Totalitārais ofiss. Seriāla "Severance" recenzija

Žurnāls "Rīgas Viļņi"

Vai jums kādreiz bijusi sajūta, ka no rīta atgriežaties savā darbavietā un šķiet, ka nemaz no tās neesat bijis prom? Šādā pasaulē mīt intriģējošā un savdabīgā "Apple TV+" seriāla "Nodalīšana" ("Severance") varoņi. Nevar nepieminēt, ka šajā īpatnējā pasaulē mūs ievedīs šī seriāla producents un režisors, pazīstamais komiķis Bens Stillers.

Šajos nomācošajos laikos, kad TV ziņas ir briesmīgākas par brutālākajām šausmenēm, teju katrā filmā vai seriālā gribas veidot paralēles un autoru gaišredzību saistībā ar notiekošo Ukrainā. Pieļauju, ka galvenokārt pie vainas ir mūsu saasinātā uztvere, bet reizēm svaigākās filmas neticami tieši rezonē ar šībrīža notikumiem. Viens no šiem gadījumiem ir jaunais seriāls «Nodalīšana». Domas par to aizved pie kino aprakstošajos medijos izskanējušās atziņas, ka analizēt un kritizēt ekrāna darbus patlaban šķiet teju bezjēdzīgi, kamēr tepat, blakus, notiek prātam neaptverama un reāla netaisnība.

Tomēr nevajadzētu pārprast. «Nodalīšanai» nav saistības ar kara žanru. Tas ir antiutopisks stāsts, kurš, visticamāk, savā ieceres un scenārija attīstības fāzē tapa kā pārdomas par to, cik tālu indivīdi ir gatavi iet, lai ērtības labad pakļautos sistēmai. Par viņu gatavību mīļā miera labad doties tik tālu, lai pat zaudētu individualitāti un cilvēcību. «Nodalīšana» ar katram pazīstamas ikdienas analoģijas palīdzību utopiskā iesaiņojumā uzdod jautājumus un liek aizdomāties par to, kā pakāpeniski ir iespējama cilvēku zombēšana ar it kā labām mācībām un teorijām, kas beigu beigās cilvēkus noved pie pakļaušanās antihumānai sistēmai. Protams, tēmu loks skan nopietns un smags, tomēr seriāla autoru kolektīvam tā pasniegšana ir izdevusies gana rotaļīga. Brīžiem mazliet atgādinot humora klasiķa Žaka Tatī leģendāro «Playtime». «Nodalīšanu» ar kinoklasiku vieno arī fascinējošā vizuālā pieeja stāsta izklāstā.

«Nodalīšanas» centrā ir Marks, kurš strādā milzīgā «Lumon» koncerna pagrabstāvā. Darbam šajā slepenajā nodaļā gan ir īpaši noteikumi. Visiem darbiniekiem smadzenēs ievietota kapsula, kas nodala privātās atmiņas no darba. Respektīvi, katru reizi ierodoties ofisā, brauciena laikā ar liftu smadzenes pārslēdzās un darbinieki neatminas neko citu, kā vienīgi ofisā notikušo. Respektīvi, viņi pat nezina, vai viņiem ir ģimene, bērni un to, kādas ir problēmas īstajā jeb āra dzīvē; ko viņi darīja brīvdienās un kāpēc, ierodoties darbā, ir paģiras. Tieši tāpat ārpasaulē viņi nenes līdz zināšanas par to, kas ar viņiem ir noticis darbā un ar ko viņi tur īsti nodarbojas.

Marks ar saviem mazliet nūģīgajiem kolēģiem pilnīgā noslēgtībā strādā monotonu datu filtrēšanas darbu. Dati ir anonīmi, un viņi paši nenojauš sava darba mērķus. Kādā dienā tiek paziņots, ka Marka labākais ofisa draugs Pītijs vairs nestrādā «Lumonā».

Viņa vietā parādās rudmatainā Hellija, kura gandrīz uzreiz grib pamest šo totalitārā režīma darba vietu, bet viņas ārējais «es» Helliju katru rītu turpina spītīgi atgriezt darba vietā. Marks jūtas apmierināts «Lumon» pasaulē, kamēr visa viņa īstā dzīve sastāv no nepārvaramām sērām par autokatastrofā bojā aizgājušo sievu. Kādu dienu Marku īstajā dzīvē apmeklē Pītijs, kurš viņu informē, ka «Lumon» nenodarbojas ar kaut ko labu. Paralēli Marks ofisā kopā ar dumpiniecisko Helliju sāk apšaubīt mehānismu, kuras zobratiņi ir viņi paši. Abu tandēms sāk šķetināt uzņēmuma konspirāciju tīklus, bet no darba brīvajā laikā Marks dodas pa pēdām Pītija atstātajiem pavedieniem. Markā dzimst arī kautrīgas jūtas pret Helliju, bet paralēli tām viņš pirmo reizi kopš sievas nāves satuvinās arī ar kādu sievieti ārpasaulē.

Jokdaris par režisoru

«Nodalīšanas» sižeta intrigu tīkls ir savīts gana biezs, lai visu pirmās sezonas pusi būtu aizraujoši sekot notikumiem, kamēr sērijas «Apple TV+» vēl arvien turpina iznākt, tuvojoties pirmās sezonas noslēdzošajai devītajai sērijai. Tomēr dinamisks stāsts nav galvenais noteicošais iemesls, lai mestos šajā ekrāna mistērijā. Seriāls ir arī vizuāli ievelkošs, un skatīšanās laiks tiek atalgots. Īstajai dzīvei paralēlā pasaule, kas valda «Lumon» uzņēmuma pagrabā, ir izveidota ar vērienu un mūsdienīgu sarkasmu. Kā piemēru var minēt vizuālo asprātību, kad «Lumon» korporācijas ēkas ārskats no putna lidojuma tiek salīdzināts ar to, kā izskatās tualetes pods, ja uz to palūkojas no augšas.

