Linda Leen: būt dziedātājai nav cukurvate

Pārlasot Lindas Leen agrāk sniegtās intervijas, nevar nepamanīt kādu īpatnību. Viņa regulāri uzsver, ka dziedāšana – tā ir viņas misija. Dieva dots talants, ar kuru noteikti jādalās. Dziedāšana – tā ir kalpošana cilvēkiem. Dievs viņu izraudzījis, piešķīris dziedāšanas un komponēšanas spējas, tāpēc viņai ar savu talantu jākalpo cilvēcei. Šo vēsti dziedātāja savās intervijās regulāri atgādina – tas ir aicinājums, sūtība, misija. Lai kā tur būtu patiesībā, skaidrs ir viens – dziedāt viņa tiekusies jau kopš mazotnes. Pirmās publiskās uzstāšanās rīkotas jau bērnudārzā, kur viņai uzticēts dziedāt solo. Toties debija kā Lindai Leen notikusi pirms gadiem piecpadsmit Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas pasākumā, kur viņa dziedājusi savu singlu Let’s Go Insane.

Viņa atceras: “Biju tērpusies brūnā ādas jakā, ādas svārciņos, mati bija savīti divos radziņos. Man tobrīd vispār bija sajūta, ka jūra līdz ceļiem: biju nesen atnākusi uz Rīgu, ar apskaužamu pārliecību par sevi – ka man viss ir pa spēkam, es visu varu, man viss padodas un man būs pilnīgi viss, ko vēlos! Es biju pilnīgi apmāta ar mūziku, un man bija skaidrs, ko es gribu.” (1)

 2000. gadā pie klausītājiem nonāca Lindas pirmais albums Let’s Go Insane, kas ieguva divas Gada balvas un Zelta diska statusu. Nākamajā gadā viņa uzvarēja divās nominācijās – par labāko popa un roka albumu un labāko debiju.

Šlāgeris, roks un džezs

Linda Leen piedzima 1979. gada 26. jūlijā Cēsīs. Viņas ģimene nebija muzikāla. Tētis bija traktorists, mamma – fizikas un matemātikas skolotāja. Toties dziedāt meitenei patika, kopā ar vecmāmiņu rāva vaļā vecos šlāgerus. Ciešāka saikne ar mūziku sākās jau bērnudārzā, kur Linda labprāt rādīja, ko mācēja. Audzinātāja atzina, ka tādu talantu nevar laist garām, tāpēc mamma aizveda meitu uz Cēsu mūzikas skolu. Tur meitene mācījās spēlēt čellu, vēlāk, kad ģimene pārcēlās uz Mālpili, apguva flautu Siguldas mūzikas skolā. Dzīvojot Baldonē, vietējā orķestrī spēlēja flautu un ar koncertiem apbraukāja visu Latviju. Kaut dziedāja dažādos koros un ansambļos, tomēr par dziedātājas karjeru nesapņoja. Viņas etalons bija Dita Krenberga, viņa gribēja kļūt par flautisti.

Kad ģimene pārcēlās uz Talsiem un Linda mācījās vietējā vidusskolā, viņa izlēma, ka savu nākotni saistīs nevis ar mūziku, bet gan ekonomiku. Nolēma studēt Rīgas Ekonomikas augstskolā. Tomēr liktenis lēma citādi. Kad Talsos ieradies Fredis ar savu šovu Dziesma manai paaudzei, Linda vietējā konkursā ieguvusi pirmo vietu. Meiteni pamanīja, viņai sāka zvanīt no ierakstu kompānijām, piedāvājot dziedāt deju mūziku. Pelnot naudu, Linda sākusi uzstāties kādā no Talsu krogiem. Divus gadus viņas repertuārā bijis pilnīgi viss – no šlāgera līdz rokam. Linda atzīst, tā bijusi laba skola. Tiesa gan, kroga apstākļi nav bijuši patīkami – piepīpētas telpas un skaļi apmeklētāji. Par ekonomikas studijām Linda vairs neesot domājusi. Iestājusies Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas koledžas vokālajā nodaļā un dziedājusi dažādos Rīgas džeza klubos. Vienubrīd pat apņēmusies kļūt par operdziedātāju, taču vēlāk pilnībā pievērsusies popmūzikai. Pavisam izdevusi četrus mūzikas albumus: Let’s Go Insane (2000), Chameleon (2008), Ziemasskaņas (2009), Divi (2010).

