Kad Ņujorkas ielas vēl bija smilšainas. Seriāla "The Gilded Age" recenzija

Jānis Pomjē

Žurnāls "Rīgas Viļņi"

Abi bagātākie un ambiciozākie TV seriālu veidotāji pasaulē (HBO un "Netflix") šā gada pirmajā pusē ir izlaiduši katrs savu megabudžeta kostīmdrāmu. "Netflix" ir skatītājiem nodevis savas veiksmīgās "Bridžertonas" turpinājumu, tikmēr tam līdzvērtīgs konkurents gada ievadā iznāca HBO - "The Gilded Age" jeb "Zelta laikmets".

Kamēr "Bridžertonas" varoņi daudziem jau pazīstami, ir vērts pievērsties jaunajam stāstam otrpus okeānam.

Milžu cīņa

Kostīmu drāmas neapšaubāmi ir ne tikai žanrs skatītāju žilbināšanai, bet arī viens no visvairāk piemērotajiem veidiem, kurā TV satura veidotāji var nodemonstrēt savu vērienu konkurentiem. «Netflix» «Bridžertonas» panākumi bija fenomenāli. Seriālu noteikti var ierindot starp visu laiku veiksmīgākajiem platformas darbiem. Vai tad «Netflix» sīvākais konkurents HBO varēja palikt atbildi parādā? Vai amerikāņi varēja palikt bez sava vēsturiskā stāsta, kura darbība risinās aptuveni tajā pašā laikmetā, kad «Bridžertona» Anglijā? Protams, ka nē! Tā nu 2022. gada sākumā parādās pirmās «Zelta laikmeta» sērijas, paspējot nonākt pie skatītājiem mirkli pirms «Netflix» «Bridžertonas» jaunās sezonas, kuru jau labu brīdi gaidīja ļaužu pulki visā pasaulē.

«Zelta laikmeta» stāsts sākas 19. gadsimta nogalē ASV, Ņujorkā, kas tobrīd vēl tikai top par tādu metropoli, kāda tā pazīstama šodien. Zemē, kur oficiāli aristokrātijas tituli neeksistē atšķirībā no Eiropas. Tomēr tos acīmredzot varēja izdomāt. Stāsta centrā divas augstākās sabiedrības ģimenes dzīvo iepretim viena otrai Centrālparka apkārtnē. Sabiedrībā cienītās Van Rīnu-Bruksu ģimenes namam tieši pretī pāri ielai tiek uzcelts neredzēti lepnais un drosmīgi pompozais Raselu ģimenes miteklis. Kā jau tas augstākās sabiedrības peripetijās mēdz būt, vecie bagātnieki, kuru sabiedrības statuss jau ir gadsimtos nostiprināts, neieredz jaunienācējus, kuri pēkšņi pretendē piederēt viņu šķirai. Tas nekas, ka jaunbagātnieki ir nesalīdzināmi turīgāki par jebkuru citu. Uz ballēm viņu mājās senajiem augstākās kastas pārstāvjiem doties ir negods. Tam visam pa vidu māsu Van Rīnu-Bruksu namā ierodas viņu tikko mirušā brāļa meita Mariana. Viņa ir mazliet naiva, bet dumpinieciska, kas, protams, ne vienmēr patīk bargākajai no viņas tantēm.

Marianas skatījums no ārpasaules izgaismo nemitīgo intrigu bezjēdzību starp jaunajiem un vecajiem bagātniekiem, ienesot svaigas vēsmas un arī labsirdību ģimeņu samudžinātajās attiecībās. Kamēr vīri cīnās biznesa arēnā visiem līdzekļiem, viņu madāmas vērpj intrigas un cenšas uzturēt elites tēlu. Savukārt ģimeņu jaunās atvases ir atvērtas draudzībai un arī mīlestībai, neatkarīgi no statusa un titula. Kā jau kārtīgai kostīmdrāmai pienākas, bez melodramatiskiem attiecību pinekļiem neiztikt nekādi. Tiem cauri traucas arī Mariana, kura ne tikai apgūst Ņujorkas dzīvi, noteikumus, bet arī to, ar ko drīkst sarunāties un kā pārvietoties pa ielu. Uz viņu zīmīgi pāri ielai skatās bagātās Raselu ģimenes atvase, tomēr Mariana ir iemīlējusi sava tēva juristu no necilas ģimenes ar plānu naudas maku.

Valda sievietes

Kuras platformas kostīmdrāma ir labāka, nav nedz svarīgākais, nedz interesantākais jautājums. Sev tuvākos varoņus, intrigas un darbības vidi var izvēlēties katrs pats. Vilinošāk ir aizdomāties, kāpēc ļaudīm vienmēr vajag jaunas un jaunas kostīmdrāmas? Koši tērpi, intrigas sabiedrībā, politikā, mīlestībā, nospiedoši sabiedrības standarti utt. Tas viss raksturo teju jebkuru kostīmu drāmu. Pat, ja mēs šodienas žanra stāstus salīdzinām ar tiem, kas tapuši pirms nepilna gadsimta. Protams, tehnoloģijas un aktierspēles stils ir mainījies, bet, atšķirībā no citiem žanriem, nekādas vērienīgas izmaiņas nav notikušas. Tā vien šķiet, ka skatītājiem ir vajadzīga atkal un no jauna viena un tā pati izklaide citā noformējumā. Par spīti tam, ka šo filmu un seriālu tapšana ir ļoti dārga, tās uzņem katru gadu visā pasaulē. Ne tikai «Netflix» vai HBO. Arī tepat, Latvijā, uzņemta Rietumeiropas televīziju veidotā «Sisī», kas kļuvusi par visu laiku vērienīgāko filmēšanu mūsu valstī. Nesen tapis zināms, ka tiks uzņemts arī seriāla turpinājums. Visticamāk, ar vēl lielāku atvēzienu.

