"Dieviņš lika apstāties!" - Uģis Kuģis smagi pārslimojis kovidu

Žurnāla "Kas Jauns" taujāts, kādos apstākļos Uģis Kuģis saslimis, viņš pastāsta, ka palīdzējis slimam kaimiņam un drīz vien pēc tam arī pats nokļuvis uz slimības gultas. Sajutis pirmos vājuma mirkļus un slimības simptomus, Uģis Kuģis sapratis, ka tas nav nekas cits kā Covid-19, par ko liecināja augsta temperatūra, kaulu laušana, sācies klepus un iesnas, un bezmiega naktis. Pēc trim dienām veiktais tests apliecināja, ka viņam ir Covid-19 pozitīvs rezultāts.

Sievai vēl ne ožas, ne garšas

“Man slimības gaita izvērtās ļoti smaga, tāpēc es vairs ar šo vīrusu negribētu saslimt. Pirmās sešas dienas turējās augsta temperatūra – 39,5 0C –, un visu šo laiku pavadīju gultā. Ārsti jau brīdināja: ja desmit dienas saglabāsies šāda temperatūra, būs jābrauc uz slimnīcu. Tāpat pirmās sešas slimības dienas gandrīz neko neēdu. Ja arī kaut ko apēdu, momentā skrēju uz tualeti. Principā gavēju. Dzēru tikai ūdeni, tējas, apelsīnu un greipfrūtu sulas. Tāpēc arī šīs slimības laikā esmu zaudējis piecus sešus kilogramus svara,” atklāj Uģis un saka – pēc trim dienām slimības pazīmes parādījušās arī sievai un dēlam. “Viņiem slimība bija vieglākā formā, temperatūra bija 38 0C, abi diezgan ātri izveseļojās. Zāles īpaši daudz nelietojām, jo sapratām, ka jāizslimo un jāizsvīst. Slimības laikā katru dienu sazinājos ar ārstu, un pirmajās dienās arī bija ieteikums lietot antibiotikas,” par slimības gaitu stāsta Uģis Kuģis. Ja sievai Lindai saslimstot pazudusi oža un garšas sajūtas, tad pašam nebija šādu simptomu: “Sievai joprojām oža un garša nav atgriezusies.”

Mediķi tāpat arī brīdinājuši – ja ir ļoti grūti elpot, jāsauc ātrā palīdzība. Taču uz slimnīcu Uģa Kuģa ģimenei nebija nepieciešamības doties, jo nevienam no viņiem elpošanas problēmu nebija. Šobrīd ir arī atgriezusies normāla ķermeņa temperatūra un naktīs varot mierīgi izgulēties.

Uģim saslimšana ar Covid-19 fiksēta 21. oktobrī, un viņam jau atnācis pārslimošanas sertifikāts. Tāpēc kopā ar ģimeni nu jau var pastaigāties svaigā gaisā, bet ar apkārtējiem cilvēkiem gan vēl nekontaktējas. “Ķermenis palēnām sāk pierast pie fiziskas aktivitātes, jo slimības gaita bija diezgan mokoša,” viņš piebilst.

Runājot par piedzīvoto slimību un augsto temperatūru, Uģis Kuģis aizdomājas par viedajām gudrībām un teic: “Uzkrātie grēki bija jāsadedzina! No sava likteņa jau neaizbēgsi. Ja tev jāsaslimst, tad arī saslimsi. Maksimāli centāmies ievērot valstī pasludinātos ierobežojumus, bet nevari aizbēgt no tā, ar ko tev jāsaslimst. Tāpēc arī mierīgi to visu uztvērām. Pasēdējām šīs 14 dienas mājās, izslimojām un izcietām visas ķermeniskās sāpes, lai kaut ko sevī realizētu, lai saprastu, ka dzīvē varbūt kaut ko ne tā darām. Dieviņš lika apstāties! Mēs itin visā cenšamies ieraudzīt mācību – ko es no tā varu mācīties, nevis kādu vainot.”

Pārslimošanas sertifikāts 180 dienām

Uģis Kuģis ar sievu Lindu nebija vakcinējušies. “Neredzējām nepieciešamību, jo uz diskotēkām nestaigājām. Taču neesam ne par, ne pret vakcinēšanos. Mēs necīnāmies pret vakcināciju. Ja cilvēkiem ir nepieciešams, jāvakcinējas. Tā ir katra cilvēka brīva izvēle, un mēs šajā jautājumā neieņemam konkrētu pozīciju. Arī daudzi mūsu draugi ir vakcinējušies. Mēs esam par cilvēcību. Ja arī nākotnē būs jāvakcinējas, lai varētu stāstīt cilvēkiem par Dievu vai aizbraukt uz Indiju, mēs to darīsim. Pagaidām neredzējām vajadzību. Un Dieviņš par mums parūpējās. Tagad varam 180 dienas ar pārslimošanas kartīti staigāt,” viņš stāsta.

