Atskats vēsturē: kā savu dzīvi beidza diktatori

Ādolfs Hitlers 

Par “tūkstošgades Reiha” vadītāja nāvi daudz nestāstīsim - tā visiem ir zināma. 

Pēc Berlīnes trieciena Hitlers praktiski neatstāja bunkuru, no kurienes turpināja dot pavēles par pilsētas aizsardzību. Dienu pirms nāves viņš apprecējās ar savu mīļāko Evu Braunu un sastādīja testamentu.

Ir divas versijas, kā diktators izdarīja pašnāvību. Saskaņā ar pirmo - 1945. gada 30. aprīli Hitlers un Brauna ieslēdzās istabā, pēc tam viens uz otru izšāva no revolveriem. Otra versija, ko vēsturnieki uzskata par ticamāku, liecina, ka fīrers un viņa mīļākā saindējušies ar ciānkāliju, raksta “novyny.live”.

Kritušo līķus esesieši ietina segās, iznesa dārzā, aplēja ar benzīnu un aizdedzināja. Līķi dega slikti, tādēļ pussadedzinātus tos nācās aprakt. Vēlāk viņus atrada Sarkanās armijas karavīri, kremēja, bet pīšļus izkaisīja virs Elbas.

Benito Musolīni

Kādreizējā Itālijas premjerministra dzīve aprāvās divas dienas pirms “vācu drauga” pašnāvības. Musolīni mēģināja pārcelties uz nacistisko Vāciju pēc tam, kad sabruka viņa režīms.

1945. gada aprīļa beigās viņš ieradās Komo provincē Itālijas ziemeļos. Šajās dienās pierobežas apsardze jau bija pārgājusi komunistisko partizānu vienību pusē. Musolīni mēģināja šķērsot robežu, pārģērbjoties nacistu uniformā.

Tomēr nacistu kolonnu, ar kuru viņš pārvietojās, apturēja partizāni. Viņš tika atpazīts un arestēts. Divas dienas pēc aizturēšanas, 28. aprīlī, Musolīni, viņa mīļākajai Klaretai Petačijai un vēl 16 pavadītājiem izpildīja nāvessodu.

Nošauto līķi nogādāti Milānā, kur izkārti pilsētas galvenajā laukumā. Pēc tam Musolīni līķis tika pārvests uz Predapio un apglabāts ģimenes kapličā.

Nikolaje Čaušesku

Pēc Berlīnes mūra krišanas socnometnes valstīs iestājās vēsturisko pārmaiņu periods. Komunistisko režīmu vietā sāka nākt demokrātiski politiskie spēki. Rumānijā, kur valdīja Nikolaje Čaušesku, vecā režīma sabrukums bija īpaši dramatisks.

1989. gada 16. decembrī Timišoāras pilsētā sākās plaši protesti, kas izplatījās visā valstī. Rumānijas specdienesti pret mītiņotājiem pielietoja šaujamieročus. Bojā gāja vairāki desmiti cilvēku.

Demonstrācijas neatstāja uz prezidentu pienācīgu iespaidu un viņš devās darba braucienā uz Irānu. Tomēr jau pēc divām dienām viņam steidzami bija jāatgriežas dzimtenē, kur protesti uzņēma apgriezienus. 21. decembrī kompartija Bukarestē sarīkoja daudztūkstošu mītiņu, kurā uzstājās Čaušesku.

Tomēr cilvēki viņā neklausījās un sāka kliegt “Dolo komunismu!”, “Dolo Čaušesku!”. Nākamajā dienā aizsardzības ministrs Vasilijs Mīla nošāvās, armija un likumsargi pārgāja tautas pusē, bet prezidentam kopā ar sievu Jeļenu nācās ar helikopteru bēgt no protestu pārņemtās Bukarestes. 

Ar helikopteru un pēc tam ar automašīnu pāris nokļuva Tirgovištes pilsētā, kur viņus arestēja militārā policija. Divas dienas viņi atradās apcietinājumā.

Laulātajiem tika izvirzītas apsūdzības pēc četriem pantiem: genocīds, nacionālās ekonomikas sagraušana, ieroču lietošana pret protestētājiem, valsts institūciju sagraušana.

25. decembrī tribunāls viņiem piesprieda nāvessodu. Tajā pašā dienā Čaušesku un viņa dzīvesbiedri nošāva karaspēka daļas teritorijā, karavīru tualetes  sienas priekšā.

Slobodans Miloševičs 

Serbu komunistu līderim tik ļoti negribējās pieļaut Dienvidslāvijas sabrukumu, ka viņš neapstājās ne pie kā. Miloševičs ir asiņainu kaujas darbību autors Horvātijā, Bosnijā un Kosovā. Teju lielākais viņa noziegums bija aptuveni 8 tūkstošu Bosnijas musulmaņu nošaušana Srebrenicas pilsētā 1995. gada vasarā.

Miloševičs 2000. gadā Serbijā zaudēja prezidenta vēlēšanās, pēc kā, ar jaunās varas piekrišanu, viņu slepeni nodeva Starptautiskajam tribunālam Hāgā. Sākās tiesas process.

Sakarā ar tiesājamā veselības stāvokļa pasliktināšanos apsūdzību izskatīšana vairākkārt tika atlikta.

Miloševičs lūdza aizvest viņu ārstēties uz Maskavu, taču saņēma atteikumu. Nesagaidījis spriedumu, viņš nomira no sirdslēkmes Hāgas cietumā. Tas notika 2006. gada 11. martā.

Muamars Kadāfi

Zaļās revolūcijas (militārā apvērsuma) līderis Lībijā nepārtraukti valdīja  42 gadus. Kadāfi pārsteidza visu pasauli. Viņa apsardzē dienēja tikai sievietes. Ārzemju braucienos viņš veda beduīnu telti, no kuras tikpat kā neizkāpa.

Savai tautai viņš lika dzīvot pēc viņa sarakstītās "Zaļās grāmatas" postulātiem, kuras būtība bija sociālisma, islāma un nacionālisma sajaukums.

2011. gada februārī Lībijā izcēlās pretvalstiski protesti, kas pakāpeniski pārauga pilsoņu karā. Pēc dažiem mēnešiem par pretinieku upuriem kļuva tūkstošiem cilvēku. Opozīcijas spēki bija veiksmīgi aizvirzījušies uz galvaspilsētu.

Oktobra sākumā Kadāfi kopā ar dēliem un līdzgaitniekiem pārcēlās no Tripoles uz Sirtas pilsētu. Bet jau 20. oktobrī viņš nonāca nemiernieku rokās. No gūtajiem ievainojumiem “vadonis” mira.

Runā, ka Kadāfi nāve atstājusi spēcīgu iespaidu uz Putinu, kas licis viņam iejaukties situācijā Sīrijā, lai glābtu Asadu. Pēc ASV ierēdņu sniegtās informācijas, Krievijas līderis trīs reizes skatījies videoierakstu ar Kadāfi bojāeju.