Īpašu vērību gribētu vērst aspektam, kuru vienmēr novērtēt un dziļāk aprakstīt ir visnotaļ grūti. Tas ir stāstījuma tonis, ar kādu seriāls ir veidots. «Nodalīšana» nav taisnvirziena sižets jokainā vidē, kur mūsu uzmanību dzen pakaļ notikumu pavērsieniem. «Nodalīšanas» gadījumā seriāla scenārijs ir tikai puse no panākuma. Autoru spēja pamudināt mūs aizdomāties par ačgārnībām sabiedrībā, kurā dzīvojam, tajā pašā laikā neiegrimstot banālās konspirācijās un nedzenot mūs bezcerīgi depresīvā tumsā, ir viennozīmīgs panākums. Dialogos un noskaņā ir arī īpatna humora dzirksts. Tomēr tie nav vienkārši joki. No varoņiem, kuru dzīves nav pašas laimīgākās (jo, kurš gan izvēlētos iet strādāt ofisā, lai uz astoņām stundām aizmirstu savu īsto dzīvi) staro asprātība, savijoties absurdam ar nelielu cinismu. Runājot par humoru, ir jārunā par Benu Stilleru, kurš šoreiz gan uz ekrāna nedzen jokus pats, bet ir kameras otrā pusē. Viņš ir režisors sešām no deviņām pirmās sezonas sērijām, un neapšaubāmi lielā mērā ir atbildīgs par utopisko ekrāna stāsta toni, kuru centos ieskicēt. Teju katrā stāsta pavērsienā ir kaut kas dziļāks par parādīto.

Tomēr ar saistošo, izcili nostrādāto paralēlo pasauli sižeta līnijas tā saucamajā realitātes daļā no sērijas uz sēriju sāk šķist arvien gausākas un neinteresantākas. Mazliet pārņem sajūta, ka visi veidotāju spēki iztērēti «Lumon» gaiteņos notiekošajam absurdam, ka parastā pasaule ir atstāta novārtā un mazliet velkas nopakaļ. Var jau būt, ka arī te mīt kāda slēpta atziņa, ka īstā dzīve mēdz šķist pelēka, salīdzinot ar gaišo uzņēmumu, kur visi sajūsmināti citē koncerna dibinātāja Kīra kunga domu graudus, gluži kā pārliecinātākie komjaunieši piesauca Ļeņinu. Tomēr «Nodalīšanas» slābanās puses necentīšos tulkot kā ar zemtekstu piesātinātas.

Antiutopiju tīklos

Daudziem Stillers var asociēties ar lielbudžeta Holivudas seklajām komēdijām. Tomēr tas ir tikai spilgts konfekšu papīrītis viņa karjerai. Komiskās lomās viņš ir spēlējis arī nozīmīgu ASV režisoru intelektuālās komēdijās. Jaunais seriāls ir labs apliecinājums ne tikai ambīcijām, bet arī Stillera režijas varēšanai, lai gan «Nodalīšana» nav Stillera debija šajā profesijā.

Viņš ir savācis un integrējis brīnišķīgu aktieru trupu, kur plecu pie pleca saspēlējas Holivudas zvaigznes un aktieri, kuri līdz šim bieži ir bijuši otrā plāna lomās. Galvenās lomas atveidotājs Ādams Skots ir atmiņā paliekošs aktieris, pateicoties saviem īpatnajiem sejas pantiem, bet par Holivudas pirmā plāna zvaigzni viņu tomēr līdz šim saukt būtu pārspīlēti. Ko līdzīgu var teikt arī par Britu Louveru, kura seriālā atveido rudmataino Helliju. Kopā ar viņiem ir tādas zvaigznes kā Džons Turturo un 90. gadu dīva, Oskara balvas laureāte Patrīcija Ārketa. Skaļākais vārds, protams, ir vēl viena oskarota kinoleģenda Kristofers Volkens. Viņa otrā plāna sižeta līnija tandēmā ar Turturo ir ironiska vecmeistaru aktierspēles paraugstunda.

Kāpēc pēdējā laikā aizvien biežāk mums tiek piedāvāti stāsti ar antiutopisku ievirzi? Vai kaut kas tāds jau labu laiku ir bijis gaisā, vai arī amerikāņu autorus līdz šādām pārdomām noveda Donalda Trampa laiki? Uz šo jautājumu labāk lai atbild antropologi, politologi, sociologi vai vēsturnieki, kad būs aizritējušas pāris desmitgades. Es varu teikt tikai to, ka «Nodalīšana» patīkami balansē starp bagātinošu izklaidi un intelektuālu rotaļāšanos. «Apple TV+» nav ne tuvu saturā bagātīgākā plašajā platformu konkurencē, tomēr ar pārliecinošu regularitāti mājas ekrānos spēj piedāvāt augstas raudzes darbus. «Nodalīšana» noteikti ir pirmais 2022. gada tā apliecinājums. Kamēr seriāls pa sērijai turpina pie mums ierasties katru nedēļu, atliek cerēt, ka uzsāktajai intrigai pietiks spēka visu veikli atšķetināt savā finālā un turpināt solītajā otrajā sezonā.