Acīmredzot neremdināma ir cilvēku vēlme ielūkoties, kā dzīvo dižākie, un kārtējo reizi pārliecināties, ka arī dažas viņu problēmas ir tādas pašas kā mums. Paralēli tam, protams, aizsapņoties un vismaz dažas stundas padzīvot mājās un tērpties tērpos, kas doti vien saujiņai šīs pasaules iedzīvotāju. Ja pasper soli sāņus no liriskajām pārdomām, tad, protams, nevērīgi būtu teikt, ka mežā visi koki ir vienādi jeb visas kostīmdrāmas ir par vienu un to pašu. Vērtīgu kostīmdrāmu varētu raksturot ar to, ka, stāstot par pagātni, autori runā par šodien aktuālo un veido paralēles ar tagad notiekošo, ne tikai rādot kleitas greznās ballēs. «Zelta laikmetā» galvenās varones ir sievietes, un mēs pieredzam mazliet netipisku skatījumu, jo visu sociālo dzīvi regulē tieši viņas, nevis viņu darījumos aizņemtie vīri. Šādu perspektīvu var skaidrot ar aktualitātēm pasaulē, bet jo it sevišķi mākslā un kultūrā, kur arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta sieviešu nozīmei dažādos procesos. Arī rasu vienlīdzības problēma tiek pārdzīvota un skatīta ar simpātiskas, aktīvas, talantīgas melnādainās sievietes acīm. 19. gadsimta stāsta kontekstā šis ir interesants veids, kā lūkoties uz tā laika sabiedrību. To piedāvā «Zelta laikmeta» autors un scenārists Džuliāns Fellovs, kurš savu karjeru pārsvarā veltījis senlaiku drāmām greznās vidēs. Viņš ir arī autors slavenajai «Dauntonas abatijai» un filmai «Gosforda parks», kuru paspējis režisēt vēl režijas klasiķis Roberts Altmens.

Zobgalības paviljonā

Scenārista-vecmeistara stingrais rokraksts ir jūtams. Dialogi ir patīkami komiski un šarmanti dzēlīgi. Klasiskajā smalko kostīmu vidē intrigas vērpjas dažādos līmeņos, blīvi un gana raiti. Vienlaikus kaut kur neuzkrītoši garām slīd uzvārdi, kuru nesēji dzīvojuši tolaik turpat blakus. Kādu pārsteidzis Dvoržāka koncerts, kādu mulsina jaunā Rūzvelta kunga uzvedība, kuru kāds cits mudina saukt vienkārši par Džeimsu. Kaut kur fonā veidojas Metropolitan opera. Tajā pašā laikā neuzkrītoši mums liekot aizdomāties par vēl kādu šodienai tik ļoti svarīgu ikdienas sastāvdaļu – ārējā tēla radīšanu un to, uz ko esam gatavi, lai gūtu citu atzinību. Seriāla varoņi cīnās par atzinību, gluži kā daudzi šodien mums blakus cīnās par «Instagram» laikiem un «Facebook» īkšķīšiem. Varbūt nemaz tik daudz šajos 150 gados mainījies nav. Tikai Ņujorkas ielas kļuvušas skaļākas.

Vizuālajā aspektā seriālam gribas pārmest budžeta iespējām nepiemērotu butaforiskumu. Lai gan budžets ir grandiozs, apkārt redzamajā vidē jūtams kinostudijas dekorāciju neīstums. Vai citā brīdī acīs duras tas, ka daļa no vides veidota ar datorgrafikas palīdzību. Un ne tajā pārliecinošākajā izpildījumā. Tāpat cauri stāstam kustība ir vizuāli lēna, par spīti raitajiem dialogiem. Galvenokārt redzam tikai runājošas galvas smalkās drānās greznās telpās un ārā izejam reti. Kopumā seriāla vizuālajam stilam, zinot budžeta sniegtās teju neierobežotās iespējas, gribētos pārmest zināmu vecišķumu. Tas noteikti netraucē raitajam saturam, bet arī nepalīdz «Zelta laikmetam» kļūt par ko vairāk nekā tikai interesantu stāstu.

Ar pašironisku lomu izceļas seriāla «Sekss un lielpilsēta» zvaigzne Sintija Niksone, kura «Zelta laikmetā» atveido sirsnīgu augstākās sabiedrības vecmeitu, kura ar visiem cenšas sadzīvot draudzīgi un regulāri iesaistās cinisma pilnā asprātību apšaudē ar savu bargo māsu. Izņemot Niksoni un Keriju Kūnu, kas atveido atzinību kārojošo jaunbagātnieku ģimenes Raselu nama māti, pārējais aktieru ansamblis nenoliedzami ir labs, tomēr plašajā blicē trūkst spilgtu līderu, kas spētu dot «Zelta laikmetam» papildu harismu. Vairāk būtu gribējies sagaidīt arī no Marianas lomas atveidotājas, jaunās aktrises Džeikobsenas. Formāli Marianu varētu uzskatīt par galveno varoni, bet viņa ir atveidota visnotaļ bāli, tādējādi arī Marianas tēls kļūst tikai par vienu no varoņiem.

«Zelta laikmeta» pirmā sezona beidzas, neatstājot īpaši daudz vietas jautājumiem, uz kuriem skatītāji ar nepacietību varētu gaidīt atbildes nākamajā sezonā. Lai gan ir jau droši zināms, ka mūs gaida Ņujorkas elites intrigu turpinājumi, kur gandrīz visi varoņi ir iemīlami un viņu attiecību pinekļos ir patīkami pabūt un mazliet aizmirsties.