"Mēs bijām ideāls pāris!" - atmiņās par viņsaulē aizgājušo rokzvaigzni Alex dalās viņa mīļotā Agita Grīnberga

Kāds jums ir bijis laiks pēc Alex aiziešanas?

Šajā dzīvoklī dzīvojām mēs – divi cilvēki, kas sanākuši kopā, nevis direktore, vadītāja vai īpašniece Agita ar "Opus Pro" solistu Alex.

Ja man kāds teica, ka tev jau mājās labi, jo visu laiku dzied "Rozā lietu", atbildēju, ka tā vis nav. Mums bija ikdiena un savas lietas. Abi bijām diezgan pašpietiekami. Mūsu nodarbošanās katram bija pati par sevi, bet mājas bija kopīgas. Iespējams, bija pat tādas lietas, ko es par Alex profesionālo darbību nezināju vai biju palaidusi garām. Tāpat arī viņš nezināja par manu darba specifiku. Protams, pārrunājām viens otra lietas, bet ne sīkumos un detaļās. Mums te bija mājas, ģimene. Darbu uz mājām nenesām. Abiem bija diezgan liela slodze. Alex kā masieris darbdienās strādāja Ogres slimnīcā, viņam bija ļoti daudz pacientu. Savukārt es no sava ziedu salona mājās ierados pēc deviņiem vakarā. Tāpēc kopīgajos vakaros veltījām laiku sev un darbam te nebija vietas. Mēs bijām viens otram.

Kopš viņa aiziešanas jau pagājušas vairāk nekā 40 dienas. Ar katru dienu ir citādāk... Man šis laiks ir bijis diezgan darbīgs. Cenšos saplānot dienas, lai ir mazāk brīva laika. Kamēr esmu ritmā un dinamikā, ir vieglāk pieņemt šo situāciju, bet, līdzko atnāku mājās un it sevišķi vakara stundās, par citu neko nedomāju, kā tikai par to, kas ir noticis. Tagad ir jāpārkārto dzīve, jāpārkārto ierastā vide. Mana ikdiena ir ļoti mainījusies, jo ir daudzas lietas, kas vairs nav jādara. Līdz ar to šo laiku esmu piepildījusi ar sportošanu. Es gan vingroju, gan dodos vairāku kilometru garās pastaigās. Ja savulaik brīvdienās tīrīju māju un gatavoju ēst, tagad tā visa ir krietni mazāk. Viens dzīves posms ir noslēdzies un sācies jauns. Tam ir jāpielāgojas. Ir jāmēģina sevi sapurināt un atrast jaunas nodarbes.

Pastāstiet, ko sieviete, kas šajā burvīgajā vecumā, kad tik daudz kas piedzīvots un sasniegts, var iesākt, ja palikusi viena? Kā šī dzīvošana sev izpaužas?

Sievietei ir sevi jāmīl un par sevi jārūpējas. Nekad neesmu cietusi nevīžīgas sievietes, kas pret sevi ir paviršas un nekopj sevi. Man nepatīk sieviešu slinkumiņš – labāk paskatīšos televīziju nekā pasportošu. Mums ir jādomā par savu izskatu, augumu un veselību. Kā parasti saku, nagiem, ragiem un matiem ir jābūt kārtībā. Manā vecumā pat ļoti ir jāpiedomā, lai, paskatoties spogulī, pati sev patiktu.

Es jūtos diezgan spēcīga. Man patīk sekot modei, pieņemt jauno un mācīties. Vienmēr savā jomā uzklausu jaunos, jo viņiem ir cits skatījums un redzējums. Labprāt kontaktējos ar jauniem un gudriem cilvēkiem, no kuriem iedvesmojos. Vienmēr ieklausos sava dēla un vedeklas viedoklī. Viņai piemīt plašs pasaules redzējums, viņa ir speciāliste mārketinga un IT jomā un aizraujas ar dizainu, un viņa ir jauna. Kad savā biznesā, ziedu salonā Ortija, izdomāju kādu jaunu projektu īstenot, dēls un vedekla ir pirmie, kam izstāstu ieceri. Atjaunojot salona interjeru, dēls un vedekla pieslēdzās un palīdzēja to īstenot. Veikalu skatlogiem un interjeram ir jāmainās. Būtu labi, ja varētu ik pa trim mēnešiem kaut ko mainīt interjerā, bet sliktākajā gadījumā ik pēc pusgada. Pārmaiņām jābūt, lai klientiem ir pārsteigums.