Agrīnā bērnībā Linda jutusies ļoti laimīga. “Man bija viss – ģimene, tētis, mamma, brālis, labākā draudzene, bērnudārzs, dziedāju divos ansambļos un pelnīju savu pirmo naudiņu, uzstājoties zagsā un kaisot margrietiņas jaunlaulātajiem ceļā.” (2) Skaistā pasaule sabrukusi, kad vecāki izšķīrušies un mamma ar bērniem no Priekuļiem pārcēlusies uz Mālpili. Līdz ar dzīvesvietas maiņu pazuduši arī agrākie draugi. Linda neslēpj, ka pie vainas bijis tēva alkoholisms. Sāpīga bijusi ne vien vecāku šķiršanās, bet arī tēva attieksme. Tēvs dzīvojis tā, it kā bērnu viņam nemaz nebūtu. Kad mamma precējusies otrreiz, tēvam bijusi izvēle – maksāt alimentus vai arī ļaut bērnus adoptēt jaunajam vīram. Tēvs atteicies no bērniem un nav uzturējis ar viņiem nekādus kontaktus. Tikai 2009. gadā Linda satikusi savu bioloģisko tēvu, kuru uztvērusi kā gandrīz svešu cilvēku.

Linda Leen -  I Was a Lonely Girl

Dziedātājas agrāk sniegtajās intervijās iezīmējas diezgan drūmas un pat briesmīgas epizodes, kuras ataino viņas skolas gadus. Viņa bijusi neglīta, nesekmīga un bez draugiem. Turklāt vēl raustījusi valodu. Bijusi pārņemta ar domām, ka mamma viņu nemīl, ka brālis ir daudz tuvāks par viņu. Nekur viņai neveicies – ne mācībās, ne sportā, ne attiecībās. Jutusies kā tāds neglītais pīlēns un mocījusies pašpārmetumos. Pusaudža gados nav bijusi ne diena, kad neesot raudājusi. Citām skolas meitenēm jau bijuši puiši, bet viņai – ne. Neviens Lindai nav pievērsis uzmanību. Skolas laikā daudz domājusi par pašnāvību, kaut reālu mēģinājumu nav bijis. Ik pa laikam slīgusi dziļā depresijā. Dziedātāja uzskata, ka viņu izglābusi mūzikas skola, kas viņu izvilkusi no zemās pašapziņas purva. Tomēr daudzas bailes palikušas, tās mocījušas arī turpmāk – bailes būt profesionāli un cilvēciski nepieņemtai, bailes būt nepiederīgai, nesaprastai un nevajadzīgai. Dziedātāja teic, ka viņai esot ne tik daudz baiļu no vecuma, kā kļūt atkarīgai no citiem. Viņu vienmēr biedējušas situācijas, kuras viņa nespēj kontrolēt, kurās nav izvēles.

Zinātāji teic, ka Linda ir diezgan pretrunīga persona un ar šīm pretrunām nav viegli sadzīvot ne viņai pašai, ne apkārtējiem. Ar pārmetumiem viņa mēdz plosīt gan sevi, gan citus. Mamma viņu reizēm sauc par sarežģīto zvirbulēnu, un tas laikam tāpēc, ka viņa nepavisam nav vienkārša. “Esmu ļoti mainīga, un arī laimes avoti man bieži mainās,” neslēpj Linda. “Brīžiem šķiet, ka viss, ko man vajag, ir ierakstu studija, bet citreiz atkal gribas tikai mieru, televizoru, grāmatu un tēju. Un reizēm liekas, ka viss, ko man vajag, ir uz gadu aizbraukt vienai pašai uz Jaunzēlandi.” (3)

