Dana Dombrovska pagātnes traumu dēļ vēlas mainīt vārdu
Stilistei, kādreizējai TV šova "Dejo ar zvaigzni 3" dalībniecei, skandalozā muzikanta Andra Kiviča bijušajai sievai un dēla mātei Danai Dombrovskai (44) šajā pavasarī ir īpaši rosīgs laiks. Viņa sākusi dzīvi teju no jauna.
Astoņus gadus māksliniece bija pazudusi no sabiedriskās dzīves. Viņa, esot attiecībās ar savu mīlestību Gati, dzīvoja dziļi laukos, kur nodarbojās ar mākslu - šuva apģērbus un gleznoja.
Pērn Dana bija darba meklējumos un atzina, ka meklē iespējas, kā nodrošināt apstākļus, lai varētu dzīvot kopā ar savu un mūziķa Andra Kiviča dēlu Kristoferu Paulu, kurš līdz tam dzīvoja kopā ar Danas mammu Pierīgā un ir pusaudža vecumā. Viņa atrada darbu valsts sociālās aprūpes centrā, kur nostrādāja vairākus mēnešus.
“Ja kādreiz es biju ļoti, ļoti atklāta pilnīgi visā, ko jūtu, ko domāju, tad diemžēl dzīve un mijiedarbība ar cilvēkiem man pierādīja, ka tas nav veids, kā aizsargāt sevi. Mani labākie draugi ir daba, suņi, kaķi un mazi bērni,” saka Dana (nu jau Anna), kura žurnālam "Kas Jauns" sniedz vienu no beidzamo gadu atklātākajām intervijām.
Apmulsusi no dzīves notikumiem
Māksliniece stāsta, kā nonākusi līdz lēmumam mainīt savu vārdu. “Pirms vairākiem gadiem klīdu pa Rīgas ielām. Biju ļoti noskumusi, nezināju, kurp iet, ko iesākt. Biju apmulsusi no dzīves notikumiem. Kājas pašas mani ienesa kādā pareizticīgo baznīciņā, kur dega sveces, bija kluss un smaržīgs gaiss. Tajā brīdī lietas nenotika ar prātu… Satiku mācītāju un jautāju, vai mani var kristīt. Noskaidrojās, ka man vajag vārdu, taču nezinu, kādu. Mācītājs teica, lai aizeju pie sveču sievas, viņa iedošot man vārdu.
Tā nu sveču sieva uz mani paskatījās un noteica krievu valodā: “Tu būsi Anna!”
Pēc laika mani nokristīja un deva to vārdu. Ilgi pat vistuvākajiem cilvēkiem nestāstīju, ka esmu pieņēmusi sevi kā Annu. Šajā vārdā jūtos ļoti labi. Interesanti, ka arī mana vecvecmāmiņa no tēva puses ir Anna. Neesmu līdz galam paspējusi izpētīt savu dzimtas koku, bet zinu, ka Anna Krepliņa bija apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni kā izcila medmāsa,” lepojas Anna.
Taujāta par iemesliem, kālab vēlas nomainīt vārdu, viņa skaidro: “Kad dzirdu noskanam “Dana Dombrovska”, piemēram, iestādēs, man ir milzīga trauma. Man saraujas vēders. Izdzirdot savu vārdu, man kļūst slikti, lai arī pašam vārdam jau nav nekādas vainas. Tas saistīts ar notikumiem manā dzīvē... Nav jau grūti ieiet Google un “sazīmēt”, kāpēc…”
Kailfoto sesijas “nospiedumi”
Savulaik, kad Dana Rīgā bija nostabilizējusies un guvusi zināmu popularitāti, viņas dzīve pēkšņi pamatīgi sašķobījās. Kad, viņai esot bērna gaidībās, tika publicētas Danas bildes no pornogrāfiskas fotosesijas, kurā viņa piedalījusies pirms krietna laika, turklāt ar nosacījumu, ka bildes netiks Latvijā publiskotas. Šis notikums Danu, kura bija septītajā grūtniecības mēnesī, noveda līdz šoka stāvoklim, kurā viņa pat bija pieļāvusi domu izdarīt sev galu. “Kad divdesmit divu gadu vecumā man pēc vairākkārtējas pierunāšanas modeļu aģentūra piedāvāja nofotografēties “pa pliko”, garantējot, ka fotogrāfijas tiks publicētas vien Anglijā kādā žurnāliņā, es piekritu. Nebija viegli šādu lēmumu pieņemt, bet mani tomēr to darīt pierunāja citas meitenes, kuras bija fotografējušās.
