"Ar vedeklu viens otru stutējam," - kā Jānis Skanis pārdzīvo dēla traģisko zaudējumu
Leģendārais aktieris Jānis Skanis (71), kurš pirms trim gadiem piedzīvoja lielu traģēdiju - pāragri zaudēja savu dēlu restauratoru Uldi Skani, kas pēkšņi nomira 42 gadu vecumā -, atzīst, ka aizvien ar vedeklu ārsti Ilzi Konrādi viens otram palīdz tikt pāri zaudējuma sāpēm.
Izcilais Latvijas teātra vecmeistars Jānis Skanis šovapasar ir lieliskā noskaņojumā un spara pilns darboties, raksta žurnāls "Kas Jauns".
Lai gan pirms diviem gadiem viņam nācās atstāt štata vietu Latvijas Nacionālajā teātrī un šīs pārmaiņas viņu neiepriecināja, radot nevajadzīguma sajūtu, bažas bijušas veltas, jo Jānis Skanis aizvien tiek aicināts spēlēt izrādēs kā teātrī, tā ārpus tā, un pašlaik darbu esot tik daudz, ka jāvērtē, vai piekrist dalībai vēl kādos projektos. Vienam skaistam piedzīvojumam aktieris jau ir devis jāvārdu, un tas ir Jaunatnes teātra uzvedums "Skroderdienas Silmačos", kas tiks izrādīts 23. jūnijā Druvienas gleznainajā estrādē. Brīvdabas izrādē Jānim Skanim, protams, dota kolorītā Ābrama loma.
Radošajā dzīvē piedzīvo neticamu uzrāvienu
“Kad gāju prom no Nacionālā teātra, patiešām biju sabēdājies. Šķita, ka esmu kļuvis lieks, nevajadzīgs, un tie solījumi, ka teātris dos ārštata lomas, likās ne pārāk ticami. Jau pirms tam bija tāds sarežģīts laiks, kad teātrī notika iekšējās vadības maiņas; es biju drusku apjucis. Pašam vēl tuvojās tie 70 gadi, nāca domas, ka vajadzētu iet pensijā, vecums klāt un ar vienu kāju jau uz kapsētas pusi… Bet izrādās, ka tomēr vēl ne,” iesmejas aktieris un dzirkstoši piebilst: “Izrādās, ka īstā dzīve sākas pēc 70! Ja nu arī ne gluži sākas, tad vismaz iet uz priekšu itin sakarīgi.”
“Jā, tam pesimismam, kas bija kā tāds pelēks mākonis uznācis, nebija pamata. Kaut gan es arī nevarētu daudz sūdzēties... Bet, jā, likās, ka tas laiks bija tāds lēnāks un tukšāks. Pēc tā ārprātīgā skrējiena, kad nemitīgi esi bijis noslogots un aizņemts, pēkšņi uzradās arvien vairāk brīvu dienu, šķita, ka mani sāk neredzēt… Manuprāt, daudziem aktieriem ik pa laikam ir tādi periodi, un tie nav viegli un patīkami – tādi nesaprašanas pilni. Bet nu tas ir pārdzīvots, un šobrīd esmu ļoti priecīgs, ka varu būt un esmu teātrī.”
Jānis Skanis līdztekus lomām Latvijas Nacionālajā teātrī pagūst arī iesaistīties vairākos neatkarīgo teātru projektos, ar ko viesizrādēs apceļo Latviju.
“Bet, kad ir daudz darba, tad šķiet – gribētos mazāk strādāt. Jo īpaši pavasarī, kad gribas pa māju, pa dārzu vairāk rosīties. Un to darīt man patīk vēl vairāk, taču brīvā laika ir pat mazāk. Jā, šobrīd darbu nudien ir daudz. Bet tā jau ir tāda aktieru vaimanāšana – vai, cik man ir grūti, bet īstenībā bez visā tā ir grūti. Ja nav tās skatuves, ja nav tikšanos ar publiku, tad reāli jūties kā no laivas izmests,” secina aktieris, kurš Latvijas Nacionālā teātra publiku arī nākamajā sezonā priecēs vismaz vienā jaunuzvedumā.
“Teātra direktors Jānis Vimba zvanīja un uzaicināja spēlēt nākamsezon jaunā izrādē. Viņš teātrī ir piesaistījis ukraiņu režisori, ar ko plānots uzvest vienu ukraiņu lugu. Izrādē spēlēs arī Ģirts Jakovļevs, Egils Melbārdis, Uldis Siliņš – tāda forša kompānija. Ļoti interesanti, patīkams izaicinājums. Pašlaik šī ukraiņu luga tiek tulkota latviski.”
