Kā latviešu aktrises pazaudēja Emīlijas Benjamiņas māsas briljanta gredzenu

Atšķirībā no Emīlijas, viņas māsu liktenis neizvērsās tik traģisks un viņas netika nomērdētas gulaga lēģerī. Vecākā māsa Minna Tusnelda mūžībā devās 54 gadu vecumā 1931. gadā, bet jaunākā māsa Annija 76 gadu vecumā Parīzē. Annija bija precējusies ar austriešu aktieri Rūdolfu Aiheru, un tādēļ atšķirībā no savas vidējās māsas nebija palikusi tēvzemē pēc padomju okupantu iesoļošanas Latvijā, bet gan palika ārzemēs un tādējādi izglābās no sarkanajiem slepkavniekiem.

Abas Emīlijas Benjamiņas māsas bija aktrises un mīlestību pret teātri saglabāja visu savu mūžu. Un ne tikai ar viņu, bet arī citu latviešu aktieru, skatuves gaitām saistās pārsteidzošs stāsts par kādu briljanta gredzenu, kuru savulaik valkāja gan vecākā, gan vēlāk arī jaunākā māsa un kuram bija jākļūst par spožu latviešu teātra mākslas Skatuves balvu. Tomēr viss izvērtās ne tā kā bija iecerēts…

Briljanta gredzens Amerikas latviešu teātrim

Annija pēc savas māsas Minnas Tusneldas aiziešanas mūžībā no viņas bija saglabājusi mīļu piemiņu - briljanta gredzenu, ko Minnai dāvāja viņas kolēģi 15 darba gadu jubilejā. Daudzus gadus Annija  to valkāja savā pirkstā, līdz 1962. gadā no Eiropas devās viesos pie sava dēla Jura Benjamiņa, kuru vēl pirmās brīvvalsts laikā bija adoptējusi Emīlija Benjamiņa, uz viņa dzīvesvietu – Kanādas pilsētā Toronto.

Pusgadu paviesojusies pie dēla, viņa nolēma doties atpakaļ uz Eiropu, bet jau bez savas vecākās māsas briljanta gredzena, kuru visu laiku valkāja. Annija, kura tika uzskatīta par vienu no sava laika spožākajām latviešu skatuves zvaigznēm, nolēma gredzenu pārvērst par latviešu teātra Skatuves mākslas ceļojošo balvu, kura ik pēc pieciem gadiem tiktu nodota kādam izcilam latviešu teātra māksliniekam. Tā kā Latvija toreiz bija okupēta, tad balva bija paredzēta tikai trimdas teatrāļiem. Bet tagad, kad latviešu kultūra darbojas vienotā telpā, iespējams, šī Skatuves balva būtu kļuvusi par globālu apbalvojumu.

Ja šī balva būtu saglabājusies, tad Latvijas Nacionālā teātra iedibinātajām “dārglietu ceļojošajām balvām” -  Elzas Radziņas kulonam, Kārļa Sebra un Antas Klints gredzeniem – līdzās būtu arī “vecākā māsa”.

Toronto latviešu lielais notikums

Annija Simsone šīs balvas piešķīruma izvērtēšanu uzticēja Latvie;su nacionālajai apvienībai Kanādā, kura savukārt tālāk to deleģēja Ziemeļamerikas latviešu Kultūras fondam (ZLKF).

Pirmās Skatuves balvas ieguvēja (un arī vienīgā) bija kādreizējā Annijas skatuves kolēģe Nacionālajā teātrī Milda Bērziņa, kura pēc izceļošanas trimdā nonāca Kanādā un tur dibināja Toronto Latviešu nacionālo teātri, bija tā režisore. Viņa no Annijas rokām šo gredzenu saņēma Toronto latviešu svētā Andreja draudzes sarīkojumu zālē 1962. gada 22. augustā.

Bet pagājušā gadsimta sešdesmito gadu otrajā pusē trimdas organizācijas reorganizējās. Likvidējās ZLKF un tas iekļāvās globālajā Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fondā un, acīmredzot, visā šajā “grāmatvedībā” kaut kur arī pazuda labais nodoms par ceļojošo Skatuves balvu – Tusneldas briljanta gredzenu.

