Izcilais aktieris Šons Pens - taisnības cīnītājs ar vētrainu privāto dzīvi: “Būt pieklājīgam nav interesanti”

Ģimenes faktors

Šona Pena straujo un dumpīgo temperamentu zināmā mērā izskaidro viņa saknes: māte Eilīna Raiena, aktrise, ir īru un itāliešu pēctece, tēvs Leo Pens – Krievijas ebreju emigrantu dēls un Otrā pasaules kara aviācijas veterāns, kurš vēlāk pievērsās aktiermākslai un režijai. Ģimenē auga trīs dēli, un mūsu stāsta varonis Šons Džastins piedzima kā otrais 1960. gada 17. augustā. Vecākais brālis Maikls ir komponists, bet jaunākais – Kristofers Šenons bija aktieris. 2006. gada sākumā viņš tika atrasts miris savā Santamonikas dzīvoklī – liktenīga izrādījās sirds vaina.

Penu ģimene dzīvoja Kalifornijā, Sanfernando ielejā, un, kad Šonam bija 10 gadu, pārcēlās uz Malibu. Tur, Santamonikas vidusskolā, viņš iemācījās sērfot un iepazinās ar aktiera Mārtina Šīna dēliem – Emilio Estevēzu un Čārliju Šīnu –, un  puišu interese par kino un kopīgiem spēkiem veidotās amatierfilmas lika pamatus viņu tālākajai, astoņdesmitajos gados tik spožajai karjerai. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, Šonu Penu raksturo vētraina privātā dzīve, izcils aktiera talants un skaļa politisko uzskatu paušana.

Dzīvo ātri, mirsti jauns

Kino Šons debitēja 14 gadu vecumā ar mazu lomu amerikāņu televīzijas skatītāju tik iemīļotajā seriālā Mazā māja prērijā un saņēma sajūsminātus komplimentus par dabisko izturēšanos ieslēgtās kinokameras priekšā. Taču bija jāpaiet gadiem, līdz viņa potenciālu novērtēja Holivuda.

Tas notika 1981. gada filmā Kadeti, kurā Pens spēlē ar vēl vienu nu jau Holivudas leģendu Tomu Krūzu. Taču par zvaigzni Šons kļuva kā bravūrīgais zālītes pīpētājs pusaudžu kulta filmā Pārmaiņas Ridžmontas augstskolā (1982). Tēlojums bija tik spilgts, ka Pena varoņa citātus savā ikdienas leksikā iekļāva ne tikai viņa varoņa kvēlākie fani.

Holivudai bija skaidrs, ka Šons Pens nebūs romantiskais mīlnieks – to nepieļāva ne aktiera vizuālie dotumi, ne raksturs. Nereti viņu salīdzināja ar pāragri mirušo Džeimsu Dīnu. Pena dzīve noritēja saskaņā ar “dzīvo ātri, mirsti jauns” obligātajiem atribūtiem, alkohola barelus ieskaitot. Nospēlējis lomu Sliktajos zēnos (1983), viņš jau bija kļuvis par popkultūras kulta personu, bet ar dalību pēc patiesiem notikumiem veidotajā spiegu drāmā Piekūns un Sniegavīrs (1985) – par vienu no t. s. Brat Pack zvaigznēm, kuras ļāvās garastāvokļa maiņām, izklaidēm, slavas sniegtajām priekšrocībām, bet uz lielā ekrāna izdzīvoja laikmeta garu tam atbilstošās dekorācijās, frizūrās un “uniformās”, kas sastāvēja no džinsu biksēm un T krekla. Viņa draudzene – aktrise Elizabete Makgoverna (daudzus gadus vēlāk – Kora Kroulija no Dauntonas abatijas) neiebilda.

Vēlākos gados savā vizuālajā tēlā Šons Pens, visticamāk, apzināti apvienojis nevīžību matu sakārtojumā un dumpīgumu, ko simbolizē mūždien starp lūpām iekniebtā cigarete, un rotaļīgumu, kas iespraucies viņa grumbiņu nosētās sejas smīnā. Kā viņš ne reizi uzsvēris: “Man nav interesanti izskatīties skaisti un būt pieklājīgam.”

