"Tā ir ukraiņu nācijas iznīcināšana," - Eirovīzijas zvaigzne Džamala par karu, sapņiem un sāpēm

Sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" Džamala pastāstījusi, kā piecos no rīta viņu pamodināja vīrs, paziņojot, ka sācies karš, un kā pieņēma lēmumu, ka viena ar abiem dēliem dosies prom no Ukrainas.

Un šobrīd viņa kā miera vēstnese aicina ļaudis no visas pasaules atbalstīt, palīdzēt un nebūt vienaldzīgiem pret Ukrainu. Dziedātājas lielākais sapnis, kad beigsies karš, – apskaut vīru un iziet pastaigā pa Kijivas ielām, lai ieelpotu pavasara smaržu...

Mēs, dzīvojot miera apstākļos, īsti nespējam iztēloties, kā jūs šobrīd jūtaties, kas sniedz spēku, lai nesalūztu no piedzīvotajām kara šausmām mīļajā Ukrainā.

Kā jau visi ukraiņi, es jūtu ļoti lielas sāpes. Tā ir nebeidzama trauksmes sajūta par tuvajiem cilvēkiem, kas palika Ukrainā un šobrīd piedzīvo Krievijas īstenotā kara šausmas. Es gandrīz neguļu. Esmu pieejama visu diennakti – 24/7, lai varu ātri reaģēt, ja nepieciešama palīdzība.

Vakar uzzināju, ka mana bundzinieka radi, kas dzīvo Mariupolē, nav izgājuši no pagraba jau deviņas dienas. Pilsētas iedzīvotāji tur palikuši bez ēdiena un siltuma, izkusušo sniegu izmanto kā ūdeni. Krievija šauj uz civiliedzīvotājiem, un mirušie ir jāapbedī masu kapos. Atgādināšu, ka pusmiljonu iedzīvotāju liela pilsēta Eiropas centrā atrodas uz izmiršanas robežas.

Situācija ar “zaļajiem koridoriem” ir šausmīga. Lai arī kā Krievija garantētu evakuācijas drošību, cilvēku kolonnas tiek pakļautas mērķtiecīgai apšaudei. Tas nav karš, bet ukraiņu nācijas iznīcināšana.

Saglabāt izturību par spīti visām sāpēm iespējams, pateicoties cilvēkiem, kurus satieku savā ceļā dažādās valstīs un pilsētās. Viņi patiesi uztraucas un pārdzīvo par Ukrainu un visos iespējamos veidos cenšas mūs atbalstīt.

Taču galvenais, kas man palīdz nepadoties un nenolaist rokas, – tā ir iespēja palīdzēt un būt noderīgai. Kur tik vien varu, stāstu par to, kas notiek manā valstī. Sniedzu intervijas ārvalstu medijiem. Palīdzu savākt naudu Ukrainas armijai, piedaloties tiešraidēs Eiropas raidījumos.

Jūsu valsts – Latvija –, tāpat kā manas mājas, robežojas ar agresorvalsti. Jūs, tāpat kā ukraiņi, cīnījāties par suverenitāti, aizstāvējāt savu vēsturi un kliedējāt propagandas putekļus par padomju varas pozitīvo ietekmi. Ziniet, fakts, ka Baltijas valstis šodien ir kopā ar mums, dod neticamu spēku, lai uzvarētu.

Šā gada janvārī kopā ar vīru un dēliem bijāt devusies atvaļinājumā uz Ēģipti. Vai tobrīd bija sajūta, ka dzimtene ir apdraudēta un var sākties karš?

Ziņas par iespējamu Putina uzbrukumu Ukrainas medijos periodiski parādījās jau kopš pagājušā gada novembra. Jā, un tas tika apspriests arī sabiedrībā. Jau gada sākumā ļoti daudzi Kijivas iedzīvotāji sapakoja savus tā sauktos “ārkārtas koferīšus”, bet vēl kāds izbrauca no valsts, lai sagaidītu labākus laikus.

Bet, neraugoties uz to, Kijiva un citas pilsētas dzīvoja savu ierasto dzīvi. Mēs, piemēram, apmeklējām koncertus un devāmies atvaļinājumā.

25. februārī es biju ieplānojusi lidot uz Stambulu, lai uzņemtu videoklipu, jo 4. martā bija paredzēta manas jaunās dziesmas iznākšana, bet 8. martā bija jābūt manam lielajam solo koncertam Kijivā. Maijā dienasgaismu vajadzēja ieraudzīt manam solo albumam, kas ierakstīts ar simfonisko orķestri. 23. februārī es augšupielādēju vienu no gaidāmā albuma skaņdarbiem ierakstu studijai "Abbey Road". Taču visi mani sapņi un plāni 24. februārī sabruka…

Mēs pieļāvām, ka Putinam ir svarīgi izdarīt psiholoģisku spiedienu uz mums un Rietumiem, taču pat ļaunākajos murgos neredzējām, kā tas viss sagriezīsies. Neiedomājami, ka 21. gadsimtā Eiropas centrā bombardē pilsētas, bērnu slimnīcas, dzīvojamos rajonus un dzemdību namus. Man šķiet, ka neviens pasaulē, tāpat kā es, nebija gaidījis tādas zvērības un agresiju.