Tajā brīdī man ar iztikšanu bija pašvakāk, un, negribēdama nevienam lūgt palīdzību, tomēr piekritu šai fotosesijai.
Dzirdes problēmu dēļ es taču nevarēju strādāt par, piemēram, oficianti vai pārdevēju,” paskaidro Dombrovska. “Kad nēsāju puncī dēliņu jau septītajā grūtniecības mēnesī, kad biju laimīga kā dievišķs kuģis, kurš nesa sevī jaunu dzīvību, kādam ļoti labpatikās šīs fotogrāfijas izmantot saviem nolūkam, un tās parādījās Latvijas presē. Tad sākās manas dzīves tumšākie brīži. Man bija milzīgs kauns… To uzzinājusi, visu nakti sēdēju uz grīdas un šūpojos, mirkstot asarās. Nākamajā dienā bija jādodas uz darbu, tolaik strādāju žurnālā Marta, un man bija jāgrimē intervijai Dace Rukšāne. Tik spilgti atceros to dienu… Esot ceļā uz darbu, garām paslīd kioski, kur mani kailfoto rotāja žurnālu…Sajūta, ka visi uz mani skatās… Šī lieta aizvien ir uzlikusi man zīmogu. Un tā kļuva vēl skaļāka, kad mana dēla tēvs pēc žurnāla iznākšanas devās uz šā izdevuma redakciju un piekāva kādreizējo žurnāla redaktoru Juri Milleru,” atminas Anna.
Jaunas attiecības likteņa ziņā
“Kad biju maza meitene, Dieviņam lūdzu vienu vīru. Savā veidā lūdzu vīru kā savu skolotāju,” atklāj viņa. Runājot par attiecībām, Anna šķietami cenšas pāriet uz citu sarunu tēmu, tomēr turpina iesākto: “Nezinu, kā sanācis, bet to vīriešu manā dzīvē bijis gana daudz. Es ar to ne lepojos, ne nelepojos. Tam jau nav nekādas nozīmes. Tā visa ir milzīga skola, milzīga pieredze. Cits jautājums – kā mana sirds ar to jūtas?”
Taujāta, vai kādām no attiecībām viņas dzīvē ir bijusi īpaša loma, viņa saka: “Katrs attiecību stāsts ir citāds. Visam tam apakšā ir kaut kāds dvēseles sauciens, meklējumi. Ko tā dvēsele meklē, pēc kā viņa tiecas? Katrās attiecībās, kurās esmu bijusi, es esmu bijusi no viss sirds. Līdz galam. Pat vienas dienas attiecības var būt tādas, ka tajā brīdī no visas sirds atdod visu sevi un ar mīlestību dodies šajā piedzīvojumā.”
Anna uzsver, izvēloties otru cilvēku attiecībām, svarīgi esot nevērtēt pēc izskata vai citām ārišķām lietām: “Sabiedrība šajos laikos, manuprāt, ir apmaldījusies. Mēs tiecamies pēc spožām izkārtnēm, nevis pēc tā, kas vajadzīgs dvēselei. Domā, vai viņš man piestāvēs, ko padomās citi. Mani šobrīd neinteresē attiecības to klasiskā izpratnē. Mani vairs neinteresē standarta ģimenes modelis. Es, protams, tā runāju savas iekšējās vilšanās dēļ. Pagaidām es attiecību tēmu esmu nodevusi Dieviņa rokās.”
