"Grieķi dzīves kvalitāti nav zaudējuši," - Reiniks bauda Dieva zemi Krētu

Par tradīcijām un iedzīvotājiem

“Mums reizēm stāsta, ka grieķi ir vieni no slinkākajām Eiropas tautām – negrib strādāt, bet tikai saņemt subsīdijas no Eiropas Savienības. Izrādās, tie ir salti meli. Tur ir smaga zeme, un nākas ieguldīt pamatīgu darbu, lai būtu, piemēram, labas olīvu ražas – cilvēki melnām mutēm strādā līdz vēlam rudenim. Pēc tam braukā apkārt pa pasauli un tērē sūri grūti nopelnīto naudu. Ļoti strādīga tauta,” novērojis Artūrs Reiniks. Viņš teic, ka tie iedzīvotāji, kas redzēti, kafejnīcās pie galdiņiem pīpējot un baudot ko stiprāku, lielākoties bijuši jau kungi gados, jaunos tur pārāk daudz nemanot. Reiniks arī atgādina, ka šī valsts ir civilizācijas šūpulis, jo vēsture tiek skaitīta 5–6 tūkstošus gadu pirms mūsu ēras, pirms Kristus dzimšanas.

Vēl interesants esot fakts, ka daiļais dzimums agrāk par 30 gadu vecumu precēties nesteidzas, laulības ostā stūrē vien vecākas grieķietes. Arī sevi cienošs vīrietis precas tikai pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas. Artūrs lēš, ka viņi varbūt grib sasniegt materiālo labklājību vai arī vēlas pabaudīt dzīvi. Starp citu, grieķu vīrieši esot ārkārtīgi labi tēvi. Atvases var atstāt viņu uzraudzībā, un neviens neuztrauksies, ka ar bērnu kaut kas var atgadīties. “Tajā pašā laikā grieķi pilnīgi nesmādē iegādāties sev īslaicīgas mīļākās. Apmēram kā kūrorta romānos – šķiras, apkampjas, paraud, bet pēc minūtes jau meklē sev jaunu draudzeni. Uz katru grieķi to, protams, attiecināt nevar, bet tendence tāda ir. Tāpat kā Itālijā, arī Grieķijā ir izteikts mātes kults. Dēls vienmēr nostāsies nevis sievas, bet mātes pusē!”

Artūrs atceras, ka, neilgi pirms viņš un citi latviešu tūristi ieradās šai brīnišķīgajā Dieva zemē, tur notikusi zemestrīce. Bojā esot gājis viens cilvēks, bija sabrukušas ēkas, bet kopumā paskats bijis normāls – nav izjutuši nesenās katastrofas sekas. “Grieķus priecē tas, ka notiek zemestrīces, bet, protams, nelielas. Jo vairāk šo nelielo dabas katastrofu, jo lielāka garantija, ka nebūs “kārtīga blieziena”. Cik zinu, beidzamajā laikā viņiem bijušas 110 zemestrīces, un vietējie par to priecīgi, jo zina, ka tuvākajā laikā tiešām bīstama zemestrīce nedraud. Ja ir tikai nelielas dabas stihijas, tad zemīte ir stabilāka,” pauž mūziķis.

Saziņa ar mīmiku un žestiem

Artūrs sajūsminās par Agia Galini ciematu Krētas salas dienvidos. Skaista apkārtne, daudzveidīga arhitektūra, brīnišķīga augu valsts, ziedi, skaistas klintis. Kā pasakā. Šur tur parādās vēsturiskie pieminekļi – prāvs kultūras mantojums. “Šomēnes, kad bijām, ūdens bija brīnišķīgs un ļoti sāļš, viegli peldēties, bet grūti nirt – sāļums ceļ uz augšu. Ūdens vietām ir vairākās krāsās, bet es gan nepiefiksēju gides informāciju, kāpēc tā,” saka Artūrs. Viņš ievērojis, ka pamatprofesijas šai Dieva mīlētajā zemē ir tūrisms, olīvu audzēšana, vīndarīšana, zvejniecība un viesmīlības nozare. Varot droši teikt, ka katrs ciematiņš, pilsētiņa ir sieviešu paradīze – neskaitāmas suvenīru bodītes, veikaliņi. Īpaši populārs krāsu salikums no visdažādākā materiāla veidotām lietām ir balts ar zilu. “Runājot par cilvēkiem, vietējie ir ļoti atsaucīgi un vienmēr palīdzēs, ja nonāksi grūtībās. Ne visi grieķi īsti labi prot angliski, bet allaž var sarunāties. Saziņai vienmēr kalpos arī mīmika un žesti – daudz ātrāk var visu savstarpēji nokārtot. Tā nu sapratāmies lieliski,” pie sevis pasmaida latvietis.