Šāviņu zalve kāzās

1985. gadā Madonna filmēja dziesmas Material Girl videoklipu un tā tapšanas laikā iepazinās ar Šonu Penu. Abi salīdzinoši nesen bija izšķīrušies, randiņi sekoja cits citam, un vien pēc sešu mēnešu ilgas kopā būšanas 1985. gada vasarā – Madonnas 27. dzimšanas dienā – viņi apprecējās. Kāzas noritēja miljonāra Kurta Angera greznajā īpašumā, uz tām bija pulcējušies vairāk nekā 200 lūgto viesu, kuru vidū bija gan Endijs Vorhols, gan Deivids Letermans, gan Toms Krūzs, gan Šēra, gan Kristofers Volkens. Viņi baudīja restorāna Spago sagādāto mielastu un vīnus no līgavas īpašumiem.

Spītējot Šona Pena nepārprotami noraidošajai attieksmei pret mediju pārstāvjiem, paparaci tomēr centās iegūt fotogrāfijas no krāšņajām svinībām. Jāteic, tas bija drosmīgi, jo Pens neminstinoties metās izskaidroties ar katru, kas pārkāpa viņa privātuma robežas. Bija gan mētāšanās ar akmeņiem, gan skaļa lamāšanās, gan pārrunas policijā un vēlāk arī tiesā. Kādu fotogrāfu Šons pat izkarināja pa devītā stāva logu apdomāties, vai tiešām dažas bildes ir tā vērtas, lai atvadītos no šīssaules...

Savukārt mūziķi Deividu Volinski, kas viņa sievietei izrādīja nepārprotamu uzmanību, Šons smagi piekāva. Tiesa uz veselu gadu kauslim noteica pārbaudes laiku. Arī kāzās karstasinīgais Pens nespēja valdīt niknumu un stingri turējās pie saviem principiem: viens fotogrāfs saņēma spļāvienu, bet virs svinību vietas helikopterā lidojošajiem paparaci bija paredzēts īpašs ziņojums – pludmalē pāris lieliem burtiem smiltīs bija ierakstījis: “Fuck off.” Kad lidaparāta riņķošana virs galvas nerimās, Pens izvilka šaujamo. Protams, galvenā ziņa par šīm kāzām medijos bija tieši par šaudīšanos.

Mazāk sensāciju kārie aprakstīja Madonnas kleitu, kas atgādināja Holivudas aktrises Greisas Kellijas tērpu, kad viņa apprecējās ar Monako firstu Renjē, un Šona uzvalku, kas par 695 dolāriem bija pirkts pie Versace. Jaunais pāris savu medusmēnesi pavadīja Karmelā, Kalifornijas štatā.

Viskolosālākais mežonis

Jaunlaulātie nofilmējās romantiskajā filmā Šanhajas pārsteigums (1986), ko drīz pēc pirmizrādes iekļāva visu laiku sliktāko filmu sarakstā. Pens tika pie viņa karjerā pirmās un pagaidām vienīgās nominācijas Zelta avenei jeb anti-Oskaram, taču bankas kontā ieripoja pirmais miljons. Savukārt Madonna savu trešo studijas albumu True Blue veltīja “viskolosālākajam čalim pasaulē”.

No malas skatoties, šķita, ka abi būs laimīgi līdz mūža galam, taču aiz aizvērtām durvīm bija gan karstasinīgi strīdi, gan roku palaišana un neuzticība, kas drīz vien noveda pie laulības šķiršanas.

Pirmoreiz Madonna šķiršanās dokumentus iesniedza 1987. gada decembrī, otrreiz – 1989. gada janvārī, taču, neskatoties uz visām peripetijām, abi palika draugos. Madonna kādā intervijā, atbildot, kurš ir viņas mūža mīlestība, noteica: “Šons!”  – un arī šobrīd par viņu runā tikai labu.

Mediji, protams, berzēja rokas, jo skandalozu materiālu netrūka, bet par mežoni dēvētais Šons Pens metās darbos, nopietnos apjomos patērēja alkoholu, dienām varēja skatīties pornofilmas, skandalēja un turpināja nīst paparaci. Kārtējo reizi zaudējis savaldību, viņš nodarīja nopietnus miesas bojājumus kādam statistam un nonāca aiz restēm. Tur pavadītais laiks – no piespriestajām 60 diennaktīm Pens cietumā pavadīja 33, viņu izlaida uz brīvām kājām par labu uzvedību – lika daudz ko pārvērtēt. Taču taisnības labad jāpiebilst, ka ar to Šona Pena un likumsargu attiecības nebeidzās – 2010. gadā viņš vēlreiz stājās tiesas priekšā par kāda fotogrāfa apskādēšanu, un spriedumā rakstīts, ka Penam jānostrādā 300 stundas sabiedrības labā un jāapmeklē dusmu menedžmenta nodarbības 36 stundu ilgumā.

