienojoša un enerģētiski uzlādējoša! Tā pievelk kā magnēts. Teātris un «Skroderdienas» tiešām dod iespēju izbaudīt un izdzīvot Jāņus. Tas ir fenomenāli.

Jā, tagad vēl atcerējos, ka pirms gadiem divdesmit režisore Žaklīna Cinovska realizēja vienu traku ideju, iestudējot tādas «Skroderdienas», kurās par aktieriem bija saaicināti politiķi un citi sabiedrībā atpazīstami ļaudis. Man toreiz piespēlēja Joskes lomu. Nekas dižs gan man tur nesanāca, bet bija smieklīgi.

Ja dzīve un teātris tev piespēlētu kādu lomu, kuru tu izvēlētos?

Vienīgais, kas mani interesētu, būtu karalis Līrs. Jo man šķiet, ka šajā Šekspīra tēlā ir sakoncentrēts kopā viss – naids, mīlestība, bailes, zaudējums, uzvara, nesaprašana, muļķība, absolūti viss.

Runājot par raidījumu «Teātris.zip», vienmēr līdzās tiek minēts Borisa un Ināras Teterevu fonds. Cik nozīmīgs teātrim un raidījumam šajos laikos ir mecenātu atbalsts?

Boriss un Ināra Teterevi bijuši vieni no retajiem, kuri ar savu fondu patiesi un visā pilnībā ir mecenāti. Desmit gadu laikā, kopš tiek veidots raidījums «Teātris.zip», tā veidošanā un teātra izrāžu ierakstos fonds kopumā ir nesavtīgi ieguldījis vismaz 1,3 miljonus eiro. Tajā pašā laikā Teterevi neko nav prasījuši pretī – viņi ne reizi nav zvanījuši, lai, piemēram, paprasītu kādu reklāmu savās interesēs vai kādu ielūgumu uz izrādi. Nekad! Nākot uz izrādēm, viņi pirka biļetes kasē.

Es ar pilnu pārliecību varu teikt, ka, ja nebūtu Teterevu fonda un viņu atbalsta, mēs nebūtu spējuši ne raidījumu veidot, ne tās vairāk nekā 170 izrādes ierakstīt. Tas vienkārši nebūtu noticis, jo Latvijas Televīzijai kā sabiedriskajam medijam trūkst naudas. Un tas patiesi ir brīnišķīgi, jo raidījuma sadarbība ar Ināru un Teterevu fondu turpinās, pat neraugoties uz satricinājumiem finanšu pasaulē un Borisa aiziešanu citā saulē 2019. gadā. Jā, es patiesi apbrīnoju šos cilvēkus. Un tas, ko Latvijas Televīzija ar fonda atbalstu uzkrāj, ir milzīga teātra un kultūras bagātība, būtībā nenovērtējams ieguldījums nākotnei.

Turklāt, pateicoties šim projektam, teātra izrādes var noskatīties arī tie, kas dažādu iemeslu dēļ paši uz teātri netiek.

Viens tāds apliecinājums ir arī manas kādreizējās telefona sarunas ar Džemmu Skulmi, kad viņai mūža nogalē veselības problēmu dēļ bija pagrūti iziet no mājām. Mums ar Džemmu bija labas un draudzīgas attiecības. Viņa ik reizi nākamajā dienā pēc katra «Teātris.zip» raidījuma piezvanīja, lai aprunātos un izteiktu viedokli gan par intervijām, gan raidījumam sekojošo izrādi. Var teikt, ka Džemma bijusi viena no uzticīgākajām raidījuma skatītājām. Vispār zvani un atsauksmes pēc raidījuma arī man ir svarīgi. Tas nozīmē, ka cilvēkiem nav vienalga, ka viņi skatās un domā līdzi. Protams, ne vienmēr es saņemu uzslavas. Jēdzīga kritika arī ir veselīga.

Otra lieta – ar televīzijas starpniecību teātra izrādes var noskatīties cilvēki, kuru rocība neļauj nopirkt biļeti un tikt līdz teātrim klātienē.

