Mānīgie dievi. Seriāla "Midnight Mass" recenzija

Flenegens spēj radīt šausmu un murgu gaisotni ar vizuāli iespaidīgiem kadriem, kā arī scenāriju, kurā iestrādātas filozofijas un psiholoģijas idejas, tostarp – atsauces uz reliģiju.

Režisors spēj integrēt cilvēka dziļākās būtības aspektus – tos, kas skar mentālo veselību, nāves klātbūtni, dzīves jēgas meklējumus, pretnostatot šos projektus pusaudžu «spiedzamajiem» gabaliem. Tāda, piemēram, ir populārā «Kliedziena» sērija, kurā pamatā bailes tiek ieviestas ar galveno varoņu mūžīgo salēkšanos kāda bīstama objekta vai cilvēka klātbūtnē. Lielākoties tur tomēr iesaistīti arī asiņaini – naži, cirvji, zāģi un citi cilvēkus sadaloši – instrumenti, kam, protams, ir maz sakara ar garīgu ceļojumu dvēseles šausmu kambaru ēnās.

Interesanti, ka Flenegens lielu daļu dzīves uzturējās, iespējams, slavenākajā ASV raganu pilsētā Seilemā un sevišķi padziļināti pētīja arī raganu prāvu vēsturiskos dokumentus. Iespējams, šī pieredze ir ietekmējusi režisora turpmāko aizraušanos ar kultiem, reliģiju un vizuālo atribūtiku, kas jau iesakņojusies ASV kino kultūrā, – pelēkzilas ainavas, krusti, velni u.tml. Jaunais režisors ilgu laiku cīnījās par finansējumu dažādās pūļa finansēšanas platformās, tiesa, ar mainīgiem panākumiem. Kad pērngad iznāca dienvidkorejiešu distopija «Squid Game», bija grūti noticēt tam, ka seriāla režisors un scenārists Hvans Tonhjoks ilgi cīnījās, lai kāds par viņa darbu vispār uzzinātu. Tas liecina par gudru «Netflix» stratēģiju – pievērst uzmanību it kā margināliem autoriem, kuru radošajam veikumam ir kulta sekotāju potenciāls. Nav nekāds jaunums, ka šodien notiek īsti straumēšanas vietņu kari un cīņa par abonentiem, tātad ir jāspēj konkurēt ar visu jauno, svaigo, ekscentrisko. Starp citu, viens no Flenegena nākotnes darbiem ir balstīts uz Edgara Alana Po darbu motīviem.

Seriāla stāsts

Fantāzijas šausmu drāmas «Midnight Mass» pamatā lielā mērā ir Flenegena paša piedzīvotais.

Bet, pirms pavēstīt par to, ir jāiezīmē pats stāsts. Mazajā Kroketas salā, kas acīmredzot atrodas tuvu lielpilsētai, dzīvo maza, izolēta ciemata iedzīvotāji. Galvenais varonis, ko varētu dēvēt par režisora prototipu, ir jauns vīrietis, vārdā Railijs. Viņš, dzērumā braucot ar auto, nogalina sievieti, izcieš sodu cietumā un atgriežas dzimtajā Kroketā. Nezinādams miera, Railijs mēģina saprast savas jaunās identitātes saknes, aptvert, ko darīt tālāk. Kroketā dzīvo viņa kādreizējā mīļotā no skolas laikiem – Erina, kuru, starp citu, atveido Flenegena sieva Keita Sīgele. Viņa gaida bērnu un gatavojas kļūt par vientuļo māti. Railija vecāki ir ticīgie, kuri joprojām mīl viens otru kā nevienu citu, ir uzticami sabiedrības locekļi, kuri nekad neatteiks palīdzību. Par pilsētiņas drošību rūpējas islāmticīgais šerifs Hasans.