Divi Oskari

Filmas Elles virtuve (1990) uzņemšanas laukumā aktieris iepazinās ar Robinu Raitu, kas tobrīd bija plaši pazīstama kā ziepju operas Santa Barbara zvaigzne. Arī viņa bija šķīrusies, un pāris drīz sāka dzīvot zem viena jumta. 1991. gada 13. aprīlī piedzima abu meita Dilana Frānsisa. Viņas brālis Hopers Džeks, nodēvēts par godu diviem Šona draugiem – aktieriem Denisam Hoperam un Džekam Nikolsonam –, pasaulē nāca piecus gadus vēlāk, taču viņu vecāki nedzīvoja mīļi un saticīgi. Pāris strīdējās un šķīrās, un šo attiecību laikā Pens pamanījās arī laisties vairākās dēkās, tostarp ar dziedātāju Džūelu un modeli Ellu Makfersoni.

Taču Šons un Robina izlīga un 1996. gadā nolēma apprecēties. Nu gan šķita, ka iestājusies laime – nepieradināmais Šons Pens bija kļuvis par ģimenes cilvēku un loloja sapni nostāties arī otrpus kinokamerai.

Par režisora Šona Pena debijas filmu kļuva Bēgošais indiānis (1991), un tā saņēma ļoti vēlīgu kinokritiķu vērtējumu, taču, lai varētu piepildīt režisora ambīcijas, Penam bija jāturpina strādāt arī kā aktierim. Viena no šī posma zīmīgākajām lomām ir korumpētais advokāts krimināldrāmā Karlito ceļš (1993). Par šo darbu Penu pirmoreiz nominēja Zelta globusam. Savukārt labākā aktiera laurus jeb Sudraba lāci Berlīnes kinofestivālā un pirmo nomināciju Oskaram viņam nodrošināja cietumnieka loma pēc patiesiem notikumiem veidotajā drāmā Mirušais nāk (1995).

Apzinoties, ka panākumiem sekos neapturama mediju interese, Šona un Robinas ģimene pārcēlās uz Sanfrancisko piepilsētu un apmetās 600 kvadrātpēdu lielā mājā. Īpašumā pietika vietas gan baseinam, gan montāžas studijai. Šons Pens kļuva tik rātns, ka pat pārtrauca lietot alkoholu, tiesa, cigarešu mutuļi viņu ieskauj joprojām. Uz lielā ekrāna nekas nemainījās – viņš turpināja būt tāds pat dumpinieks, kādu skatītāji viņu iepazina astoņdesmito gadu sākumā, un spēlēja filmās Šaurā, sārtā līnija (1998), Jauks un riebīgs (1999; par sniegumu Pens bija izvirzīts Oskaram), kā arī režisēja drāmu Krustceles (1999), ko iekļāva Venēcijas kinofestivāla programmā.

Pens uzskata, ka kino spēj tik ļoti ietekmēt cilvēkus, ka ekrāna mākslas vienīgais mērķis nedrīkst būt izklaide. Nākamā režisora Šona Pena filma kinoteātros nonāca 2007. gadā, un tā ir pēc patiesiem notikumiem veidotā drāma Savvaļā; viņš bija arī viens no autoriem almanaham 11. septembris (2002). Intervijās Pens koķetēja, apgalvodams, ka viņa īstā sūtība ir būt režisoram un aktiera karjerai jāpieliek punkts, taču par lielu prieku skatītājiem tā nenotika. Viņš nospēlēja titullomu drāmā Es esmu Sems (2001; nākamā nominācija Oskaram) un par lomu drāmā 21 grams (2003) saņēma Volpi kausu Venēcijas kinofestivālā. Savukārt par lomu Klinta Īstvuda lentē Noslēpumu upe (2003) Šons Pens kā labākais aktieris saņēma Zelta globusu un Amerikas Kinoakadēmijas zeltīto statueti. Uz balvu pasniegšanas ceremoniju viņš devās kopā ar sievu un māti un, no skatuves izdzirdējis savu vārdu, sabučoja savas pavadones, ļāvās improvizācijai, kurā nebija ne vēsts no tā niknuma, ko viņš savulaik bija veltījis Oskaru pasniegšanai un ap to apvītajam glamūra mutulim.

