Ar tevi kopā visu mūžu. Ēvalds un Anna Skreijas svin kāzu 66. jubileju

Ēvalds un Anna dienas vada dzīvoklī Rīgā, meitu Dzintras un Daces aprūpēti. Katru dienu kāda no viņām ierodas pie vecākiem, lai apčubinātu un pasniegtu pusdienas. Dienā, kad viņus apciemojam, ar vecākiem kopā ir Dzintra. Gādājusi, lai tēvam balts krekls mugurā – tikpat balts kā viņa mati. Mammai balta blūze. Mūs sagaidot, abi sēž uz dīvāna kā rātni, apmulsuši bērni – ko viņiem vaicās, par ko būs jāstāsta? Anna mazliet rosīgāka, bet Ēvalda acis ik pa brīdim dzīvīgi, pat šķelmīgi iedzirkstas. Anna nesen atgriezusies no slimnīcas un priecājas, ka nu ir mājās, tomēr lēni savā dzīvoklī atkal iestaigājusies. Bet nu jau, paldies Dievam, esot labi. Ar Dievu viņai ciešas attiecības, ik pa brīdim Viņš tiek pieminēts. Liels runātājs gan vairs nav ne Ēvalds, ne Anna, atmiņas arī mazliet lēkā, tāpēc Dzintra mums ir kā vidutāja.

Ne par karu – par dzīvi jārunā!

Kāds tad ir abu sirmgalvju ilgā mūža noslēpums? “Mūžs tiešām garš nodzīvots, ar daudziem kāpumiem un kritumiem pilns tas bijis,” saka Anna un mudina Ēvaldu turpināt stāstu. “Ko tad lai tur stāsta, pati dzīve mūs rūdījusi, bijusi raiba kā dzeņa vēders. Piedzimu Jelgavas rajona Kalnciemā, tolaik tie vēl bija lauki. Beidzis pamatskolu, aizbraucu uz Rīgu un iestājos Tirdzniecības skolā. Dzīvoju pie krustmātes. Kad sākās karš, mani iesauca vācu armijā. Kopā ar citiem latviešiem kā armijas izpalīgu, ne karavīru, aizsūtīja purvainās mežu vietās gāzt baļķus un no tiem ceļu būvēt, lai kara tehnika varētu pārvietoties. Smags darbs, liels mitrums, un man uz elkoņa uzmetās augonis, no tā sākās asins saindēšanās. Nokļuvu slimnīcā, atveseļojies atgriezos vācu armijā jau pie prettankistiem. Atceros, rakstīju vēstules uz mājām,” Ēvalds lēni stāsta un uzlūko Dzintru, ar skatienu aicinot nākt palīgā.

“Visas kara šausmas tēvs uz savas ādas izdzīvojis. Tieši divdesmit gadu jubilejā, 1944. gada 13. decembrī, viņu aizveda uz Austriju, Mauthauzenas koncentrācijas nometni, jo tētis pa mežiem bēguļoja, negribēja nevienu šaut. Kad amerikāņi atvēra nometnes vārtus, pavisam švaks no tās iznācis, aiz biksēm kāju cēlis, lai soli paspertu. Tālāk tētis kā ieslodzītais nonāca Sibīrijā, lai celtu Angarsku. Pa starpu vēl visādas peripetijas... Briesmīgs laiks. Bet ne jau par to jūs šurp runāt nākuši. Tēti, tev jāstāsta, kā iepazinies ar mammu!” smaida Dzintra un rosina tēvu un mammu pievērsties jaukākām atmiņām.

Visu sarunu ar Ēvaldu un Annu Skreijām lasi Patiesā Dzīve jaunajā numurā, kas no 11. aprīļa pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā. Žurnāla digitālo versiju meklē vai abonē Zurnali.lv.