Runājot par sabiedrības dažādo reakciju un viedokļiem par kovidu un vakcināciju, Uģis Kuģis teic: “Mans mīļais režisors Juris Podnieks ir skaistu frāzi teicis: “Vispirms jāiemācās būt par cilvēkiem un tikai tad par latviešiem.” Mūsu sabiedrība ir ļoti sen sadalīta – baltie, melnie, krievi, latvieši, bēgļi... tādi un šitādi... aplokšņu ņēmēji, vakcinētie un nevakcinētie. Mēs vienmēr dalāmies, tāpēc ka meklējam citus vainīgos. Nevarēsim paskatīties uz sevi spogulī un pateikt, ko savā dzīvē esam izdarījuši, nevis vainot citus. Mēs mākam rādīt uz citiem, ka viņi ir vainīgi, bet arī viņi ir tikai cilvēki un nezina, ko darīt. Un caur viņiem kaut kādas lietas izpaužas, kas mums karmiski ir jāsaņem. Vainot apkārtējos ir diezgan muļķīgi. Nostājies spoguļa priekšā un saki, ko savā dzīvē esi izdarījis un kā palīdzējis. Varbūt vari aiziet kaimiņam palīdzēt, aiznest viņam kādu augli un pateikt labrīt vai piezvanīt draugiem un pavaicāt, kā jūtas. Esam pieraduši sadalīt – labie un ļaunie, bet nekad neieliekam sevi pozīcijā – arī es esmu slikts un arī es kaut ko ne tā daru. Tā arī ir šā laika aktuālākā problēma,” savu viedokli pauž vēdiskais filozofs.

Jau pāris gadu mājsēdes režīmā

Uģis Kuģis priecājas, ka pandēmijas laikā lielveikali ir aizvērušies un masu sarīkojumi nenotiek, jo, viņaprāt, tādējādi cilvēki iemācīsies pavadīt laiku kopā ar savām ģimenēm: “Cilvēki iemācīsies paši gatavot ēst vai arī kopā ar bērniem padziedāt, piemēram.”

Viņš norāda, ka šajā laikā attiecībās esoši cilvēki ieraudzīs realitāti. “Katrs cilvēks pamanīs, kas tad īstenībā slēpjas aiz tās maskas. Mēs esam pieraduši attiecības veidot ārpusē, redzēsim, vai mēs vispār mākam divatā pavadīt laiku. Tas ne tikai attiecas uz vīrieti un sievieti, bet arī uz bērnu.”

Ik dienu vēdiskais filozofs saņem 10 līdz 20 vēstuļu, no kurām izrietot, ka lielākā problēma un grūtākie laiki tiek piedzīvoti partnerattiecībās. “Pāriem bija pierasts skriet lielajā skrējienā, pa ballītēm, pie vieniem draugiem, pie otriem, bet tā īsti nebija sanācis būt divatā. Cilvēki man raksta, jo vēršas pēc garīga patvēruma, saprot, ka pasaulē kaut kas notiek ne tā, kā vajadzētu. Līdz ar to meklē atbildes. Ļoti daudz cilvēkiem sūtu arī grāmatas – garīgu literatūru, vēdisko filozofiju –, lai viņi saņemtu atbildes uz jautājumiem, kas es esmu, kur man jāiet un kā to sasniegt. Ļoti populāra ir garīgā skolotāja Rādhanātha Svāmī grāmata Ceļš uz mājām, kur viņš dalās savā pieredzē. Tāpat arī daudzi meklē klasiskas vērtības, kas saistītas ar meditāciju, mantru skaitīšanu. Cilvēki meklē patvērumu un mierinājumu,” viņš skaidro savu darbību kovida apstākļos.

Uģis Kuģis teic, ka viņa ģimeni lokdauns un mājsēde nebaida: “Ar sievu smējāmies, ka mums jau mājsēde ilgst pāris gadu, jo pēc astoņiem vakarā vairs ārā neejam. Piecos no rīta mums jau sākas dievkalpojums. Mūsu ģimeni šīs megapārmaiņas īpaši neskar. Tāpēc, ka mēs jau pirms tam dzīvojām dienas režīmā, jo pa nakti guļam, nevis ballējamies.”

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!