Cik sen jau nodarbojaties ar ziediem, un kā tapa savs ziedu bizness?

Ar ziediem sadraudzējos jau bērnībā. Manam vectēvam no mammas puses, viņš dzīvoja Tērvetē, bija ļoti lielas siltumnīcas, dārzs un māja. Viņš audzēja rozes. Savukārt skolas gados pamatus manai nākotnei ielika krusttēvs no Kandavas. Viņš bija liels sīpolpuķu audzētājs. Viņa saimniecībā es iemīlēju hiacintes, dažnedažādu šķirņu narcises un gladiolas. Krusttēva puķu dobēs arī sapratu, ka man patīk ravēt, jo iepriekš šī nodarbe man nebija sirdij tuva. Kad bija jāizlemj, vai iet uz Kultūras tehnikumu, lai apgūtu režisores arodu, vai iet uz Bulduriem mācīties par dārznieci, es vaicāju viedokli krusttēvam. Viņš teica tā: “Ja iesi uz kultūras darbiniekiem, tu dzīvosi kultūras namā starp pelēm un žurkām, bet, ja iesi uz dārzniekiem, vienmēr būsi paēdis.”

1987. gadā pabeidzu Buldurus kā dārzniece agronome un sāku strādāt Ogres rajona kolhozā Kopdarbs, kas bija pavisam netālu no Ogres – Ciemupē. Strādāju dārzniecībā, kur biju segto platību vadītāja. Taču tas nebija ilgi, jo tad sekoja Ogres komjaunatnes komiteja un pēc tam strādāju Ogres tehnikumā, kur četru gadu mācību programmā mācīju puķkopjus. 1993. gadā atklāju nelielu ziedu kiosku.

Kad sāku nodarboties ar ziedu biznesu, manā uzņēmumā strādāja vairākas meitenes, bet es pati vadīju uzņēmumu. Bija brīdis, kad man bija trīs veikali. Tagad ir tā, ka esmu viena un man ir viens mazs veikaliņš. Es pat drīzāk to sauktu par savu meistardarbnīcu. Visus pasūtījumus veidoju pati un arī cenšos apkalpot klientus. Vienīgi divas dienas nedēļā neesmu uz vietas veikalā, taču attālināti esmu pieejama. Trīsdesmit gadu laikā klientūra ir nostabilizējusies. Protams, gadās arī nejauši garāmgājēji.

Visu laiku esat bijusi tāda skrejoša un darbīga. Kā izdevās savā piesātinātajā biznesa grafikā atrast vietu Alex un ielaist viņu savā dzīvē?

Es arī esmu domājusi par to, kā visu varēju paspēt. Uz to brīdi, kad ar Alex sākām kopdzīvi, man bija trīs veikali. Jā, paspēju visu un palīdzēju arī viņam nokļūt uz koncertiem, un pēc tiem vedu uz mājām. Bet gribu teikt, ka mums tur no augšas uzliek tik, cik mēs varam izdarīt. Jo vairāk pienākumu un darbošanos, jo vairāk izdari. Arī visi šie pārbaudījumi, kas nāk mūsu dzīvē, tā tam ir jābūt un tas ir jāpārdzīvo. Esmu biznesā piedzīvojusi gan kāpumus, gan kritumus. Dažādas ķibelītes ir bijušas, bet nevar teikt, ka kaut kas ir bijis tāds, par ko ļoti pārdzīvotu. Sākot no 1993. gada – cik naudas veidu mums ir mainījušies, likumi un nodokļi. Sākām skaitīt ar skaitīkļiem, tad parādījās kalkulators un pēc tam jau kases aparāti, kam sekoja karšu termināļi. Pat tad, kad ir licies, nu jau ir bezizeja, parādās saules stariņš, viss atrisinās un notiek.