Tie, kas pazīst Lindu, zina stāstīt, ka viņa ir cilvēks, kas nemitīgi cīnās pati ar sevi un šajās cīņās gan piedzīvo zaudējumus, gan svin uzvaras. Turklāt viņa pastiprināti interesējas par psiholoģiju, kas, izskatās, viņai tik tiešām ir ļoti nepieciešams. Neviena Latvijas mūziķa vai aktiera intervijās jūs neatradīsiet tik daudz psiholoģisku prātojumu un pamācību kā publicētajās sarunās ar Lindu Leen. Vietām šķiet, ka tās ir intervijas nevis ar dziedātāju, bet gan personīgās izaugsmes kursa vadītāju. Piemēram, kādā intervijā dziedātāja stāsta, ka konsultējas ar psihoterapeitu, bet citā – ka viņai izdevies uzspridzināt aizsprostu, kas bijis saistīts ar neticību sev, mūžīgo sevis kritizēšanu un mazvērtības izjūtu. Gadiem ejot, viņa jūtas arvien labāk, drošāk un brīvāk. Viņa saka: “Es savā dzīvē jūtos aizvien komfortablāk un meitenēm, kas baidās pārkāpt trīsdesmit gadu slieksni, varu teikt – ar katru gadu tiešām kļūst arvien labāk. Vieglāk ar sevi. Arvien mazāk vajag laika un piepūles, lai kaut ko pierādītu. Tas vienkārši kļūst diezgan bezjēdzīgi. Gan ikdienas rīcībā, gan universāli esmu pieņēmusi, ka katrā cilvēkā ir savs skaistums un katram ir savs ceļš ejams.”

Linda atzīst, kam pēc sava rakstura ir diezgan noslēgta un introverta persona. Popularitāte viņai sagādājot vairāk raižu nekā prieku. Viņai svarīga ir sava personiskā telpa, kurā neviens neiebrūk. Tāpēc dažkārt viņai esot grūti pieciest, ja kāds nepazīstams cilvēks viņai pieskaras vai neatlaidīgi vēro. Toties uz skatuves viņa ir pilnīgi cits cilvēks. Tad viņa pilnīgi atveras un ļauj cilvēkiem sevi kaut vai izģērbt ar acīm. “Esmu diezgan noslēgta, un man ir ļoti grūti piekļūt tā – pa īstam,” saka Linda. “Tas rada iespaidu, ka esmu augstprātīga, iedomīga. Zinu pat formulu, kā tas nostrādā cilvēku prātos – kad nespēju momentā atvērties kādam uzaicinājumam vai vienkārši kāda sveša cilvēka sveicienam, tā tiek uztverta kā augstprātība. Apzinos, ka man tā ir problēma, es nevaru atbildēt viņiem ar to pašu, jo man ir vajadzīgs laiks, lai pietuvotos.” (5)

Dziedātāja neslēpj, ka viņai patīk gudri vīrieši. Kādā intervijā Linda pat izsakās, ka viņu uzbudina smadzenes. Parasti ar izredzētajiem vīriešiem viņu saved kopā interesantas sarunas. “Man nav raksturīgi iemīlēties ārējā tēlā, no pirmā acu skatiena,” norāda dziedātāja. “Mani valdzina tieši sarunas, šķiet seksīgs vīrieša prāts.” (2) No presē aprakstītajām attiecībām sabiedrībai kļuva zināmas trīs Lindas Leen dzīves epizodes – attiecības ar dīdžeju Eduardu Švānu, politiķi Edgaru Jaunupu un IT speciālistu Sandri Jarbušu. Visas šīs attiecības jau ir beigušās.