Tāpēc arī ir tik svarīgi cilvēkiem iedot kultūras izjūtu un priekšstatu par to, kas notiek teātros. Arī teātri ir sapratuši, ka salīdzinoši svaigu iestudējumu nokļūšana TV ēterā nekaitē izrāžu tālākai pastāvēšanai un spēlēšanai uz skatuves. Savukārt raidījumu ierakstos paliek ne tikai informatīvais materiāls, bet laika sajūtu gamma par to, kā teātris dzīvo. Teātris latviešiem ir ļoti svarīgs. Un būs! Ar teātri ir līdzīgi kā ar Dziesmu svētkiem un dzīvības uzturēšanu.

Pēdējie divi gadi teātrim ir bijis milzu pārbaudījums, un primāri stāsts ir par domāšanu. Tieši domāšana ir tā, kas nes līdzi visas kultūras tālāko attīstību. Teātrim tas ir īpaši svarīgi. Kuras tēmas ir tā, kuras celt ārā. Par kurām runāt. Kā runāt. Ar kādiem izteiksmes līdzekļiem. Pa kuru ceļu iet. Kuri ir tie izteiksmes līdzekļi, kas visvairāk iedarbojas uz sabiedrību. Un tad vēl jātiek skaidrībā, ko teātris grib pateikt sabiedrībai, kā teātris vispār saprot sabiedrību. Teātris jau nav tikai izklaide. Kaut izklaide ir ļoti svarīga. Jo arī izklaide ir domāšanas veids – ar kādu izklaidi uzrunāju sabiedrību, ar kādu izklaidi cilvēku paceļu un mazliet pavirzu uz priekšu. Vai tomēr atstāju turpat, kur viņš bijis. Katrā smieklā jau arī ir domāšana iekšā. Ja cilvēki teātrī smejas, viņiem jāsaprot, par ko. Jo teātris virza procesus. Teātris runā par to, kāda ir sabiedrība un kāpēc tāda ir. Arī teātris reizēm var būt ļoti nejauks, nežēlīgs un pat pretīgs.

Iepriekšējie divi kovida gadi teātriem bija traks laiks. Bet bija arī daudz laika pārdomām, pa kuru ceļu iesim no krustojuma tālāk. Vai spēsim kā Antiņš uzjāt stikla kalnā un nonest Saulcerīti. Vai, gluži pretēji, turpināsim asiņainiem nagiem skrāpēties un brīnīsimies, ka nekas nesanāk.

Bet «Teātrim.zip» sanāk!

Tas ir visas raidījuma radošās komandas nopelns. Un es tai esmu bezgala pateicīgs, jo šajā komandā jūtos labi, mīlēts un aprūpēts. Mums izveidojusies lieliska sadarbība ar redaktori Henrietu Verhoustinsku un režisori Lauru Hiršu, ar režisora asistenti Guntu Danebergu, ar teātra raidījumu projektu vadītāju Ilzi Šadursku. Raidījumam ir lieliska operatoru brigāde, kuru vada Uvis Burjānis. No mākoņa maliņas mūs un teātri tagad vēro redaktore Mārīte Balode un pērn aizsaulē aizgājušais ilggadējais raidījuma režisors Gunārs Grocs.

P. S. Sliktu ziņu nebūs. Labā ziņa ir tā, ka raidījuma komanda pamazām sāk domāt arī par «Teātris.zip» nākamo sezonu. Jo mums to teātri vajag!

*«Mini mani!» skatītāju balsojumā tika atzīts par 1998. gada populārāko raidījumu LTV. 2000. gada sākumā skatītāju interese par  «Mini mani!» bija ļoti tuvu LTV visvairāk skatītajam raidījumam «Panorāmai». Ja to tolaik skatījās 17 % auditorijas, tad «Mini mani!» – 15,2 %.

OJĀRS RUBENIS

Dzimis 1955. gada 1. aprīlī Smiltenē.

Izglītība: LVU Filoloģijas fakultāte.

Patlaban: Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājs (no 2021. gada februāra).

Ģimene: sieva Vija, meita Inese, dēls Ģirts, mazmeita un trīs mazdēli.

Raidījums «Teātris.zip». No 2012. gada rudens pārraidīta 231 teātra izrāde.