Amerikas Kinoakadēmija Šona Pena aktierdarbu ar balvām novērtējusi divreiz – savu otro Oskaru viņš saņēma par titullomu biogrāfiskajā filmā Milks (2008) un, iedams pēc balvas, atkal smaidīja. Uzlicis brilles un no kabatas izvilcis lapiņu, Šons Pens pateicās daudziem šīs filmas tapšanā iesaistītajiem un Oskaru skatuvi izmantoja arī savu personisku domu paušanai, uzsverot, ka ikvienam, lai kāda būtu cilvēka seksuālā piederība, ir vienādas tiesības.

Labs vai slikts?

Pērnā gada novembrī Šons Pens devās uz Ukrainu – viņa plānos bija dokumentālās filmas par karadarbību Donbasā filmēšana. Atgriezies dzimtenē, Pens stāstīja par tikšanos ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Abi tikās arī šī gada 24. februārī – dienā, kad Krievijas spēki iebruka Ukrainas teritorijā, un drīz pēc tam sekoja ilgs un neziņas pilns ceļš līdz Polijas robežai, kura beigu posmu Pens kopā ar diviem kolēģiem veica kājām.

“Es noteikti zinu, ka mums ir jāiegulda viss, kas mums ir, lai atbalstītu ukraiņu tautu, atbalstītu prezidentu Zelenski,” viņš uzsvēra intervijā kanālam CNN. “Ukraina ir demokrātijas sapņu šķēpa gals. Ja ļausim tai cīnīties vienai, mūsu Amerikas dvēsele ir zudusi,” vēsta ieraksts viņa Twitter kontā 26. februārī. Šona Pena drosme un paustā attieksme ir lielāka un skaļāka nekā daudziem rietumu politiķiem. Jā, viņš ir aktieris, kurš nenoklusēs to, ko domā, un tā ir bijis vienmēr – Šons Pens jau gadiem iesaistās starptautiskās pretkara un labdarības organizācijās.

2002. gada nogalē Pens kā izdevuma San Francisco Chronicle ārštata žurnālists apmeklēja Irāku un protestēja pret prezidenta Džordža Buša administrāciju, kļūstot par skaļu pretkara kustības aktīvistu. 18. oktobra izdevumā Washington Post viņš apmaksāja reklāmas laukumu (cena – 56 tūkstoši dolāru!), kurā kā Otrā pasaules kara veterāna dēls un divu bērnu tēvs pieprasīja pārtraukt vardarbību un kritizēja Bušu. Madonna šo soli komentēja kā īstu drošsirdību, jo “vairums slavenību staigā ar noliektām galvām, neviens nevēlas būt nepopulārs”.

Pens ir ticies un intervējis vairākus neviennozīmīgi vērtētus Latīņamerikas līderus, saņemot gan uzslavas, gan nopēlumu. Pēc antiamerikāniski noskaņotā Venecuēlas prezidenta Ugo Čavesa nāves, ar kuru aktieris bija ticies vairākkārt, viņš nāca klajā ar paziņojumu, ka zaudējis „draugu, ar ko bija svētīts”. Pens intervējis Kubas līderus – gan Fidelu Kastro, gan Raulu Kastro –, arī Meksikas narkobaronu Hoakinu Gurmane jeb El Čapo. Pena žurnālistikas darbi publicēti izdevumos Time, Interview, San Francisco Cronicle, Rolling Stone un The Huffington Post.

Šons Pens bija viens no tiem, kurš 2005. gadā devās uz Ņūorleānu palīgā viesuļvētras Katrīna upuriem – un ne jau tikai vārdos. Viņš dabas katastrofas radītās postažas vidū palīdzēja glābt cilvēkus, kaut arī ne viens vien kritiķis šo rīcību uztvēra kā publicitātes aktu Šona Pena publiskā tēla spodrināšanai. Protams, Pens to kaislīgi noliedza un visas apsūdzības noraidīja rakstā, ko publicēja The Huffington Post, un piedalījās Spaika Lī režisētajā dokumentālajā filmā par Katrīnas izraisīto postu. Pēc zemestrīces Haiti, kas prasīja vismaz 150 tūkstošus dzīvību, Pens dibināja organizāciju, kas telšu pilsētiņā ļāva izmitināt ap 55 tūkstošiem cilvēku, un tiem, kuri viņu kritizēja, veltīja ļoti skarbus vārdus.