Jāatzīst, sabiedrībā vislielākā uzmanība tika pievērsta viņas attiecībām ar Edgaru Jaunupu. Prese par tām rakstīja jau 2006. gada nogalē, kad abi kopā apmeklēja basketbola spēles. Sākumā viņi gan izvairīgi atrunājās, ka esot tikai draugi, taču vēlāk savas attiecības vairs neslēpa. Kad pēc ieilgušā radošā pārtraukuma 2008. gadā iznāca Lindas Leen otrais albums Chamaleon, dziedātāja par to publiski pateicās Edgaram. Tieši viņš bijis tas, kas ļoti palīdzējis, iedvesmojis un mudinājis Lindu kā feniksam celties no pelniem. Linda atzina: “Māksliniekam un viņa jutīgajai dvēselei ir ļoti raksturīgi, ka ļoti bieži zūd ticība sev. Tas arī tāpēc, ka viņa darbs ir ļoti saistīts ar sabiedrības uzslavām un kritiku. Bieži vien šī kritika ir diezgan sāpīga, lai gan ne vienmēr objektīva. Un šie ir brīži, kad Edgars mani vienmēr ir atbalstījis. Viņš vienīgais māk tā pārliecināt un likt man priekšā tādus argumentus, ka es nevaru tiem nenoticēt un neiet tālāk.”

Tomēr ikvienam stāstam pienāk beigas. Beidzās arī Lindas Leen un Edgara Jaunupa attiecības. Jau vēlāk dziedātāja atklāja, ka diezgan smagi pārdzīvojusi šķiršanos. “Neviens jau nevar pārdzīvot šķiršanās sāpes viegli un ātri! Ja vien nav bijis attiecībās paviršs. Kad kaut kas ir jāatdala, tas ir sāpīgi. Man bija periods, kad šķita, es to nespēšu izturēt, es nomiršu no sāpēm, mani tas nogalinās. Zinu, ka dzejnieku izmantotā metafora sirds sāpes nav tikai emocijas. Šķiroties sirds sāpes var just fiziski! Un ātrāk šo periodu nav iespējams izdzīvot. Ir jāizsāp un galvenais – sev neko nevajag pārmest. Sievietēm jau vispār ļoti raksturīgi vainu meklēt sevī. Arī man tā bija. Bet šādā brīdī vajag ar kādu aprunāties. Draudzene nederēs. Ir jāmeklē psihoterapeita palīdzība. Viņš ir ārsts, kas dakterē dvēseli un vislabāk zina, kā šādos brīžos palīdzēt. Vajag atrast kādu, kas no malas pasaka – tu esi unikāla un tieši tāda, kuru atkal kāds iemīlēs! Tas tiešām palīdz.”

Linda stāsta, ka vienmēr smagi pārdzīvo šķiršanos. Viņa ļoti pieķeras cilvēkiem, tāpēc grūti viņus atlaist. Zaudējums jebkurā gadījumā ir sāpīgs un nepatīkams. “Katru rītu, kad modos, bija ārprātīgi grūti, un ikreiz domāju – ak Dievs, atkal pienākusi jauna diena, tikai nezinu, vai spēšu to izturēt. Tās ilgas pēc otra cilvēka un tajā pašā laikā šausminošā apziņa, ka viss ir neauglīgi... Tevī norit šī cīņa, un vienīgais, kas glābj, ir doma, ka tas nebūs mūžīgi. Zināju, pienāks rīts, es pamodīšos, un viss būs rimies.” (2)

Viņasprāt, apgalvojums, ka katram cilvēkam uz pasaules ir tikai viens īstais cilvēks, ir aplams. Dziedātāja uzskata, ka īstais cilvēks var būt tikai noteiktam laika posmam. “Lai arī ne visām attiecībām ir laimīgas beigas, tomēr ļoti svarīgi būt pateicīgam cilvēkam, kas reiz bijis tavā dzīvē.” (1) Jautāta par ģimenes veidošanu un pēcnācējiem, viņa atbild, ka neko negrib par katru cenu. Bērns atnāks, kad viņa tam būs gatava.

Turklāt tas varētu būt viens no viņas dzīves lielākajiem projektiem, kam viņa veltītu sevi visu. Tā kā dziedātājai patīk filozofēt, viņa savās intervijās filozofē arī par šo tēmu. Piemēram, viņa pauž uzskatu, ka radīt vēl vienu cilvēku tikai tāpēc, ka tas ir jādara, nav vajadzīgs. Pasaule jau tā esot pārapdzīvota, nav vajadzības to pārblīvēt. Viņaprāt, bērns ir prieks un laime, nevis pienākums. Pirms vairākiem gadiem viņa norādīja, ka Skandināvijas valstīs sievietes ātrāk par 35 gadu vecumu nemaz nedomājot par bērniem. Vietā atgādināt, ka šo liktenīgo līniju Linda jau pārkāpusi – šogad 26. jūlijā viņai paliks 36 gadi.