Briljanta spirdzeklis-mirdzeklis

Pirms 60 gadiem trimdas kultūras dzīvē Skatuves gredzena pasniegšana izvērtās par nozīmīgu pasākumu. Kanādas latviešu avīze “Latvija Amerikā” to pat nodēvēja par nozīmīgāko kultūras notikumu Amerikas latviešu dzīvē. Par tā pasniegšanu rakstīja latviešu avīzes ne tikai Amerikā, bet arī Eiropā un Austrālijā.

To apcerēja ne tikai “nopietnās” avīzes, bet arī dzeltenā prese. Toronto latviešu dzeltenās preses izdevumā “Preses Pīle” pat bija nopublicēta perša:

“Mīlā Mildiņ, ko lai dara,
Dzīve īsa, māksla - gara...
Tādēļ Tev par spirdzekli
Dodu es šo mirdzekli:
Tēlo, māci, naglo, cel,
Tejāters lai neiepel,
Gredzenu sev pirksta mauc,
Jaunus, vecus kopā sauci”

Briljanta gredzena spožums pat aizēnoja aktrišu sniegumu. Tā 1965. gadā Annija Simsone svinēja savu 75. dzimšanas dienu. Jubilārei par godu Milda Bērziņa deklamēja Aspazijas dzejoli. Svinībās piedalījās arī “Latvija Amerikā” toreizējais redaktors Alfrēds Vinčels, kurš rakstīja, ka Bērziņas deklamētās vārsmas aizēnoja gredzena mirdzums:

“Un jādomā par Annijas Simsones briljanta gredzenu, kas, uz pieciem gadiem dots, pašreiz zaigo Mildas Bērziņas pirkstā. Gredzena nesēja teic Aspazijas dzejoli, bet domas to īsti neuztver, kavējas pie gredzena”.

Briljanta šķembas platīna ietvarā

Tusneldas gredzena saņēmēja pirmās brīvvalsts laikā bija redzama aktrise (1917. gadā skatuves gaitas uzsāka Jelgavas teātrī, bet no 1924. līdz 1940. gadam spēlēja Nacionālajā teātrī, no kura viņu pēc okupācijas atlaida “nacionālās stājas” dēļ), bet vēlāk nedalītu publikas atsaucību pelnīja arī uz trimdas skatuvēm, par ko arī saņēma briljanta gredzenu. Annija Simsone 1962. gada 22. augustā Toronto svētā Andreja draudzes namā izteica cerību, ka tā būs “simboliska ceļojoša velte latviešu trimdas māksliniekiem, lai dotu ierosmi un mudinātu tos kalpot latviešu teātrim”.

“Aizkustinošs bija brīdis, kad sirmā skatuves māksliniece savu dimanta gredzenu, kuru pirms daudziem gadiem bija saņēmusi no vecākās māsas dziedātājas Tusneldas Simsones, nodeva turpmākiem pieciem gadiem režisores Mildas Bērziņas glabāšanā,” rakstīja “Latvija Amerikā”.

Pirms 60 gadiem Ziemeļamerikas latviešu avīzēs arī atrodama teju vai vienīgās šī gredzena fotogrāfijas un rotaslietas apraksts: “Tas ir no platīnas ar trim lielākiem briljantiem un briljantu šķembām, arī ar lielu materiālu vērtību”.

Atceras “pazaudēto” gredzenu

Vēlāk, teju divas desmitgades par šī gredzena likteni vairs nav nekādu ziņu. Līdz par to 1983. gadā atcerējās “Latvija Amerikā” lasītāja Ērika Krēmane, kura redakcijai piesūtīja vēstuli:

“Kur palicis gredzens? Lasīju Toronto Latviešu biedrības 35 gadu darbības jubilejas izdevumā “Paaudzes paaudzēm” rakstu par Annijas Simsones dāvināto māsas gredzenu.

Man rodas jautājums, kur ceļojošais balvas gredzens ir palicis, jo kopš tā laika nav dzirdēts, ka tas būtu ceļojis tālāk un pasniegts kādai citai aktrisei vai aktierim. Vai tiešām garajā gadu gājumā neviena cita aktrise vai aktieris nebūtu bijuši cienīgi to saņemt?”

Drīz vien laikraksta slejās parādījās maza atbildes replika, ka gredzens “ir atgriezies mākslinieces ģimenē, pie Simsones mazmeitas”. Un viss. Kāpēc un kad tas atdots atpakaļ Annijas Simsones ģimenei, tā arī netika pateikts.