Ja Alex būtu jāsalīdzina ar kādu no ziediem, kam viņš līdzinātos?

Man pat nav divu domu – kaktusam. Pirms daudziem gadiem viņš man uzdāvināja mazu kaktusiņu. Atceros, viņa mazais kaktusiņš stāvēja manā virtuvē uz palodzes, un, kas atnāca ciemos, vaicāja, kas tas par augu. Teicu, ka tas ir kaktuss, ko uzdāvināja Alex no "Opus Pro". Kad sagājām kopā, pirmajos svētkos viņš man uzdāvināja kaktusu, kas joprojām aug virtuvē uz palodzes. Mums bija gadījums, kad abiem bija jābrauc uz kāzām un bija noteikts, ka ziedus labāk nedāvināt, jo jaunais pāris pēc kāzām devās uz ārvalstīm medusmēnesī. Alex toreiz ieteica uzdāvināt viņiem kaktusu, kas sagaidīs viņus atpakaļ mājās. Jā, kaktuss ir Alex augs. Kaktuss ir liels un apaļš, bet ar adatām, tas nozīmē, ka viņš sev nelaiž visus klāt. Man tomēr izdevās viņam piekļūt.

Ja runājam par mūsu satikšanos, tas notika tālajā 1989. gadā. Komponistam Zigmaram Liepiņam bija projekts – rokopera Lāčplēsis, kur arī satikāmies. Mums izveidojās abpusējas simpātijas, kas līdzīgas brāļa un māsas attiecībām. Kļuvām radniecīgi ar līdzīgu humora izjūtu. Vienbrīd pat likās, ka tik mums nav kopīgi radinieki. Mēs tolaik vēl bijām jauni... Ik pa laikam mūsu ceļi krustojās, jo Lielvārde un Ogre jau nav tālu viena no otras. Kad Alex brauca uz Ogri, viņš ienāca pie manis ziedu salonā. Sarunas noritēja par dzīvi. Mēs pārrunājām dažādus notikumus, kā kuram iet, cik bērnu un kādi ir īpašumi, kā tie kopti un uzturēti. Un, kad Alex bija palicis dzīvot viens un arī es jau kādu laiku bija viena, uz vecumu sagājām kopā.

Tas laikam tāds labs laiks, kad bērni izauguši, iegūta dzīves pieredze, jaunības trakums aiz muguras, un cilvēki attiecībās ar lielāku pietāti un cieņu izturas viens pret otru.

Mēs jau zinājām, kā katrs no mums 25 iepriekšējos gadus ir uzvedies. Viens otru zinājām, nebija tā, ka tikko būtu iepazinušies. Mūsu attiecības veidojās stipras un gruntīgas, un ar pilnīgi citiem nosacījumiem nekā jaunībā. Cienījamā vecumā cilvēkiem saejot kopā, dzīves pieredze un bagāža ir tik liela, ka attiecības veidojas beznosacījuma, jo viens otru pieņemam tādu, kādi esam. Mēs nemēģinām pārveidot otru cilvēku. Ja jūtam, ka kaut kā vajag palīdzēt, to darām, bet vairs nemācām, kā vajag darīt.

Vēl viena lieta, kas man būtiska. Nekad neesmu aizrādījusi, pat dēlam ne, vai dvielis nomests vannas istabā, vai trauki nav nomazgāti. Esmu vienmēr sakopusi un ar savu piemēru likusi saprast, ka varētu arī šādi. Tas ir nostrādājis. Nevajag zāģēt un audzināt otru cilvēku, bet rādīt savu piemēru, līdz vienā brīdī pamani, ka viņš jau dara tieši tāpat kā tu.

Jūs abi allaž, apmeklējot saviesīgus pasākumus, koncertus un jubilejas, pozitīvi smaidījāt foto kamerām un bijāt viens otram līdzās. No malas izskatījās, ka jūsu attiecības ir siltas un saskanīgas.