Vietējā ārste Sāra Ganinga kopj savu sirgstošo māti Mildredu. Līza ir tīne, kura kāda ciemata iedzīvotāja neuzmanīgu medību rezultātā tagad pārvietojas ratiņkrēslā. Savukārt Bīva ir vietējās baznīcas neformālā vadone – aukstasinīga reliģijas fane, kuras paštaisnums viņai neļauj attīstīt empātiju pret citādi domājošiem. Viņa bieži nicinoši izsakās par Hasana ticību, jo viņš nav piederīgs Bīvas konfesijai. Taču tad notiek kaut kas dīvains – bez vēsts pazūd vecais, ar demenci sirgstošais mācītājs Pruts, bet tieši tajā laikā pilsētā ierodas aizvietotājs, jaunais tēvs Pols. Sākotnējo iedzīvotāju skepsi pret izmaiņām viņš iztur godam, un drīz, pateicoties viņa harismātiskajām runas spējām, baznīcu apmeklē pat tie, kuri to ikdienā nedara. Kad salas piekrastē atrod kaudzi ar mirušiem kaķiem, kuriem pārkosta rīkle, iedzīvotāji domā, ka to paveikuši plēsīgi dzīvnieki. Taču drīz vien iedzīvotāji, kuri gaida svēto pusnakts misi, sāk dzert baznīcas vīnu, kas pilnībā pārvērš viņu uzvedību.

Tēvs Pols, kurš savās vīzijās bieži redz eņģeli vampīra izskatā, arī pats piepeši saprot, ka viņa rokas saules gaismā sāk degt liesmās. Tikai viņam un drīz arī Bīvai kļūst skaidrs, ka iedzīvotāji lēnām pārvērtīsies par vampīriem, pašiem to nezinot. Tad nu sākas apokalipse ar dzīšanos pēc cilvēku asinīm, nodevībām un pakāpeniski sabrūkošu ticību Dievam. Vai kādam – gluži pretēji. Pieaug ticība tēva Pola teiktajam, akli paļaujoties uz katru dievkalpojumā izskanējušu vēstījumu. Taču, protams, pats ļaunākais tikai seko…

Ar altārzēna pieredzi

Flenegens bērnību pavadīja kā altārzēns vietējā Ņujorkas salas katoļu baznīcā. Tādēļ viņam bija iespēja kritiski paraudzīties uz reliģijas tumšajām pusēm – to, ko tā spēj nodarīt pēc patiesības un atbrīvošanās apsēstajiem, ievērot, kā mainās cilvēka domāšana baznīcas dogmu ietekmē. Turklāt režisors ir sirdzis ar alkoholismu un seriāla demonstrēšanas mirklī ir atturējies no dzeršanas trīs gadus. Kā viņš pats apgalvo, «Midnight Mass» ir viņa līdz šim personiskākais projekts, kurā iztirzātas idejas par dažādām morālajām dilemmām, ar ko jāsaskaras ikvienam un ne tikai maza ciemata iedzīvotājam. Kā sadzīvot ar vainas apziņu, ka esi kādu nogalinājis, kā atrast spēku un atturēties no dzeršanas, kā nenodot savu tuvāko un kurā mirklī reliģiskais fanātisms jau robežojas ar tīru destrukciju.