Izsmeļošāko atbildi varam rast “Latvija Amerikā” 1988. gada 23. janvāra numurā, kurā publicēts Mildas Bērziņas nekrologs, kurā rakstīts:

“Pēc dāvinātājas nāves (Annija Simsone mira 1967. gadā) Milda Bērziņa dāvāto gredzenu nodod Annijas Simsones mazmeitai Toronto”. 

Tā piecus gadus pēc šīs briljanta Skatuves balvas pasniegšanas gredzens tik tiešām mainīja īpašnieci, bet ne iecerētajā procedūrā. Un tālāk stāsts par šī gredzena pirmajām nēsātājām - Emīlijas Benjamiņas māsām.

Minna Tusnelda Simsone (1876-1932)

Savas skatuves gaitas viņa sāka Rīgas latviešu biedrības korī kā soprāniste 19. gadsimta deviņdesmitajos gados. Ap gadu simteņa maiņu viņa jau sāka dziedāt savai balsij piemērotas solo partijas tā laika operās Rīgas Latviešu biedrības teātrī. Pēc biedrības nama nodegšanas 1908. gadā un aktieru trupai saimei sadaloties, nodibinājās Jaunais Rīgas teātris, un arī Minna Tusnelda Simsone pārgāja pie tā. Tur viņai nācās ne vien dziedāt, bet arī uzstāties kā dramatiskajai aktrisei. Savu dramatiskās aktrises un dziedātājas darbu viņa turpināja līdz apmēram 1914. gadam un pēc tam uz skatuves vairs neatgriezās.

Filmas “Emīlijas. Latvijas preses karaliene” prezentācijas materiālos par viņu teikts: “Minna bija Simsonu ģimenes vecākā meita, cilvēks, kurā atspoguļojas visas ģimenes un tā laika traģiskums. Viņa sapņoja būt aktrise, bet tas neizdevās. Dziedāja teātrī dramatisko soprānu. Pirmā pasaules kara laikā Minnai nācās dziedāt kafejnīcās, ko viņa uzskatīja par lielu negodu un jutās dziļi pazemota. Visu mūžu nodzīvojusi Rīgā un uz ārzemēm nebraukdama, Minna bija pilna mietpilsonisku aizspriedumu”.

Annija Simsone (1890–1967)

Skatuves gaitas Annija sāka 1909. gada, debitēdama Rīgas latviešu teātrī, bet no 1910. līdz 1913. gadam spēlēja Interimteātrī. Strauji iemantojusi vispārēju atzīšanu, viņu angažē vācu teātris Ņujorkā. Skatuves gaitas viņu satuvina ar vācu aktieri Rūdolfu Aiheru, ar kuru apprecas un kopš 1919. gada darbojas Vācijas un Vīnes teātros. Savas vairāk nekā 40 gadu ilgās aktrises gaitas un sava mūža atziņas viņa aprakstījusi grāmatā “Atmiņas, atmiņas...”, ko 1961. gadā izdevis apgāds „Grāmatu draugs" Ņujorkā, bet trešās Atmodas gados Latvijā turpinājumos sāka publicēt žurnāls “Māksla” Rīgā.

Filmas “Emīlijas. Latvijas preses karaliene” prezentācijas materiālos par viņu teikts: “Emīlijas jaunākā māsa, aktrise, liktenīgo sieviešu lomu meistare, kura karjeras dēļ bija gatava doties mācīties uz ASV, izmēģināt spēkus Vācijas un Austrijas teātros. Annijas dzīvotspars un apņēmība palīdzēja ne tikai teātrī, bet arī ģimenē, kad vajadzēja tikt galā ar grūtībām kara laikā. Vecāko dēlu viņa atstāja audzināšanā mātei, lai pati kopā ar vīru austrieti dotos strādāt teātrī ārzemēs. Kad piedzima jaunākais dēls, ļāva māsai viņu adoptēt”.

Inga Tropa-Fišere, kura filmā tēlo Anniju, stāsta: “Annija ir ļoti drosmīga, mērķtiecīga, zina, ko grib. Domāju, mūsdienās joprojām ir raksturīgi: ja sieviete izvēlas būt ne tikai māte, bet arī cilvēks, kas sevi realizē, tas sabiedrībā ir “karstais kartupelis”. Es kā advokāts tagad attaisnoju savu varoni. Vienīgais, ko es viņai gribētu teikt: nejūties lūdzu tik vainīga, par to, kāda tu esi un kāda ir situācija”.