Jā, tā arī bija. Mēs bijām divi katrs savā jomā pašpietiekami cilvēki. Gribu teikt, ka mēs bijām ideāls pāris. Es varbūt vairāk biju tā organizatore, bet Alex pozitīvi atbalstošs. Ir jau svarīgi, kādi cilvēki satiekas pārī. Ja satiekas divi nevarīgi, viņiem tā arī iet – visu laiku pa kalniem un lejām. Ja satiekas viens, kas spēcīgs, un otrs ne tik, tad tas spēcīgais pavelk to otru sev līdzi. Līdz ar to tas tandēms ir noturīgs, vērsts uz pozitīvām pārmaiņām. Ja abi ir spēcīgi un enerģiski, tad dzirksteļo un dažreiz enerģija var plūst pāri malām.

Braucāt līdzi arī uz Alex koncertiem, pavadījāt viņu uz lielo un grandiozo grupas "Opus Pro" koncertturneju dažādās Latvijas vietās.

Tā bija "Opus Pro" 30. jubilejas koncertturneja, kas sakrita ar mūsu attiecību un kopdzīves sākumu. Tolaik Alex vēl nebija citas nodarbošanās, kā tikai skatuve un koncerti.

Tas patiešām bija ļoti saspringts, dinamisks un piepildīts laiks, jo bija jādomā, lai Alex ir vienmēr tīri skatuves tērpi. Tajā laikā es arī diezgan daudz braucu līdzi uz koncertiem. Palīdzēju viņam aizkulisēs, jo tas, ko viņš darīja uz skatuves, bija fiziski un emocionāli smags darbs. Alex uztraukums bija pirms katras uzstāšanās. Tāpēc mūziķim ir jābūt līdzās otram cilvēkam, kas atbalsta un pavada. Ja braucām mājās pēc koncertiem no attālākajām Latvijas pilsētām, vienmēr pārrunājām uzstāšanos. Es biju līdzās ar savu atbalstošo plecu. Ja kādreiz Alex aizsvilās, es mācēju viņu savākt, nomierināt un situāciju izlīdzināt.

Vai tagad klausāties viņa balsti, ierakstus un dziesmas?

Pirmās trīs dienas pēc viņa aiziešanas man bija ļoti grūti. Jāsaka atklāti, ka soctīklos tika izteiktas līdzjūtības, es tās lasīju, bet neko sevī nepaturēju un laidu garām. Tikai pēc tam, kad Rīgas krematorijā notika atvadīšanās no Alex, sāku klausīties viņa izpildītās dziesmas. Es vienmēr esmu klausījusies "Opus Pro", arī Alex meita Aija man ir vienmēr sirdij tuva bijusi. Kad sākām ar Alex dzīvot kopā, tad gan vairs mājās tik ļoti neklausījāmies "Opus Pro" un Aiju. Alex nevēlējās klausīties savus ierakstus. Taču tagad gan pati, gan mūsu kopīgajos draugu tusiņos uz pilnu klapi klausīšos šos viņa ierakstus.

Izstāstīšu kādu gadījumu no savas dzīves. Reiz teicu dēlam: kad nomiršu, vēlos, lai manās bērēs dziedātu Džo Kokers. Dēls smejoties atbildēja, ka tad man vajag paplašināt biznesu. Kokers aizgāja mūžībā, un es dēlam teicu: tā kā tas vairs nebūs iespējams, lai dzied Alex no "Opus Pro". Alex arī vairs nav....

Esmu par to, ka sāpe ir skaļi jāizkliedz, jāizdzied. Ar Alex dziesmām mēs šo sāpi arī izkliedzam. Vai tas ir krematorijā atvadīšanas laikā, kapličā vai kapos. Tā riktīgi skaļā izdziedāšana, izkliegšana palīdz... Paliek vieglāk, palīdz atbrīvoties no sāpju kamola.

Kura ir pašai mīļākā no Alex izpildītajām dziesmām?

