Mācos to rotaļīgumu - "Īstās latvju saimnieces" uzvarētāja Viola Anna Bīriņa par šovu, dzīvi un Latgali

Mums – televīzijas skatītājiem – viesošanās saimnieču sētās beigušās, bet jums - jau vasarā piedzīvotas. Kāda, rudens apcerīgumā vērtējot, jums ir šī raidījuma pēcgarša?

Patiesībā tas viss tika parādīts diezgan precīzi, kā bija. Vismaz no mana skatījuma. Filmēts tika ļoti daudz, bet raidījums ir tikai stundu, tāpēc jāsaprot, ka daudz ko nevarēja ielikt. Pēcgarša ir patīkama, mierīga, pozitīvas atmiņas.

Kā nokļuvāt šajā projektā?

Mani ieteica viena saimniece no iepriekšējās sezonas. Sākumā biju pārsteigta un nedaudz sabijusies – nē, nē, ko jūs! Jo nebija nekādas pieredzes televīzijā. Bet viņa lēnām apstāstīja, kā tas ir, kā arī piezvanīja no televīzijas, izstāstot domu un ieskicējot raidījuma atmosfēru. Nu labi - vienreiz mūžā jau var ko tādu pamēģināt, tā arī piekritu. Un jānožēlo nebija. Jā, bija draudzenes, kas satraucās - tu ko, traka, vai, tu pēc tam nezināsi, kur acis likt! Ir taču visādi šovi, kā zinām. Taču uzticējos raidījuma veidotājiem un viņu pieejai. Tiešām jutu, ka tiek filmēts ar cieņu pret katras saimnieces uzticēto dzīvesstāstu, lai parādītu to skaisto, to dažādo, kas ir Latvijā un ko katra saimniece prot. Tas bija ļoti patīkams piedzīvojums. Paldies visai komandai par to!

Ekrānā izskatījās citādāk, nekā to izjutāt klātienē? Kaut vai tā intriga… Jo taču nezinājāt, ko citas dāmas par jums būs sacījušas.

Intrigas nebija, vairāk - tāda svētku gaidīšana. Katra zinājām, kas nofilmēts, kas katrai misējies vai smieklīgāk sanācis. Ar to arī rēķinājāmies. Saimnieces bija savstarpēji tik atbalstošas, iejūtīgas. Ne vienai vien reizē bija jāsteidz darbi saimniecībā, jo vasaras sezona kā nekā, liela slodze… Bija izsīkuma brīži, bet mēs tiešām cita citu ļoti atbalstījām, pat grimējām, ģērbām, mierinājām, ka viss būs labi.

Kura «Īsto latvju saimnieču» diena jums palikusi atmiņā visspilgtāk?

Visvairāk man patika pie Sandras Icakas Pilsrundālē. Un līdz pēdējam mirklim biju par simt procentiem pārliecināta, ka viņa būs šī konkursa uzvarētāja. Tā diena pie Sandras man visvairāk patika, jo tur bija tik ļoti ģimeniski. Tas bija manā stilā – kā man patīk būt ciemos. Tāpēc, kad pateica manu vārdu, biju ļoti apjukusi. Dažas sekundes stāvēju kā iemieta.

Citai citu vērtēšanas aspekts labā kompānijā varētu būt diezgan mulsinošs. Labi, ka atzīme nebija jārāda.

Jā, vērtēt bija ļoti mulsinoši. Centos objektīvi, bet ko tad īsti novērtēsi - katrai sava doma, savs iespaids.

Vai ar pārējām saimniecēm joprojām uzturat kontaktus?

Mēs arī kontaktējāmies pirms katra raidījuma, uzmundrinājām. Ja varētu tikties klātienē, būtu vēl labāk. Ļoti ceru, ka to varēsim izdarīt nākamvasar. Bet līdz tam jāiztiek ar sarakstīšanos.

Vai izlemts, kam izmantosiet šova balvu?

Vēl ne. Gan jau nauda pati «izlems», kad un kur pielietoties. Tā speciāli nedomāju, noteikti būs, kur vajadzīga.

Raidījumā par sevi sakāt, ka esat izgājusi tik daudz posmu, ka jūtaties, kā trīs dzīves izdzīvojot. Mūzikas un keramikas pasaulē ielūkoties varēja arī skatītājs. Nosacīti trešā «pasaule» ir astoņi Prāgā pavadīti gadi. Kā dzīves ceļš jūs aizveda līdz Prāgai?

Biju beigusi Mūzikas akadēmiju, kādu laiku strādāju mūzikas skolā. Bet 90. gados sākās krīze, skolotāju bija vairāk nekā skolēnu, tāpēc aizgāju no tās jomas. Pabeidzu Kultūras akadēmiju un strādāju vidusskolas sistēmā Skolu valdē – vadīju kultūras vēstures lietas Kurzemes rajonā, skolā kā kultūras vēstures skolotāja strādāju. Bet sakarā ar ģimeni mani dzīves apstākļi mainījās – tie mani aizveda uz Čehiju. Sākotnēji tas bija saistīts ar darbu vēstniecībā. Paralēli mācījos valodu un noliku eksāmenu. Nebija īsti blakus cilvēka, ar ko kontaktēties latviešu valodā, līdz ar ko čehu valodas mācīšanās gāja visai ātri. Diezgan brīvi šajā valodā runāju un tulkoju, kā dēļ man piedāvāja strādāt Kārļa Universitātē – Baltistikas nodaļā, kur vajadzēja pasniedzēju, kas ar studentiem runā savā dzimtajā valodā. Plus kultūras vēsture, sarunvaloda, tulkošanas pamati, gramatika... Visu, ko vajadzēja, mācīju.

Mācījāt latviešu valodā Čehijā?

Jā, latviešu valodā. To, ko vajadzēja čehiski, to – čehiski. Tur bija ļoti uzticīgs Latvijai ….. čehs. Viņš tik perfekti runāja latviski, ka pat akcentu nevarēja saklausīt. Viņš tulkoja grāmatas un ar visu sirdi uzturēja Baltistikas nodaļu. Arī studenti, kas beidza, liels procents vai nu uz vēstniecību aizgāja, vai kā savādāk latviešu valodu izmantoja, jo pabeidza ļoti labā līmenī. Savukārt, kad atgriezos Latvijā, universitātē čehu valodu mācīju. Man ļoti patika, kā tā valoda skan.

Cik liela vieta, kopš dzīvojat Latgalē, jūsu sirdī ir Čehijai?

Ar Čehiju arī kaut kas sirdī ļoti saistīja – patika daba, kultūra pieminekļi, pilis un tas, kā viņi par to visu rūpējas. Tajā vidē iegāju ar visu sevi un valodu. Taču tas ir izdzīvots posms. Esmu citā vidē un ar citām lietām. Droši vien dzīvē jāprot nenēsāt to, kas ir izdzīvots, un atstāt pagātnē. Tagad esmu Latgalē.

Čehu valodā vajadzības gadījumā joprojām varat sarunāties?

Nesen bija izdevība. Latgales vēstniecības GORS Mākslinieciskās nodaļas vadītāja Ilona Rupaine lūdza uz skatuves pateikt runu Čehijas orķestrim, kas brauca šeit uzstāties. Nu ko - ņēmu savu vārdnīcu, jo 15 gadus nebija runāts, bet sanāca - norunāju, čehi bija sajūsmā.

15 gadu tomēr ir mazāk, nekā 25 gadi - laiks, kad līdz Latgalei nebijāt vijoli ņēmusi rokās.

Tie posmi ir interesanti, jā… Varbūt kādreiz nāksies to visu savienot, ko dzīvē esmu darījusi. Jo ir sajūta, ka joprojām nezinu, kas būšu, kad izaugšu liela. (Smejas.) Bet laikam ir veselīgi kaut ko pamainīt. Varbūt ne tika radikāli, kā es to daru, jo tas prasa diezgan lielu iekšējo enerģiju un spēku. Bet - jā, ja visu laiku dara vienu un to pašu, manuprāt, cilvēks izsīkst, iekrīt rutīnā vai pats sev apnīk.

Katrā dzīves posmā, bieži vien pat nemanot, ieaužas dvēseles ilgas pēc kaut kā tāda, kas pēc laika ievelk nākamajā. Tā tas notika ar interesi par svēpētajiem traukiem. Paskaidrošu lasītājiem, kas sēriju ar jūsu dalību neredzēja, – ar nākamo vīru iepazināties, Brīvdabas muzeja gadatirgū vispirms noskatot viņa keramikas darbus. Nu jūs ieminaties, ka meklējat stabilitāti sevī. Kā, jūsuprāt, līdz tai vēl pietrūkst?

Kā lai saka. Pārāk ieturēta savrupība jau arī nav veselīga, jo cilvēkam vajag dalīties, būt sabiedrībā – savu draugu un domubiedru lokā. Taču daba šeit ir ļoti skaista, darbs tāds, ko tiešām ļoti mīlu un cienu. Tas man dod prieku. Klusumā, kāds ir šeit, īpaši varu izjust to visu. Kā saules krāsa katru rītu un vakaru ir citādāka, kā smaržo zāle… Man bērnībā jau bija sajūta, ka kādreiz atgriezīšos Latgalē. Esmu dzimusi Latgalē, mani senči no laukiem nākuši, laikam tāpēc nepieciešamība pēc dabas ir manā sirdī.

«Īstās latvju saimnieces» skatītājiem ir raidījums, kas aizkustina, iedvesmo un vairo lepnumu par savu zemi un cilvēkiem. Kas pēdējā laikā jums raisījis šādas izjūtas?

Mani vienmēr ir fascinējuši veci lauku cilvēki – viņu miers, pašpietiekamība un viedums, ar kādu viņi, pat vieni būdami, spēj vadīt savu dzīvi. Cilvēki, kas daudz nerunā, bet, ja pasaka, tas ir trāpīgi un par lietu. Pilsētā cilvēki ir kā saslēgti tīklā, atkarīgi no tik daudz kā, kas ātri zūd… Pirms gadiem desmit mums bija viens tāds kaimiņš, laikam ukrainis pēc tautības, kam asinīs varēja just īstena zemnieku garu. Viņam bija zirdziņš, ar ko katru pavasari, rokas aiz muguras salicis, apstaigāja savus laukus, skatīdams, ko kur sēs un stādīs. Kad viņš nomira, arī zirdziņš pēc pāris mēnešiem aizgāja. Sakautrējos, kad gribēju viņam fotosesiju uzrīkot. Viņā kaut kas šķita tik patiess, īsts un aizejošs.

Otrs tāds cilvēks ir mans vīrs Staņislavs Viļums. Tas, ko un kā viņš dara. Viņa darbi, tā spēja, ar kādu sevi izpauž keramikā… Viņš arī ir no lauku cilvēkiem, kurš maz runā, bet, kad pasaka, tad ļoti trāpīgi un tieši. Man nekad nav bijuši pie sienas plakāti ar aktieriem un mūziķiem, cilvēku lielumu redzu un vērtēju citādi.

Esam iepazinušies arī ar jauku ģimeni kaimiņos. Viņi pārdeva īpašumu Jūrmalā, nopirka šeit zemi un uzcēla skaistu māju lauka vidū. Palīdz apkārtējiem cilvēkiem. Pa ziemu dzīvo Spānijā, jo veselībai vajag tādu vidi, bet vasaras – šeit. Inteliģenta ģimene, ar kuru esam satuvinājušies un ar kuru ir interesanti būt kopā.

Kad kādu brīdi strādāju pagasta sociālajā dienestā, piefiksēju, ka cilvēkiem šeit arī viņu nedarbos un nešpetnumā iekšā ir kaut kas īsts, bez rafinētības.

Jūsu dzīvē šādu cilvēku ir daudz?

Ļoti. Un, pateicoties šim projektam – iepazīstot šīs dažādās sievietes –, redzēju, cik katra dara Latviju skaistāku.

Mums, TV skatītājiem, tas tiešām bija patīkams pārsteigums – ar katru sezonu saprotot, ka arvien vairāk ir šādu cilvēku Latvijā.

Tagad Latgale ļoti atdzīvojas. Varbūt muļķīgi teikt, bet - pateicoties pandēmijai, cilvēki sapratuši, ka laukos ir, ko elpot, pērk īpašumus un pārvācas. Tagad ir diezgan grūti kādu īpašumu te nopirkt. Atdzīvojas, jūtam, ka jaunas ģimenes brauc. Ja attālināti strādā, tad kāda starpība - Rīgas četrās sienās vai vietā, kur daba  riņķī.

Kā bija pārcelties uz lauku viensētu? Jābūt ļoti pašpietiekamai, lai noliktu sevi vietā, kas bez izlikšanās un attaisnojuma meklēšanas atsedz būtību pilnībā.

Jā, tas bija ļoti grūts pārbaudījums, kas lika ieskatīties sevī, un tur lien ārā viss kaut kas, kas dziļi ieslēpts. Taču, ja cilvēks tam ir gatavs, to var izturēt.

Jums palīdzēja pievēršanās trauku darināšanai. Vai pēc raidījuma tiem ir vēl lielāks pieprasījums?

Pieprasījums ir visu laiku, pat lielāks, nekā spējam izgatavot. Pasūtījumi ir līdz janvārim. Mums iesaka ņemt palīgu, bet tad tas vairs nebūtu manu roku darbs. Gleznotājs taču arī nevar paņemt savā vietā kādu, kas uzglezno. Tas ir tas, ko pati izveidoju - mana atbildība, mans stils, mani trauki.

Māla veidošana no vaļasprieka izvērtusies par ikdienas darbu. Kā nepazaudēt radošumu rutīnā un pasūtījumu straumē?

Kad jāuztaisa 200 šķīvji, tad tā ir, kā ir... (Pasmaida.) Lielākais pārbaudījums bija «Baltica» festivāls, kam vajadzēja 3000 piekariņu uztaisīt. Tā bija tāda iniciācija, domāju, ka neizturēšu. Bet izturēju. Taisnība jau ir – ir maizes darbi un iedvesmas darbi. Veicot pasūtījuma darbus, mācos atrast rotaļīgumu, kaut ko interesantu piegājienā, lai nav garlaicīgi un ir patīkami to darīt. Vai nu skaistu cimdu, vai smaržīgu līdzekli nopērku, ieslēdzu mūziku - džezu, bosanovu, klasisko skaņdarbu. Nepatīk nomāktība un drūmums.

Kam veltāt brīvo laiku?

Darbojoties grupā «Rūnas», kurā ir fantastiski cilvēki. Diemžēl šis laiks pārvilcis strīpu koncertiem, reti iznāk satikties. Par to ir skumji, cerams, ka šis viss beigsies un atkal atsāksies dzīve. Patīk kaut kur izbraukt, kaut vai vienai uz Rēzekni un pasēdēt kafejnīcā. Vai tikties ar draudzeni un panūjot. Tagad Rēzeknē izveidotas vietas, pa kurām var ļoti labi izstaigāties. Uz Rīgu aizbraucu, uz koncertu «Gorā» aizeju.

VIOLA ANNA BĪRIŅA

• Dzimusi Līvānos.
• Izglītība: Latvijas Kultūras akadēmija – Mākslas maģistra grāds kultūras teorijā.
• Kopā ar vīru saimnieko netālu no Rēzeknes esošajā podnieku darbnīcā «Cukrasāta» un veido svēpētā māla traukus.
• LTV1 šova «Īstās latvju saimnieces» 6. sezonas uzvarētāja.