Pens arī uzskata, ka, paturot Folklenda salas, Lielbritānija turpina uzvesties kā kolonizatorvalsts, tāpēc tās jāatdod Argentīnai. Šie apgalvojumi izraisīja negatīvu reakciju, un kāds asprātis pat norādīja, ka pēc šādas analoģijas Šona Pena Malibu īpašums būtu jāatdod Meksikai.

Sieva numur 3

2011. gadā Pens nospēlēja Terensa Malika drāmā Dzīvības koks, kas saņēma Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru, un viņa lomu birums apsīka. Viena no pēdējām filmām ar Šona Pena dalību pašreiz skatāma kinoteātros – tā ir Pola Tomasa Andersona lieliskā filma Lakricas pica (2021), kas bija izvirzīta trīs Oskara nominācijām, un Pens tajā atveido otrā plāna lomu – savulaik slavenu action varoni, kurš, kunga prātā būdams un Toma Veita varoņa izaicināts, piekrīt atkārtot triku, kas viņu padarīja pasaulslavenu. Šons Pens ir tieši tāds, kādu skatītāji raduši viņu redzēt, – nikns, nevaldāms un sadzēries. Viņam seko skaistulīšu un fanu svīta, kas apzinās, ka viņš jebkurā brīdī var vienkārši uzsprāgt.

2010. gada vasarā tiesa lēma par Šona Pena un Robinas Raitas laulības šķiršanu un pāris privāti vienojās gan par bērnu audzināšanu, gan finansiālajiem jautājumiem. Divkārtējais šķirtenis nedomājot metās dzīvē – par viņa pavadonēm kļuva aktrise Skārleta Johansone, modeles Petra Ņemcova un Kalu Rivero.

2013. gada nogalē viņš sāka tikties ar Oskara balvas ieguvēju Šarlīzi Teronu. Abu attiecības ilga vien pusotru gadu, un, kaut arī izskanēja, ka Parīzē Šons Šarlīzi bildinājis, Terona to vienmēr noliegusi, apgalvojot, ka, pateicoties bērniem (viņa ir adoptējusi divas meitenes), vientuļa nejūtas, tāpēc ilglaicīgas attiecības nav viņas mērķis. Aktrise gan nospēlēja galveno sieviešu lomu Pena režisētajā filmā Pēdējā seja (2016). Pirmizrāde notika Kannās, taču seansu pavadīja neapmierināto skatītāju ūjināšana. Ne īpaši apmierināti kinokritiķi bija arī Pena sestās režisētās filmas Karoga diena (2021) Kannu pirmizrādē, kurā spēlē viņš pats un viņa meita Dilana.

Šona Pena romantiskās dzīves līkločos trešās sievas gods pienākas austrāliešu aktrisei, aktieru – Vincenta D`Onofrio un Grētas Skaki – meitai Leilai Džordžai, kura dzimusi 1991. gadā. Viņi iepazinās 2016. gadā un pēc vairākas reizes pārtrauktām attiecībām tomēr iestūrēja laulības ostā. Tas notika 2020. gada 30. jūlijā, un, kā komentēja Šons Pens, tās bija īstas kovidēras kāzas, ko klātienē apmeklēja vien viņa abi bērni un Leilas brālis. Kā bija gaidāms, saticības periodi mijās ar skandalēšanu, un jau 2021. gada rudenī Leila iesniedza šķiršanās prasību, kas drīz tika apmierināta. Lai nu kā, 2022. gadu nu jau bijušie vīrs un sieva sagaidīja kopā Austrālijā.

Šons Pens turpina filmēties. Kopā ar Džūliju Robertsu viņš jau izdzīvojis Votergeitas notikumus seriālā Gaslit, kas kabeļtelevīzijas Starz abonentiem ir pieejams no 24. aprīļa, būs taksists filmā Daddio (kinoteātru pirmizrādes datums vēl nav zināms) un cinisks mediķis trillerī Black Flies (kinoteātros šogad). Un tas noteikti nebūs viss.