Sprediķi radio kā aktiera baznīca
Nu jau gandrīz 30 gadu Jānis Skanis arīdzan darbojas Kristīgajā radio. “Katru nedēļu “ierakstos”, lasot sprediķus. Brīžiem ir interesantāk, brīžiem ne tik ļoti, bet tā ir arī mana baznīca, kurā stiprinos, kad pašu piemeklē grūtums. Dzīvē jau visu laiku uzrodas situācijas ar jautājumiem, uz kuriem nezini un nevari atrast atbildes. Ļoti labi ir, ja sprediķis sakrīt ar to, kas pašam tajā mirklī ir aktuāls. Un sakrīt, apbrīnojami bieži sakrīt. Piemēram, par to, kā tikt pāri visādām problēmām, ar sadzīvi. Ne vienmēr gan piekrītu autoram. Ir bijis, kad lasu to sprediķi un pats pie sevis domāju – nē, te tu kļūdies, te tu noteikti kļūdies,” stāsta aktieris.
“Šobrīd, kad man ir 71, man ir ļoti labs noskaņojums un emocionāli jūtos tā forši. Pasarg Dievs, to gan visu laiku cenšos – neielaist sevī sarūgtinājumu,” atklāj aktieris.
Patvērumu no sāpēm rod darbos un vedeklas atbalstā
Jo īpaši viņš šo sevis sargāšanu no drūmām domām ievēro pēc savas dzīves smagākā trieciena – dēla Ulda Skaņa zaudējuma. Janvārī apritēja trīs gadi, kopš 42 gadu vecumā Uldis pēkšņi nomira.
“Šī sāpe nav aizmirstama un ieliekama kaut kādā aizslēdzamā kastē. Bet es cenšos nolikt malā to domāšanu, cik ļoti viņa mums pietrūkst, un visu pārējo… Lai gan viņš visu laiku ir klātesošs… Cik dīvaini, Uldim Dumpim arī tas pats… Ir jādzīvo tālāk, un ir iespējams un pat vajag dzīvot tālāk. Un tu dzīvo ar to. Nupat izlasīju vienu Lilijas Berzinskas grāmatu "Putna osta", kur arī ir stāstīts par atvadīšanos no mīļiem cilvēkiem. To sāpi nedrīkst nēsāt līdzi, jo, pirmkārt, aizgājējam tu neļauj aiziet, turot viņu klāt, un, otrkārt, arī pats netiec uz priekšu. Skumjām ir jābūt gaišām. Cik vien iespējams, aizgājušais mīļais cilvēks ir jāpiemin caur tiem jaukajiem brīžiem, kas mums ir bijuši kopā. Tā ir iespēja rast dzīvotprieku turpmāk,” sapratis Skanis.
Jānim aizvien ir ciešas un sirsnīgas attiecības ar Ulda atraitni Ilzi Konrādi, ārsti endokrinoloģi, Rīgas Austrumu slimnīcas Endokrinoloģijas nodaļas vadītāju un Rīgas Stradiņa universitātes Iekšķīgo slimību nodaļas studiju programmas vadītāju. “Man ir ļoti paveicies, gan Ilzīte nāk, gan Ģirta sieva Aiva, kura strādā Liepājas dzintarā, man ir mīļa. Nesen ar sievu bijām aizbraukuši tur uz koncertu un, protams, arī ar mazbērniem satikties.”
Bet ar Ilzi šī traģēdija nenoliedzami vieno visspēcīgak. Abiem aizvien vēl jātiek šim zaudējumam pāri. “Satiekamies vai sazvanāmies, viņa atskrien pie mums iedzert tēju, un tad izkratām viens otram sirdi. Es saku: “ Ilze, man ir tik daudz darbu…” Un viņa atbild: “Vai, man iet vēl trakāk.” Mums abiem ir daudz darāmā. Ilze daudz strādā, kā galvu iebāž smiltīs darbā, lai nebūtu jāskumst. Jā, es arī visu laiku uz viņu skatos, un reizēm ir sajūta, ka abi tā kā sacenšamies, jo darbs ir patvērums… Nesatraucos, jo saprotu, ka šajā dzīves periodā tas ir vajadzīgs un ka tas būs pārejoši. Kad sazvanāmies nevaļīgākos brīžos, vienmēr norunājam, ka nepazaudēsim viens otru. Cik varu, tik stutēju gan materiāli, gan fiziski, gan garīgi. Tas ir vajadzīgs, un tā ir jābūt, jo šis laiks ir svētīgs profesionālai izaugsmei. Es par viņu ļoti priecājos. Un manu veselību Ilzīte ļoti uzpasē. Viņa vispār ir tāds cilvēks, kas par savējiem stāvēs un kritīs, tai brīdī par sevi vispār nedomājot. Viņa ir viens no tiem lielajiem cilvēkiem, uz kuriem turas pasaule,” sirsnīgi saka Jānis Skanis.
“Kad vien izdodas saplānot, uz kapiņiem Strenčos pie Ulda braucam kopā. Pie viena apraugām arī māju, ko Ilze ceļ Strenčos. Uldis ļoti mīlēja Strenčus, tur viņš pie vecātēva pavadīja daudzas vasaras bērnībā. Vēlāk uz turieni veda Ilzi, un arī viņa šo vietu sajuta kā sirdij ļoti tuvu. Māju viņi ar Uldi kādreiz sapņoja šai pilsētiņā būvēt kopā. Bet Ilze to tagad dara pati. Tik aizkustinoši liela un patiesa bija viņu mīlestība,” secina Jānis Skanis.