Kā uzzinājāt, ka Ukrainā sācies karš, un kāda bija jūsu pirmā reakcija? Vai jūs zinājāt, kas jādara, kā jārīkojas, lai pasargātu sevi un bērnus?

24. februārī pulksten 5 no rīta mani pamodināja vīrs un teica: “Ir sācies karš”. Es apmulsu un biju šokā. Nespēju izrunāt ne vārda. Automātiski izdevās vien saģērbt bērnus un tikt lejā uz tuvāko bumbu patvertni.

Protams, man kā mātei galvenā doma bija izglābt savus bērnus. Līdz pirmās kara dienas vakaram mēs pieņēmām spontānu lēmumu braukt prom no Kijivas uz Ternopiļu.

Ceļā pagāja divas dienas, mūs pastāvīgi pavadīja tuvumā lidojošas raķetes. Galapunktā ieradāmies noguruši, bet atpūsties tā arī neizdevās. No rīta mūs atkal pamodināja sprādzieni – šoreiz trāpīja Ternopiļas lidostai. Tad pieņēmām lēmumu virzīties uz robežas pusi – poļu vai rumāņu, tad redzēs, kā sanāks. Mazliet vēlāk māsas draugi piedāvāja mūs sagaidīt pie Rumānijas robežas. Vīrs aizveda mani ar bērniem tik tālu uz robežas pusi, cik varēja, tālāk ar bērniem gājām kājām. Gandrīz viss ceļš bija kā miglā. Es nepārtraukti raudāju, bet dēli visas 17 stundas bija cieši man piespiedušies.

Tagad saprotu, ka lēmums par bērnu aizvešanu uz drošu vietu bija pareizs. Bet sāpes no tā, ka manā valstī turpina mirt cilvēki, nekur nav pazudušas.

Pamest mājas, kur paliek radinieki, draugi un viss, ko gadu gaitā esi uzcēlis, visa tava dzīve, ir neticami grūti. Šīs emocijas nevar izteikt vārdos. Šobrīd kaut kas iekšā, šķiet, salūst uz visiem laikiem. Par ko? Kāpēc man vajadzētu atstāt savu māju? Kas viņiem deva šādas tiesības?

Kāds ir jūsu sapnis, kad beigsies karš?

Pirmais, ko izdarīšu, apskaušu savu vīru, visus radus un draugus. Pēc tam došos pastaigā pa Kijivas pavasarīgajām ielām, apbrīnošu ziedošās kastaņas, aiziešu uz botānisko dārzu, lai ieelpotu ceriņu un magnoliju smaržu.

Un arī – apzināties, ka varu atkal dziedāt. Tāpat kā senāk, pārraidot ne tikai absolūtas sāpes, bet arī prieku, draivu un svētkus. Kad beigsies karš, gribu dziedāt uz pilnu klapi.

Jūs nesen uzstājāties Vācijas Eirovīzijas atlasē kā viesmāksliniece. Tik emocionāli ar tik spēcīgu jaudu izdziedājāt savas dvēseles sāpes, izpildot dziesmu 1944, kura pirms sešiem gadiem uzvarēja starptautiskajā Eirovīzijas dziesmu konkursā.

Šī dziesma aizkustina cilvēkus līdz sirds dziļumiem, jo tā ir burtiski piesātināta ar manas ukraiņu tautas rūgto vēsturi. Kad rakstīju šo dziesmu, nevarēju iedomāties pat ļaunākajos murgos, ka vēsture vēlreiz atkārtosies. Bet diemžēl tā notika.

Krievija atnāca mūs nogalināt un nekaunīgi melo federālo kanālu ēterā par miera uzturēšanas darbībām, ka viņi nav vainīgi, ka glābj mūs no mums pašiem. Bet pats sliktākais, ka daudzi Krievijas Federācijas iedzīvotāji patiešām tam tic, lai gan ir fotogrāfijas, kurās skaidri redzamas sabombardētās pilsētas, kur cilvēki tiek turēti kā ķīlnieki un ir vairāk nekā 2000 upuru. Man ir bail iedomāties, cik daudz vēl asiņu ir jāizlej, lai krievi saceltos pret Putina režīmu.

Ar savu aizkustinošo priekšnesumu Vācijā jums izdevās savākt 67 miljonus eiro Ukrainas atbalstam. Jūs esat kā miera un patiesības vēstnese, paldies jums par to.

Kas attiecas uz ziedojumu vākšanu, ko raidījuma tiešraidē organizēja Vācijas iestādes, esmu neizsakāmi pateicīga ikvienam Vācijas iedzīvotājam, kas atbalstīja Ukrainu manas uzstāšanās laikā.

