Mazāk seksa, vairāk lielpilsētas. Seriāla "And Just Like That" recenzija

Kopš beidzās «Seksa un lielpilsētas» oriģinālais sešu sezonu seriāls, leģendārā četru draudzeņu Ņujorkas sāga turpinājās uz lielajiem ekrāniem divās pilnmetrāžas spēlfilmās. Tagad stāsts ir atgriezies TV ekrānos. Draudzenes gan vairs palikušas tikai trijatā, jo spilgtā Samanta ir sastrīdējusies ar Keriju un devusies strādāt uz Londonu. Taisnības labad jāatzīst, ka jau sens ir stāsts par aktrišu Sāras Džesikas Pārkeres (uz ekrāna – Kerija) un Kimas Ketrelas (Samanta) toksiskajām attiecībām aizkadrā. Beidzot tas rezultējies Samantas nesalaužamajā nē jebkādai tālākai dalībai «Seksa un lielpilsētas» franšīzē.

Šīs nav nekādas «Hameleonu rotaļas», kur savulaik aizkadra balss mums paziņoja, ka no šīs sērijas Torna lomu atveidos cits aktieris. Kerijas, Mirandas, Šarlotes un Samantas varones ir «saaugušas» ar savām aktrisēm. Tas gan zināmā mērā ietekmējis arī pašu aktrišu karjeras, jo, izņemot Mirandas atveidotāju Sintiju Niksoni, nevienai no aktrisēm tā pārliecinoši nav izdevies pārspēt to, ko viņas izdarīja «Seksā un lielpilsētā». Miranda ir ne tikai visnopietnākā no draudzenēm, bet viņas atveidotājai ir arī vislepnākais CV. Niksone ir redzama arī tik tikko iznākušajā seriālā «Zelta laikmets». Viņa var lepoties ar ievērojamām kinolomām. Kā mākslinieciski augstvērtīgāko gribētu minēt amerikāņu dzejnieces Emīlijas Dikinsones atveidošanu drūmā un filozofiskā drāmā «Klusā kaislība».

«Un tā tas laiks paiet...» gaitā trīs draudzenes, kā ierasts, tiekas Ņujorkas restorāniņos uz sarunām par dzīvi, jūtām un gultas lietām, kamēr ceturto brīvo krēslu cenšas aizpildīt vai jau pazīstami otrā plāna varoņi, vai pie apvāršņa parādījušās jaunas draudzenes. «Un tā tas laiks paiet...» sākas pēc lokdauna, laikā, kad visi atkal var satikties un medicīniskās maskas ir kritušas. Uz pandēmiju seriāla pirmajās sērijās atsaukšanās notiek regulāri, tomēr pašā seriāla gaitā kovids vairs neeksistē. Vismaz kaut kur tas ir beidzies!

Formāli gan šis HBO darbs skaitās kā jauns miniseriāls. Šoreiz gan šāds apzīmējums šķiet gaužām nepiemērots, jo nav taču nekādas nozīmes, kā ir nosaukts stāsts. Tas ir vienkārši «Seksa un lielpilsētas» turpinājums. Ievads rit uz mazliet apcerīgas nots par to, ka visas draudzenes ir novecojušas. Piemēram, Miranda vairs nekrāso matus, un Kerijai sāp gūža, tomēr pavisam drīz tas viss šķiet nieks, jo ar sirdstrieku pie dieviem aiziet Kerijas Lieliskais vīrietis. Negaidīti un pēkšņi. Ierastās sirdssāpes par mīlas dzīves peripetijām nomaina neatgriezeniskas attiecību beigas. Paralēli Kerijas sērām pārējo draudzeņu dzīvē ir jauni izaicinājumi. Miranda ir nogurusi no pelēcības attiecībās ar vīru. Sekss lielpilsētā tagad ir viņas dēlam, kamēr Miranda atklāj kaislīgu pievilkšanas spēku pret Lieliskā vīrieša bērēs nejauši iepazīto Kerijas kolēģi Čē Diazu. Kamēr Miranda pārsteidz draudzenes ar savu mīlas dēku ar sievieti, Šarlotes meita Rouza paziņo, ka viņa vairs nejūtas kā meitene un vēlas, lai viņu turpmāk dēvē par Roku. Līdzīgi kā klasiskajā seriālā, Kerija, lai emocionāli tiktu galā ar skumjām, atsāk rakstīt.

Trīs musketieres

Novecošanas motīvs ieskanas jau «Un tā tas laiks paiet...» nosaukumā, savukārt izteikts uzsvars uz seksuālo orientāciju daudzveidību un dzimumu identitātes tematiku sākumā ir nedaudz pārsteidzošs. Ne jau tāpēc, ka tas būtu jaunums pēdējā laika ekrāna darbos, bet gan tāpēc, ka ar to īsti neasociējas «Sekss un lielpilsēta». Tomēr, ja atminamies 90. gadu beigu un 2000. sākuma stāstu, tad taisnības labad jāatzīst, ka arī toreiz atklāti un bez filtriem jaunais seriāls ķērās klāt pie tēmām, kas tik tikko bija zaudējušas tabu birku. Šajos 20 gados sabiedrība un tēmas ir mainījušās, tāpēc arī «Un tā tas laiks paiet...» tēmu lokā ienāk aktuālais.

