"Es neesmu gatavs atvadīties…" - savā stāstā par Mārtiņu Rītiņu dalās viņa sirdsdraugs Maksimiliāns

Savulaik Rītiņš atzina, ka Latvijā izjutis patiesu draugu trūkumu – daļa palikusi Anglijā, daļa Kanādā. Latvijā viens no īpašajiem cilvēkiem Mārtiņa dzīvē bija kāds modes un dizaina aprindās zināms gados jauns un talantīgs vīrietis – Maksimiliāns Andrejevs, kam pēdējās gandrīz desmitgades laikā Mārtiņa dzīvē bija īpaša loma. Saviesīgajās aprindās tika apspriests, ka Mārtiņam ar Maksimiliānu esot pavisam tuvas attiecības. Pēdējo reizi Mārtiņš ar Maksimiliānu ticies nedēļu pirms Ziemassvētkiem.

Jaunais vīrietis 16 gadu vecumā devās studēt uz Londonu, sākotnēji pievēršoties arhitektūrai un telpu dizainam, vēlāk – modei. Viņš studējis gan pasaulē slavenākajā modes universitātē "University of the Arts London", gan stažējies vienā no pasaulē zināmākajiem modes namiem "Ralph&Russo". Viņa sākotnējais darbības lauks bijis augstā mode. Pēc laika savu radošumu un talantu sācis realizēt interjera dizaina jomā. Savas zināšanas Maksimiliāns licis lietā restorānā "Vincents" kā tā interjera dizaina autors, kā arī radījis interjeru Mārtiņa Rītiņa jaunajā dzīvesvietā Rīgas centrā.

“Šobrīd esmu izveidojis dizaina namu "Maison du Savoir". Ar komandu strādājam pie dizaina, skaņas un gaismas arhitektūras,” pastāsta dizainers.

Iepazinušies lidostā

Andrejevs un Rītiņš ir pazīstami jau astoņus gadus – viņu draudzība nostiprinājusies, pateicoties regulārajiem lidojumiem no Latvijas uz Londonu. “Abi dzīvojām lidmašīnās. Lidojām uz Londonu un atpakaļ uz Latviju. Es pats tolaik uzturējos Londonā. Latvija ir mana dzimtene, un vienmēr bija vilkme uz mājām, tāpēc mani lidojumi uz Latviju no Londonas bija salīdzinoši bieži,” stāsta dizainers, kurš ar Rītiņu iepazinies lidostā.

Apbrīnoja Mārtiņu visās izpausmēs

Andrejevs atzīst, ka šo gadu laikā viņam bijusi iespēja iepazīt izcilo šefpavāru gan caur radošo prizmu, gan ikdienišķos dzīves brīžos.

“Mārtiņš specifiski redzēja gan vidi ap sevi, gan pasauli. Iepazinu Mārtiņu caur radošo darbību – viņa gaumi, izjūtas par pasauli, viņa vizuālo valodu un radošo būtību kopumā. Viņa būtība un personība bija tik liela un spēcīga, tas mani fascinēja! Mārtiņš ir cilvēks vizionārs. Viņa skatījums uz radošo pasauli bija neizmērojams. Piemēram, kad Londonā kopā staigājām pa audumu veikaliem, Mārtiņš iedvesmojās no krāsām un tekstūrām un zināja, kā pārnest redzēto uz kulinārijas pasauli,” atceras Maksimiliāns.

Mārtiņš bija cīnītājs

Maksimiliāns stāsta, ka Rītiņa darba spējas un raksturs bijis kā īstam cīnītājam. Viņš nekad neesot vēlējies apstāties pie grūtībām. “Cik viņu pazinu, Mārtiņš cīnījies vienmēr. Viņš darījis lietas ne tādēļ, lai kādam kaut ko pierādītu, bet lai pats sev gūtu iekšēju gandarījumu. Arī ikdienišķās lietās. Piemēram, kad devās peldēt uz baseinu. Nopeldēja divdesmit apļu un, kad to izdarīja, paskatījās apkārt un teica: “Nē, vēl jānopeld divdesmit!” Un tā bija ar daudzām lietām viņa dzīvē. Viņš nemēdza padoties,” par Rītiņa rakstura šķautnēm pastāsta dizainers.

Maxis neslēpj, ka visu laiku, kopš Rītiņš bijis slimnīcā, viņš interesējies par drauga veselības stāvokli. “Es nespēju iedomāties, ka šā cilvēka varētu nebūt... Es nevēlos to apzināties. Neesmu gatavs atvadīties no viņa. Es līdz pēdējam mirklim nezaudēju cerību.”

Mārtiņa loma Maksimiliāna dzīvē

“Kas man bija Mārtiņš? Īpašs cilvēks. Tādu cilvēku kā Mārtiņš manā dzīvē nav bijis daudz. Ļoti, ļoti labs draugs, kurš iedvesmoja ar savu esību. Mārtiņš man ir iedevis citu dimensiju par pasaules redzējumu – gan estētisko, gan dvēselisko. Viņš bija atklāts pret mani,” ar klusu nopūtu atzīst Mārtiņa viens no pēdējo gadu tuvākajiem draugiem.

Maksimiliāns uzsver, ka Mārtiņa vieglums un humora izjūta caurvijusi viņa dzīvi arī visgrūtākajos brīžos. Dizainers izcilo šefpavāru šo gadu laikā iepazina ļoti labi un zināja, kas viņam tīk vislabāk. “Piemēram, viņa mīļākie ziedi ir rozes, bet iecienīti netīros toņos. Tāpēc viņam patika kaltētu rožu krāsa – tie ir rudens pasteļtoņi,” atminas Maksimiliāns.

Gadu starpība nebija šķērslis

“Mēs kontaktējāmies kā vienaudži. Es neizjutu vecuma starpību. Man lielākā daļa draugu ir pēc piecdesmit gadu vecuma,” paskaidro talantīgais dizainers. “Esot kopā ar Mārtiņu, nekad neesmu juties neērti. Protams, apzinos, ka sabiedrībā ir gan negatīvais, gan pozitīvais… Ir dažādas sociālas izpratnes. Bet mani neviens nav aizskāris, neesmu ļāvis tā justies. Parasti jau šauj uz tiem, kas ir vistuvāk. Esmu kā ložu necaurlaidīgs, uz mani var šaut, cik vien vēlas. Es dzīvoju savā harmoniskā pasaulē,” pauž Maksimiliāns.

“Saistībā ar Mārtiņu man gribas citēt ievērojamā spāņu gleznotāja Salvadora Dalī vārdus: “Ģēniji nedrīkst mirt”. Tā ir klaja netaisnība. Mūsu sabiedrībai Mārtiņa aiziešana ir liels zaudējums,” ar klusu nopūtu nosaka Maksimiliāns.

Visu par Mārtiņa Rītiņa dzīves līkločiem lasiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!