Starp citu, tikpat sirsnīgi mūs uzņēma Lietuvā, kur televīzijas šova Balss finālā mēs savācām līdzekļus Ukrainas armijai. Tas ir neatsverams atbalsts.

Kāda šobrīd ir jūsu ikdiena, vai izdodas arī aizmigt un atpūsties?

Pirms dodos gulēt, arī pamostoties, vispirms pārbaudu mesendžera ziņas. Uzzinu jaunākās ziņas par Ukrainu un saņemu ziņas no man tuviem cilvēkiem. Pēc tam cenšos savas valsts labā izdarīt to, kas ir manos spēkos.

Īpaši aktīva esmu informācijas laukā. Piedalos intervijās, uzstājos radio un televīzijas raidījumos, lai savāktu līdzekļus Ukrainai. Protams, lai normāli funkcionētu, man ir jāizguļas. Bet man ir divi mazi bērni, kuriem tagad viss ir jauns – vieta, cilvēki un pat piena maisījums. Dabiski, ka pēkšņas izmaiņas padara viņus nemierīgus un tādējādi viņi sliktāk guļ. Tāpēc naktīs es strādāju par mammu un sargāju viņu miegu, bet pa dienu cenšos maksimāli strādāt savas valsts labā.

Bet jāteic, ka maz ir tādu ukraiņu, kas šobrīd spēj mierīgi gulēt. Pat ja ir izdevies aizbēgt no gaisa triecieniem, sirds joprojām ir Ukrainā. Šobrīd katram no mums pats svarīgākais būt noderīgam savai dzimtenei. Izgulēsimies pēc uzvaras.

Jūsu vīrs, uzņēmējs, palicis Ukrainā un palīdz vietējiem iedzīvotājiem.

Jā, tāpat kā lielākā daļa manu draugu, viņš ir Ukrainā. Bekirs un draugi noorganizēja brīvprātīgo organizāciju, kas palīdz sievietēm un bērniem kara laikā. Tāpat arī viņi vāc naudu nepieciešamajiem īpašajiem gadžetiem militārajiem spēkiem. Pēc tam kad paši piedzīvojām evakuāciju, vēlētos palīdzēt tiem, kas nonākuši grūtā situācijā, bēgot no kara.

Jūs esat vairākkārt aicinājusi gan TV kameru priekšā, gan no saviem sociālajiem tīkliem visas Eiropas valstis apvienoties pret Krievijas agresiju. Vai ir jūtams, ka visa pasaule sadodas rokās, lai palīdzētu?

Mēs esam pateicīgi valstīm par noteiktajām sankcijām, bet, kamēr Ukraina gaida pilnīgu Krievijas ekonomikas blokādi, Krievijas Federācija turpina bombardēt Ukrainas pilsētas un nogalināt mūsu cilvēkus. Es aicinu Eiropu un ASV nodot Ukrainai iznīcinātājus; ja NATO neaizver debesis virs mums, tad palīdziet mums vismaz ar ieročiem!

Īpašs paldies Latvijas iestādēm par palīdzības organizēšanu bēgļiem no Ukrainas, par operatīvo reakciju saistībā ar sankcijām un gaisa telpas slēgšanu Krievijai. Jūs bijāt ar mums 2014. gadā, jūs esat ar mums šodien.

Šis karš ir ne tikai pret ukraiņu tautu, tas ir pret visām Eiropas vērtībām. Šobrīd ir ļoti svarīgi kopā turēties un aizstāvēt visu, kas mums ir dārgs, pretējā gadījumā jūsu mājas var būt nākamās. Tāpēc, ja jūs esat Eiropas civiliedzīvotājs, kas vēlas mūs atbalstīt, ejiet protestos, cīnieties par mūsu uzvaru un brīvību.

Jūs šobrīd esat Ukrainas miera vēstnese un intervijas dažādu valstu medijiem sniedzat katru dienu. Ko jums visbiežāk jautā?

Jautā, kā Ukrainai var palīdzēt. Bet šis kā reizi ir tas gadījums, ka pat tad, ja jautājumi atkārtojas, es ar lielāko prieku atbildu uz tiem atkal un atkal.

Ja jūs vēlaties palīdzēt Ukrainai, varat to darīt vairākos veidos – pirmkārt, pieņemt evakuētos ukraiņus un palīdzēt viņiem iekārtoties, tagad tas ir nepieciešams ļoti daudziem cilvēkiem. Otrkārt, pārskaitīt līdzekļus, kas vajadzīgi humānajai palīdzībai uz kontu NBU (https://bank.gov.ua/en/). Un, treškārt, atbalstiet mūsu armiju (https://uahelp.monobank.ua/) vai labdarības fondu Come Back Alive (https://savelife.in.ua/en/donate/). Galvenais – nepalieciet malā.

Mēs noteikti uzvarēsim!

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!