Vienīgā atšķirība no klasiskā seriāla laikiem ir tas, ka apskatāmais tēmu loks vairs nav kaut kas šokējošs vai pat jauns. «Un tā tas laiks paiet...» ritējumā homoseksualitātes, sieviešu vienlīdzības un dzimumu identitātes tematika šabloniski atstāsta jau daudz kur presē lasīto un ekrānos redzēto, nepiešķirot tam nekādu jaunu skatījumu, kā tas izdevās klasiskajam seriālam «Sekss un lielpilsēta» pirms pāris desmitgadēm ar detalizētu gultas – jūtu tematikas šķetināšanu.

Protams, vislielāko fanu neapmierinātības vētru izsauc Lieliskā vīrieša nāve. Komplektā ar dāmu izjūtām par novecošanu tas seriālam iedod pavisam drūmu ievadu, ar kuru nevienam neasociējas «Sekss un lielpilsēta». Ievadā stipri neērti uz ekrāna jūtas arī varoņi un pats stāsta ritējums. Ironiskie jociņi gan turpina regulāri pazibēt, tomēr tie pēkšņi šķiet nevietā. Labā ziņa, kad līdz ar brīdi, kad Lieliskais vīrietis ir kremēts un viņa pelni ir ieguluši urnā, «Un tā tas laiks paiet...» arī sāk atgūt sev tik raksturīgo dzirksti un atmiņā ataust tas, kāpēc tik ļoti mīlētas bija pirmās sešas sezonas.

Slavenu stāstu turpinājumi pēc gadiem nav nekas jauns. Jau pirms vairākiem gadsimtiem Dimā leģendārie «Trīs musketieri» piedzīvoja turpinājumu romānā par to, kas ar viņiem notiek pēc 20 gadiem. Aptuveni reizi dekādē uz ekrāna satiekas Džūlija Delpī un Ītens Hauks kā mīlētāji, kuri reiz iepazinās vilcienā filmā «Pirms saullēkta». Kinoskatītājiem ar stāžu iemīļotais franču romantiskais stāsts «Vīrietis un sieviete» pirms dažiem gadiem piedzīvoja jaunu kinoekrāna versiju, kur abi mīlētāji satiekas veco ļaužu pansionātā mūža saulrietā vecuma demences ēnā. Šādus piemērus varētu minēt vēl un vēl. Pārsvarā tie nepiedzīvo tādu atzinību kā pirmie oriģināli. Šie turpinājumi vienmēr raisa pārdomas par to, kā noveco ne tikai aktieri ekrānā, autori aizkadrā, bet arī mēs paši. Minēšu, ka daudzos tie rada vilšanos, jo šādi atgādinājumi netiek gaidīti no ekrāna. Tos jau gana pārliecinoši sniedz spogulis.       

Gadi skrien kā stirnas

Tik vispasaules mīlētām varonēm kā Kerijai, Mirandai un Šarlotei pasaule būtu gatava piedot sirmos matus un jaunas krunkas. Varbūt pat Lieliskā vīrieša nāvi. Problemātiska šķiet vēlme izdancot līdzi politkorektumam un rasu dažādībai ekrānā. Lai gan no otras puses... Seriāla autori mums to kādā brīdī piedāvā tādā intensitātē, kas jau liek aizdomāties, vai tik klusiņām tā visa nav liela pašironija par standartiem, kādi valda mūsdienu Amerikas TV un kino. Tas eleganti izgaismojas kādā Šarlotes organizētā mājballītē, kurai viesus viņa atlasa pēc ādas krāsas un seksuālās orientācijas dažādības. Pārstāvētiem taču ir jābūt visiem! Esmu gandrīz drošs, ka šī aina kalpo par atslēgu autoru zināma veida sarkasmam par mūsdienu realitāti un pašiem par sevi kā tās sekotājiem.

Svarīgi, ka pie «Un tā tas laiks paiet...» tapšanas pirkstu nepiedūra oriģinālā «Sekss un lielpilsēta» idejas radītājs Derens Stārs. Viena no veiklākajiem ASV TV autoriem spalvaskāts (vai dators) ir radījis seriālus – «Beverlihilsa 90210», «Melrouspleisa» un nesen arī Parīzes kiču «Emīlija Parīzē», kura līdzība ar «Seksu un lielpilsētu» ir atrodama daudzās niansēs. Tomēr šis ir gadījums, kad autora radītie bērni jau pilnvērtīgi spēj dzīvot arī bez viņa paša.

Ja mēs «Un tā tas laiks paiet...» mēģināsim salīdzināt ar oriģinālu, tad varam sagaidīt vilšanos. Ekrāna ceļojumā uz Ņujorku vajadzētu doties kā uz tikšanos ar sen neredzētiem draugiem, un tad mums priekšā ir asprātīgs piedzīvojums ar nostalģijas toni. «Un tā tas laiks paiet...» ir kā tenisa paraugspēle starp vecmeistariem, kuri vairs necīnās par tituliem, bet spēlē skatītāju un savam priekam. Pat ja asums spēlei nav tāds kā agrāk, skatīšanās bauda ir.

Un salīdzinājums ar tenisu nav nejaušs, bet kāpēc – to jau skatieties paši...