Saistībā ar iespējamo pēcnācēju laišanu pasaulē jāpiemin vēl kāda Lindas īpatnība. Proti, agrāk viņa vēlējās būt... vīrietis. Viņa atceras: “Iedomājos, ka tad man nebūtu jādzemdē. Un vispār vīriešiem, pēc manas toreizējās saprašanas, bija daudz kas vairāk ļauts: vīrieši var vairāk sasniegt, viņiem tiek vairāk piedots, un viņiem jebkurā mirklī ir iespēja visu sākt no jauna – jauna ģimene, jauns darbs. Bērnībā man likās, ka tās ir tās svarīgākās vērtības. Un, skatoties pēc šī brīža caursišanas un darba spējām, manī ir gan vīrietim raksturīgais darbaholisms, gan mērķtiecība. Es arī ļoti labi saprotos ar vīriešiem, pat labāk nekā ar sievietēm.” (1)

Linda Leen - Pink Glasses

Linda spriež, ka mākslinieks ir kaut kas ārpus vīrieša un sievietes. Un viņai negribas sevi ierobežot mākslā tikai ar sievietes lomu. Dziedātājai ir ideja kādreiz radīt koncertprogrammu divās daļās, kur vienā viņa izpildītu sievietes dziesmas, otrā – tikai vīrieša.

Regulārā atrašanās uz skatuves uzliek arī pienākumus. Kā daudzi jau ievērojuši – te Linda ir slaida, te – manāmi apaļīgāka. Dziedātāja norāda, ka galvenais liekā svara veicinātājs ir viņas pašas apātija. Kad viņa atrodas depresijā, ķermenis uzkrāj visu lieko, turklāt arī apetīte esot lielāka. Toties labā garastāvoklī var mierīgi neēst. Tad iespējams uzņemt enerģiju no visas apkārtējās pasaules un baroties ar labām emocijām. Protams, viņa nepaļaujas tikai uz labu garastāvokli, bet arī regulāri apmeklē sporta zāli. Tomēr īpašas diētas neesot, galvenais – lai produkti nesaturētu ģenētiski modificētas sastāvdaļas.

Un vēl – jau kopš deviņdesmito gadu vidus Linda spiesta sadzīvot ar kādu nepatīkamu slimību, proti, veģetatīvo distoniju. Tas ir stāvoklis, kad trūkst elpas, moka sirdsklauves, lēkā asinsspiediens un naktīs nevar gulēt. Sākumposmā viņa vairākas reizes saukusi ātro palīdzību, bet vēlāk iemācījusies ar šo kaiti sadzīvot. Viņa saka: “Esmu sapratusi, kādēļ manī rodas šī slimība. Ķermenis katru reizi, kad rīkojos nepareizi, signalizē, kā nu spēj. Bet vienīgais veids, kā uzvarēt šo slimību – nepievērst tai uzmanību. Tā visu laiku grib uzvarēt, bet slimībai var atņemt spēkus, ja par to nedomā. Sākumā tas nav iespējams. Bet, kad apzinājos un pieņēmu, ka no šīs slimības nemirst, kļuva vieglāk. Slimības sākumā visi jūt bailes no nāves. Šobrīd veģetatīvā distonija tad parādās, tad pagaist. Ja slimība uzrodas, es jau uzreiz saprotu – neesmu saskaņā ar sevi. Vai nu pārāk maz laika esmu veltījusi fiziskajai slodzei, attiecībām, vai arī pārāk ilgstoši esmu sevī turējusi ieslēgtu mūzu. Ja kāds no maniem harmonijas vaļiem slinko, tā slimība ir klāt. Un vēl ir jāiemācās, ka vienmēr un visur nebūsim teicamnieces. Tas nav iespējams!” (7)

Viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem Lindas dzīvē bija vērienīgais koncerts Dzintaru koncertzālē, kur viņa jutusies patiešām laimīga. “Atceros brīdi, kad iznācu uz skatuves, ieraudzīju klausītāju pilno zāli un sapratu, ka visi šie cilvēki atnākuši, lai paklausītos, kas man, Lindai, viņiem sakāms un dziedams… Tā sajūta nav aprakstāma. Tā bija pirmā reize, kad trīs tūkstoši cilvēku pēc koncerta piecēlās kājās, un man tajā brīdī bija visas iespējamās emocijas – skudras skrēja, taureņi lidoja, asaras bira, viss iekšā tirpa, un es lidoju vismaz divus centimetrus virs zemes!” (1)

Jau agrāk, slavējot dziedātājas augsto profesionalitāti, ticis norādīts uz viņas ne visai patīkamām īpašībām – kaprīza, iedomīga, untumaina. Linda gan saka, ka ne vienmēr var ticēt tam, ko par viņu raksta prese. Tiesa gan, viņa ir prasīga gan pret sevi, gan citiem. Turklāt uzskata, ka laba ideja sliktā izpildījumā pārstāj būt par labu ideju. Tāpēc labai idejai vajadzīgs perfekts izpildījums. Viņa atzīst, ka nav daudz tādu cilvēku, kas spēj turēt līdzi viņas tempam. Protams, dziedātājai ir prasības, kuras izvirza koncertu rīkotājiem. Piemēram, viņai esot svarīgi, lai pirms uzstāšanās būtu atsevišķa ģērbtuve. Nevis tāpēc, ka tā gribas, bet gan enerģijas taupīšanas nolūkos. Pirms uzstāšanās nepieciešams būt kopā tikai ar tiem cilvēkiem, kas saistīti ar priekšnesumu, vai vēl labāk – būt vienai pašai. Tad svarīgs pilnīgs, uzlādējošs klusums, kad var domāt par dziesmu saturu, secību un galveno vēstījumu klausītājiem.

Pirms vairākiem gadiem izraisījās skandāls, kad Linda Leen atteicās uzstāties Dzirkstošo dīvu nakts koncertā. Toreiz dziedātāja Olga Rajecka pat publiski atzina, ka Linda Leen jau nav nekāda dīva. Atceroties notikušo, Linda teic: “Brīdī, kad uzkāpju uz skatuves, mans ķermenis sakārtojas pats no sevis un piepildās ar enerģiju. Ķermenis ir gudrs. Ir bijis tikai viens gadījums, kad ķermenis patiešām atteicās man klausīt. Tas bija Dīvu naktī. Milzīgs, šokējošs pārsteigums. Līdz pēdējam brīdim cerēju – mans ķermenis saņemsies, kā to darījis desmitiem reižu. Es biju sagatavojusi programmu un tērpus, ieguldījusi mēneša darbu diendienā. Bet balss nav, un viss! Sajūta bija briesmīga. Vēl sāpīgāk bija redzēt, kā pēc tam šis notikums tika atspoguļots presē. Gražojas, taisa kaprīzes, uzsit cenu… Kādēļ gan lai es to darītu? Zaudēt honorāru? Zaudēt reputāciju? Zaudēt cilvēku uzticēšanos?”

Linda spriež, ka būt dziedātājai – tā nav nekāda saldā cukurvate, turklāt ikdienā jāsaņem dažādi sitieni. Galvenais atalgojums ir skatuve. Kad viņa atrodas uz skatuves, gūst fizisku baudu un aizmirst visus kreņķus. Viņa ir pārliecināta, ka būtiski ir dzīvot bez ilūzijām. Turklāt svarīgi saprast, kas patiesībā viņa tāda ir un ko vēlas. Un tā esot ļoti pacilājoša sajūta. “Tā tevi atbrīvo no tava viltus profila. Nav vairs vajadzības kaut ko pierādīt ne sev, ne vēl kādam. Tu vienkārši plūsti un dari to, ko vēlies. Tas ir ļoti skaisti, un es tikai varu to novēlēt katram.” (3)

––––––––––––––––––––

 8 Una. Lauma Lūse. Esmu vēlais zieds.

 Andris Bernāts, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva