Jebkura pāra stāsts. Seriāla "Laulības dzīves ainas" recenzija

Tas vairs nav nekas eksotisks, kad daudzsološi seriāli savus pirmos izredzētos skatītājus satiek kinofestivālos lielajos ekrānos. Tas daudz pasaka arī par pašu seriālu formātu, kas vairs ekrāna mākslas vidē netiek uztverts tikai kā laika kavēklis mājsaimniecēm vai dīkdieņiem. Seriālos arvien biežāk rodamas mākslinieciskas vērtības un vizuāls vēriens. HBO jaunuma «Laulības dzīves ainas» gadījums mazliet atšķiras. Viss tā vēriens balstās aktierspēlē un varoņu tuvplānos, nevis iespaidīgi dārgos kadros.

«Laulības dzīves ainas» nebūt nav 2021. gada oriģināldarbs. Tas ir balstīts zviedru kino klasiķa Ingmara Bergmana 1973. gada Zviedrijas televīzijas sešu sēriju seriālā. Pēc tam šis TV stāsts pārtapa nepilnu triju stundu garā kinofilmas versijā, apceļoja pasauli, ieguva balvas un iegūlās kino klasikas plauktā. Jaunais HBO veikums stāsta un stila ziņā līdzinās zviedru oriģinālam. Abus TV stāstus sauc «Laulības dzīves ainas», abu garums ir ļoti līdzīgs, un abās versijās viss spēks ir balstīts aktierdarbos un varoņu attiecību psiholoģiskā ķidāšanā, kas brīžiem var kļūt ārkārtīgi intensīva skumju pārdomu raisīšanai. Turklāt emocionālais pārdzīvojums nenāk no kādām īpaši sapiņķerētām attiecībām vai nedzirdēti oriģinālām, sarežģītām dzīves situācijām.

Seriāla pirmās trīs sērijas pavadām Miras un Džonatana ērtajā piepilsētas mājā. Viņu mazā ģimene ir pārtikusi, kur galvenā pelnītāja ir Mira, bet Džonatans ir universitātes pasniedzējs un vairāk laika pavada mājās, audzinot meitu. «Laulības dzīves ainu» ievadā kāda studente intervē pāri par viņu laimīgās kopdzīves panākumu atslēgu, jo viņu 10 gadus ilgā laulība pārsniedz amerikāņu vidējo laulību ilgumu. Vakarā viņi satiek savus ģimenes draugus, pāri, kurš dzīvo tā sauktajā poliamorijā jeb brīvās attiecībās. Šis vakars izvēršas kārtējā negantā viesu strīdā, uz kuru fona Mira un Džonatans izskatās brīnišķīgi saticīgi. Viņu dzīves vide simbolizē tā saukto amerikāņu sapni, kur  ģimenes dzīve ir saplānota un paredzama. Viņi audzina meitu, un mēs vērojam viņu laulības dzīves ainas, kas šķiet tik mierīgas, ka pamazām kļūst aizdomīgas. No ainas uz ainu aiz Džonatana un Miras smaidiem un saticības ir jaušama milzīga spriedze, lai gan viņi viens otram saka, ka par visu vienmēr ir gatavi runāt. Kādu dienu Mira negaidīti agri atgriežas agrāk no komandējuma un paziņo, ka nākamajā dienā dosies projām uz 3 mēnešiem kopā ar padsmit gadus jaunāku kolēģi, kurā viņa ir iemīlējusies. Un, vispār, visa kopdzīve ar Džonatanu jau gadiem viņu smacē. Turpmāk mēs lēni un rūpīgi esam liecinieki viņu šķiršanās gaitai. Tā brīžiem ir nežēlīga, brīžiem mīlestības un nožēlas pilna. Tā ir nevienozīmīga, jo neviens no abiem nav līdz galam vainīgs. Tajā pašā laikā Miras un Džonatana šķietamais parastums ir atslēga tam, kāpēc viņu stāsts visiem skatītājiem var kļūt tik universāls, jo ar to var asociēties tik daudzi.

Bergmana pēdās

Interesanti šķiet tas, ka «Laulības dzīves ainas», kurš ir nebūt nav pats slavenākais leģendārā Ingmara Bergmana darbs, tiek apspēlēts jau otro reizi pēdējo dažu gadu laikā. 2019. gada viena no spilgtākajām gada filmām bija Noa Baumbaha «Laulības stāsts» ar Ādamu Draiveru un Skārletu Johansoni galvenajās lomās. Par filmas spēku vēl aizvien var pārliecināties ikviens, jo tā ir atrodama «Netflix» kino piedāvājumā. «Laulības stāsts» gan nebija Bergmana stāsta rimeiks, kā tas ir HBO jaunā seriāla gadījumā, tomēr paralēles ar 1973. gada darbu ir neapšaubāmas. Arī pats režisors intervijās atklāja, ka filmas veidošanā spēcīgi ietekmējies no Bergmana filmas šķiršanās stāsta tapšanā. Līdzīgi kā Bergmana darba gadījumā tik bieži pārņem sajūta, ka abu šķiršanās ir tik netaisna un drīzāk līdzinās kādam untumam, kas noteikti stāsta gaitā tiks pārvarēts, un abi paliks kopā, jo tā būtu daudz skaistāk. Turklāt šogad Kannu kinofestivālā iznāca un Rīgas starptautiskajā kinofestivālā būs skatāma kinofilma «Bergmana sala», kas arī reflektē par precēta pāra attiecībām ar pamatīgu Ingmara Bergmana kinofonu. Kāpēc psiholoģiski smalkie Bergmana kamerstila stāsti ir tik ļoti ieinteresējuši kinoautorus, atstāšu sabiedrības pētnieku ziņā. Tomēr ko mums svaigu un atšķirīgu piedāvā jaunais HBO miniseriāls?

Ne vienmēr oriģināls ir labāks par mūsdienu ekranizāciju. Ja blakus noliekam 73. gada zviedru versiju un tikko iznākušo amerikāņu versiju, šķiet, ka kaut kas ir mazliet zudis. Abi daudzsēriju TV stāsti savā tempā ir nesteidzīgi un savā vizuālajā stilā drīzāk atgādina kamerstila teātri. Viss balstās garos dialogos vienā un tajā pašā vidē. Tomēr jaunās «Laulības dzīves ainas» savā nesteidzīgajā spriedzē brīžiem top nedaudz par daudz lēnīgas. Kādam tās varētu būt pat garlaicīgas. 73. gada versijā nekad šāda sajūta nepārņēma, jo laulātā pāra savstarpējās attiecības bija uzlādētas ar daudz lielāku un pretrunīgāku, pat nežēlīgāku enerģiju. Jaunajā versijā viss tapis remdenāks. Protams, ļoti šarmanta ir jaunā seriāla autoru pieeja mainīt dzimumu lomas un to rīcību. Respektīvi, septiņdesmito gadu versijā neuzticībā atzinās un ģimeni pameta vīrs, taču 2021. gada «Laulības dzīves ainās» tā ir sieva. Pasaule ir mainījusies, un interesantā veidā par to liek aizdomāties arī jaunā ekranizācija. Tomēr, ja salīdzina HBO darbu ar neseno filmu «Laulības stāsts», tad visjaunākajam ekrāna darbam pietrūkst oriģinalitātes un svaiguma elpas. Jaunais miniseriāls pārceļ uz mūsdienām ļoti daudzas Bergmana ainas, ieliekot tās mūsdienu vidē, kamēr Noa Baumbahs savā «Laulības stāstā» radīja jaunu oriģinālstāstu, kurā tikai neuzkrītoši koķetēja un citēja kinoklasiku. Jaunajām «Laulības dzīves ainām» pietrūkst oriģinālā Bergmana psiholoģiskā spēka un nežēlības vai arī Baumbaha oriģinālā veida, kā paskatīties uz klasisko materiālu.

Kamerzāles seriāls piecās sērijās

Ne visiem ir laiks ņemt blakus un salīdzināt jauno TV seriālu ar teju 50 gadus vecu oriģinālu. Ja palūkojas uz TV seriālu ārpus vēstures finesēm, tad tam piemīt ļoti daudzas interesantas kvalitātes. Pirmkārt, jau spēja noturēt mūsdienu skatītāju, kura pacietība ir daudz izlutinātāka nekā Bergmana laikos. «Laulības dzīves ainas» apliecina, ka vēl arvien cilvēku savstarpējās attiecības un sarunas spēj būt aizraujošs un pievilcīgs materiāls. Ne mazāk kā piedzīvojumiem un šāvieniem bagāti trilleri. Otrkārt, turklāt galvenokārt, tas ir aktieru darbs. Džesiku Čestinu atļaušos dēvēt par vienu no visspēcīgākajām angliski runājošās pasaules aktrisēm. Viņas snieguma niansētība nepārsteidz, drīzāk kārtējo reizi apstiprina manas domas. Savukārt viņas partneris Oskars Aizeks, lai gan piedalījies daudzos atzītos kinodarbos, tomēr, manuprāt, tieši «Laulības dzīves ainās» ceļ savas aktiermeistarības akciju cenas jaunā līmenī. Pretstatā stiprajai un neatkarīgajai 21. gs korporācijas sievietei, kuru atveido Čestina, viņš smalki tiek galā ar iejūtīgā vīra lomu – vēl kādu mūsdienu pasaules sociālo tēlu, kuru diezin vai būtu bijis iespējams redzēt dzīvē, kino vai TV stāstos Bergmana laikos.

Vēl viena ārkārtīgi intriģējoša nianse ir katras sērijas ievads, kurā galvenie varoņi caur filmēšanas laukumu nonāk līdz pirmās ainas vietai un sāk savu stāstu. Kā šis neuzkrītošais elements tiks atrisināts, būs jāsagaida līdz noslēdzošās sērijas iznākšanai, tomēr jau rotaļa ar šo aspektu liek aizdomāties, ka miniseriāla autors Izraēlas režisors Hagaijs Levi ir sarūpējis skatītājiem ne tikai izstrādātu emocionālu pārdzīvojumu ceļojumu, bet atstāj arī daudz iespējas interpretācijām par redzēto. Ne tikai par dzimuma lomu mainīgo iedabu 21. gadsimtā vai norādēm uz to, ka viss, ko mēs redzam, ir tikai filma, bet arī par pašu galveno. Respektīvi, emocionālo līdzpārdzīvojumu un iejušanos šajās parastajās «Laulības dzīves ainās», kur neviens no varoņiem nav labais vai sliktais. Gluži vienkārši ekrānā ir uzburta īsta dzīve, kurai ir tik biedējoša līdzība ar to, ko mēs paši dzīvojam.

"Scenes from a Marriage"

Producē HBO MAX.
Pirmā sērija: 2021. gada 12. septembrī.
Sēriju skaits: 5.
Scenārija autors: Hagaijs Levi.
Režisors: Hagaijs Levi.
Lomās: Džesika Čestina, Oskars Aizeks.