Hipiju meka

Ciems Matala atrodas valsts dienvidos un interesants ar to, ka no senseniem laikiem ir hipiju meka. Valdība uz to pievērusi acis, jo hipiji nevienam īpaši netraucē. “Viņi gan paši savulaik savārīja “ziepes”, izdomāja, ka komūnā sāks audzēt marihuānu. Tas nu valdošajiem bija par daudz. Mēģināja komūnu iznīcināt, bet tas nebija tik vienkārši. Hipiji šai pilsētā pat izkrāsojuši raibos toņos ielu no viena gala līdz otram – absolūts stilu sajaukums. Tas nešķita bezgaumīgi, bet gan interesanti,” iespaidus atklāj mūziķis, pastāstot, ka viena bilde īpaši iespiedusies atmiņā – ar diviem slavenās grupas "The Rolling Stones" dalībnieku portretiem

“Reizi gadā šurp no visas pasaules sabrauc interesenti uz hipiju festivālu - tie, kam šāda stila dzīvesveids, mūzika patīk, un notiek liela jautrošanās. Kopumā pilsētā ir jūtama hipiju dzīves filozofija,” ievērojis Artūrs.

Diena Santorīni salā

Santorīni tiek uzskatīta par Grieķijas skaistāko salu. Pirms apmēram 3000 gadiem tā vulkāna darbības rezultātā tika pilnībā iznīcināta. Vēlāk pilnīgi no jauna atjaunotas pilsētiņas Ija un Fira.

“Tur ir ļoti šauras ielas, ar mašīnu pabraukt nevar, taksīšu vietā ir ēzelīši. Īpaši “platiem” kungiem un dāmām ir pagrūti pārvietoties. Ielas veidotas tā, ka grieķi paši nosmejas – var apmaldīties un stundām netikt ārā. Es, piemēram, meklēju viesnīcu, redzu ēku un domāju – iešu pa taisno. Ilgi maldījos, apmēram 40 minūtes. Beigās metu kaunu pie malas un vaicāju padomu apkalpojošajam personālam. Tādus labirintus, tik sarežģītu ieliņu veidojumu nebiju iepriekš redzējis nevienā citā valstī. Vietējie gan jutās kā zivis ūdenī,” salīdzina stāstītājs un turpina klāstīt, ka Santorīni visas mājas esot pilnīgi baltā krāsā – dabā izskatoties vienkārši fantastiski, kā pilsēta, visa baltā. Iekšpusē mazi veikaliņi, grāmatu tirdziņi – viss gaumīgs un garšīgs.

Šaudīšanās vēsture un gastronomiskas lietas

Braucot pa ceļiem, ik pa brīdim redzamas sašautas ceļazīmes. Tas, izrādās, izveidojies vēsturiski. Grieķija daudzus gadsimtus ir bijusi kārojams kumoss iebrucējiem, tāpēc valsts veicināja, lai privātajiem būtu maksimāli daudz ieroču savas zemes aizsardzībai. Tagad situācija nav vairs tik dramatiska, bet ieroči mājās ir gandrīz visiem grieķu vīriešiem, daudziem – puslegāli. Kad ir svētki, vīri šauj, un viņiem patīk mērķēt uz ceļazīmēm. “Vaicājām: kā uz šādu darbību reaģē policija? Piebraucot klāt, padraudot, lai pārtrauc, un aizbrauc. Policisti arī ir grieķi un ciena šo tradīciju – paši mīl svētkos pašaudīties. Šo seno tradīciju grūti iznīdēt,” pasmejas Reiniks.

Ano Karouzanas ciematiņā Krētas salas vidienē latviešu ceļotāji esot īpaši bijuši gaidīti viesu namā. Artūru, piemēram, izbrīnījis fakts, ka viesmīlis tur varējis trijās četrās kārtās sakrautus netīrus traukus panest. Kā vieglu spalviņu.

“Mums tika sniegts koncerts – grieķu temperaments, asums, ir, kur aci piesiet. Uz skatuves dedzināja pirotehniku – domāju, mūsu ugunsdzēsības inspektori būtu prātā sajukuši. Brīnišķīgi dejoja sirtaki, mēs tikai pabrīnījāmies. Grūti saprast, kur beidzās grieķu tautas deja un sākās cirka akrobātu cienīgi numuri. Programmas nagla bija tas, ka uz krēsla uzlika pudeli, tad glāzīti un cilvēks uzkāpa uz šīs “piramīdas”. Līdzās stāvēja palīgi – ja kas notiks, reaģēs un noķers. Pats numura izpildītājs stāvēja uz tievā pudeles kakliņa – tur jābūt pamatīgai līdzsvara izjūtai,” nošausminās aizraujošās izrādes vērotājs.

Artūrs teic, ka grieķu zemes tradicionālais ēdiens esot tomātu kotletes, ko šoreiz nav sanācis nobaudīt. Vīni gan bijuši gardi – gan baltvīns, gan sarkanvīns, ēdieniem liela daudzveidība. “Ja būtu iespējams, Krētā noteikti atgrieztos vēlreiz, jo, lai iepazītu šo zemi, ar vienu braucienu nepietiek,” nosaka Reiniks.

“Saistībā par kovidu, grieķi respektē un izpilda visas valstī noteiktās prasības, mierīgi, bez panikas, par to nerunājot un nesatraucoties, ierasti veicot savus ikdienas darbus un no sirds priecājoties svētku reizēs. Nezaudē savas dzīves kvalitāti, jo tādi ir grieķi,” uz optimistiskas nots sarunu noslēdz Artūrs Reiniks.