Šķiršanās iemesls – vientulība
Taujāta par iemesliem, kāpēc pārtrauca beidzamās vairākus gadus ilgās attiecības, Anna skaidro: “Man astoņus gadus bija iespēja dzīvot dziļos laukos, kur tikai reizi nedēļā gar logu tālumā pabrauc mašīna, kur tuvākais veikals no mājām ir desmit kilometru, bet retu reizi atbrauc ciemos draugi. Gatim bija savs režīms. Bet es sēdēju un šuvu. Jutos vienmuļi. Aiz loga gadu no gada tā pati ainava… Skaista bez gala, bet tad sapratu – bāc, es taču esmu kustību cilvēks! Es nevaru no gada uz gadu šādi dzīvot. Man bija arī sāpe, ka nevaru audzināt dēlu. Mēģināju dēlu iekļaut lauku dzīvē, bet pusaudzim tur bija vienmuļi. Viņš nebija ar mieru dzīvot dziļos laukos, prom no civilizācijas. Dzīve bija nesakārtota. Skraidīju starp lauku un pilsētas dzīvi, lai būtu kopā ar vīrieti un dēlu. Pašai nebija sava kodola.
Tad sākās jauns posms manā dzīvē, atkal pārcēlos uz pilsētu un atradu darbu, par kuru sen biju sapņojusi,” stāsta Anna. Sākusi strādāt bērnunamā. “Man pašai tolaik bija dziļa depresija un ļoti grūti, bet dalīšanās mīlestībā palīdzēja,” saka viņa. Taču šajā vidē tomēr nav izturējusi. “Vienu dienu bērniem ir viena mamma, otru dienu cita mamma, trešo vēl cita. Bērni pieķeras audzinātājām. Kādu bērnu adoptē, tad atved atpakaļ, jo viņš nav gana ērts…” saka Anna, atklājot, ka viena no auklēm izturējusies ļoti ļauni. “Šī auklīte teica: “Mēs tavu māti vakar Rīgā redzējām. Bomzene tāda. Briesmīga! Tu izaugsi tāda pati kā viņa. Nekas no tevis labāks nesanāks. Tu labākā gadījumā govis kūtī slauksi.”
Es šādā vidē nespēju strādāt! Mana veselība un nervu sistēma nevarēja to izturēt. Arī slodze bija ļoti liela. Vienlaikus jābūt gan mammai, gan skolotājai, gan ēst gatavotājai, gan nakts sargam, kurš naktī nedrīkst gulēt. Alga – ja strādāts maksimāli, var nopelnīt sešus simtus eiro. Tā bija pietiekama pieredze, lai saprastu, ka sistēma paliek sistēma. Lielu daļu laika rakstīju papīrus, atskaites par nopirktajiem maizes kukuļiem. Taču tas laiks būtu jāvelta bērniem... Šie bērni ir ar ārkārtīgi lielām traumām. Viņiem vajag uzmanību, mīlestību un pieņemšanu,” atmiņās par laiku bērnunamā dalās Anna.
Nācās dzīvot mašīnā
Annas dzīvē pārbaudījumi sekojuši cits citam. Pērnā gada nogalē piedzīvojusi tādu posmu, ka nācies nakšņot automašīnā. “Nav noslēpums, ka esmu kurla par 98,99 procentiem. Man ir mākslīgā dzirde. Zaudēju dzirdi, kad sešu gadu vecumā saslimu. Dzīves laikā arī mana nervu sistēma ir cietusi. Sazināties ar cilvēkiem ir grūtāk, nekā kāds spēj iedomāties,” paskaidro viņa.
Ziemā esot nācies mukt no vietas, kur viņa bija apmetusies, tā nu nakšņojusi automašīnā. “Lai nenosaltu, tinos medicīniskās aptieciņas pieejamajā folijas segā. Dzirdes aparātam bija beigušās baterijas, gāju uz veikalu, lai tās iegādātos, taču nevarēju iet iekšā, jo nebiju vakcinējusies. Nācās domāt risinājumu, kā tikt pie baterijām, jo tā biju pavisam kurla,” stāsta Anna, kas uzrakstījusi uz lapiņas tekstu un nostājusies pie lielveikala ārdurvīm.
“Stāvēju ārā ar lapiņu ar uzrakstu, ka esmu kurla, lai kāds man nopērk veikalā baterijas dzirdes aparātam, ka naudu iedošu. Neticami, bet man pagāja garām vairāki cilvēki, tikai piektais, vīrietis gados, negribīgi, tomēr nolēma man palīdzēt un veikalā nopirka baterijas. Pie sevis domāju, mīļie cilvēki, kāda ir mūsu pasaule, kurā dzīvojam?”