"Rozā lietus". Kad vēl nebijām kopā, bet vecajos mobilajos telefonos varēja uzlikt zvana meldiņu, man bija uzlikts "Rozā lietus". Kad zvanīja telefons, tūlīt to necēlu, bet noklausījos otro pantiņu un tikai tad atbildēju uz zvanu.

Vai ir kaut kas, ko neizrunājāt un kas palika nepateikts?

Mums savā starpā bija spēcīgs angļu humoriņš. Mēs varējām runāt par visu, arī par aiziešanas lietām – kā mēs vēlētos, lai būtu. Ja man jāsaka, vai es kaut ko nojautu, tad, savelkot pēdējā pusgada notikumus, jāteic, ka Alex kaut ko juta. Mums nepalika neizrunātas lietas. Viens otram visu bijām pateikuši līdz galam. Varbūt bija kopdzīves projekti, ko nepaguvām realizēt, bet jāteic, ka tie arī paši par sevi nobruka. Tas viss jau varbūt tur augšā bija ierakstīts.

Kad Alex aizgāja, mēs jau visi zinājām, kas ir jādara, jo tas bija atrunāts. Viņš gribēja atdusēties līdzās saviem vecākiem Lāčplēša kapos, ko viņš mums atgādināja pērnajos Ziemassvētkos.

Viņš līdz pēdējam strādāja Ogres slimnīcā. Mani ļoti fascinēja, ka viņam patika dot citiem un palīdzēt. Darbs slimnīcā viņam bija kā sevis piepildīšana. Ar savām rokām viņš varēja noteikt, ka cilvēkam ir kāda vainīte. Viņš tik ļoti priecājās, ka bija izdevies palīdzēt. Tādu roku enerģiju, kāda bija viņam, no citiem masieriem neesmu jutusi. Alex plaukstu uzbūve un pirksti bija kā radīti cilvēku ārstēšanai un masēšanai.

Kur ņēmāt spēku un kas jūs atbalstīja brīdī, kad Alex aizgāja mūžībā?

Mana ģimene. Es nāku no desmit bērnu ģimenes. Esam palikušas septiņas māsas un divi brāļi. Protams, arī dēls bija līdzās. Tas brīdis, kad Alex aizgāja, mani diezgan spēcīgi paralizēja. Es nevarēju izrunāt un pateikt, ka viņš ir miris. Bija sajūta, ka tikai izgājis no mājām un atgriezīsies. Šī sajūta, ka Alex slēgs vaļā durvis un nāks mājās, bija diezgan ilgi. Viendien krāmējos pa virtuvi un dzirdu, ka ārdurvju rokturis tiek nospiests. Uz mirkli aizdomājos, vai slēgs arī vaļā durvis? Noteikti tie bija kaimiņi, kas nejauši aizskāra to rokturi.

Tikai, kad krematorijā atvadījos no Alex, tas mainījās. Sapratu, ka esmu viena un viņa vairs nav. Ar katru dienu arvien vairāk apjaušu šo situāciju, kas jāpieņem un ar kuru jāsadzīvo. Kad paliek smagi un tūlīt sāksies kreņķi, saģērbjos un dodos divu stundu garā pastaigā vai iztīru guļamistabu. Tā arī mēģinu – izdzīvot un pārdzīvot....

Manā paziņu lokā ir cilvēki, kas apglabājuši savas otrās puses. Mēs satiekamies, aprunājamies un dalāmies ar savu zaudējumu... Ir jābūt ritmā, lai visu laiku esi darbībā.

Turēšu roku uz pulsa un zinu, ka Alex meitas – Aija un Laura – plāno rīkot Alex piemiņas pasākumus, kurus arī es apmeklēšu. Mums tur augšā tas ceļš ir nozīmēts... Domāju, ka mums šajā pasaulē ir dots kāds uzdevums un, kad esi to veicis, no šīs pasaules aizej. Šajā gadījumā Alex savu doto uzdevumu no augšas bija izpildījis. Protams, ka par ātru, bet mūžs ir godam nodzīvots.