Viens no būtiskākajiem aspektiem visos Flenegena darbos ir tieši stāsta norises telpa. Ja viņa filmās tā ir spokaina māja, kurā attīstās galveno varoņi raksturi, fobijas un atklāsmes, tad šajā seriālā liela nozīme ir tieši ģeogrāfiskajai lokācijai – izolētajai salai, kas «paskaidro» savus varoņus plašākā, sociālā, kontekstā – neatkarīgi no tā, ko tie domā, dara un jūt. Šerifs Haseins uz salu pārvācies, pametot labi apmaksātu darbu lielpilsētā, kurā pēc 11. septembra notikumiem ir bijis spiests saskarties ar diskrimināciju savas izcelsmes un ticības dēļ. Viņš zaudējis sievu un sava dēla māti, un arī dēls, nejūtoties labi uz salas, dzīvo samērā vienmuļu, bet vismaz drošu dzīvi. Galvenajam varonim Railijam jāsaskaras ar iedzīvotāju neiecietību – gluži kā izstumtajam līdzīgā situācijā kādā citā ciematā. Tēvs Pols daudziem ieņem tāda kā otra tēva vai mentora lomu, bet Erina vienmēr ir sapņojusi nokļūt kur citur. Šī spēcīgā sajūta, kuru sapratīs mazpilsētās augušie, – tikt prom, vienalga, kur –, tikai pastiprinās, saprotot, ka tu vari izdzīt laukus no cilvēka, bet lauki tevi tāpat nepametīs, lai kur arī tu būtu. Bet, piemēram, Railija vecāki – Annija un Eds – ir teju simbols provinces saimnieciskajiem cilvēkiem, kuri ar pastāvīgu darbu spējuši sevi nodrošināt. Savukārt Railiju un viņa tēvu šķir šī te nepiedošanas plaisa. Eds nespēj dēlam piedot novēršanos no ģimenes, snobismu un augstprātību, to, ka visi sūri iegūtie ietaupījumi bija jāiegulda dēla tiesas prāvās.

Kad talkā jāņem Bībele

Savukārt otrs satvars jeb seriāla «līme» ir tieši sarunas. Tie ir arī gari monologi, kas piesātināti ar Bībeles citātiem, sevišķi tēva Pola un Bīvas izpildījumā, kā komentārs jeb paskaidrojums ikdienas situācijām, mēģinājums caur šīm sarunām izkristalizēt kādu dzīves patiesību, kas sakņota Bībeles tekstos, un otrādi. Šī rīvēšanās starp laicīgo un sakrālo pasauli dod labu augsni savu uzskatu pārvērtēšanai – it kā mēģinātu pārbaudīt savu ticību.

Un šeit ir jāmin seriālā iekļautā atsauce uz bēdīgi slaveno Džounstaunas masu pašnāvību 1978. gadā. Noslēgtā, no jauna dibinātā Džounstaunas komūnā Gajānā dzīvību zaudēja 918 cilvēki, kulta vadoņa Džima Džonsa mudināti, iedzēra indi. Arī seriālā parādās aina, kur visiem ciemata iedzīvotājiem ir jādzer vīns, par kura iedarbību uzzinās vien vēlāk, un tad būs par vēlu.

Režisors skatītājam burtiski sejā iemet šos neatbildamos jautājumus – vai tu būsi tik stiprs, lai Dieva vārdā dzertu indi no mācītāja dota kausa? Vai tu būsi tik stiprs, lai no tā atteiktos? Un vai tu spēsi to iedot savam bērnam, sievai, mātei? Indivīda attiecībām ar kultu un tā vadoni ir daudz un dažādi slāņi, ir cilvēki, kuri spēj no tā izrauties, taču ir ļoti smagi ko tādu paveikt, ja esi uzticējies kādam augstākam, gudrākam spēkam, nesaprotot, ka tā var būt tikai klaja manipulācija. Tikai vēl viens kontroles mehānisms, lai pakļautu sev nomaldījušos, nelaimīgu ļaužu masas.

«Midnight Mass» noteikti nebūs viegla skatāmviela, jo daudzos monologus var nākties skaidrot teju vai ar Bībeli otrā rokā, lai kaut nedaudz tuvinātos stāsta skaidrojumam. Šī pieredze nebūs nekas patīkams – gan ticīgajiem, gan neticīgajiem, un Flenegens diemžēl nepiedāvā pestīšanu vai absolūto patiesību. Kā tad ir labāk – ar vai bez ticības Dievam. Taču noteikti ir vērts to skatīties, jo galvenās lomas atveidotājs Hamišs Linkleiters ir paveicis titānisku darbu sava tēla precīzā un uzmanību ievelkošā atveidē. Viņa tēvs Pols ir absolūti pārliecinošs katrā rokas mājienā, skatienā un izteiktajā vārdā. Un to paveikt ar tik blīviem monologiem un dāsni piešķirto ekrāna laiku spēj tikai patiešām talantīgs aktieris.