FOTO un VIDEO: tā pēc aiziešanas no Baltezera īpašuma tagad dzīvo Mārtiņš Rītiņš

Rītiņš neilgi pēc savas 72. dzimšanas dienas, smaidīgs, tērpies gaišu toņu apģērbā, greznojies sudraba rotām, laipni aicina savā jaunajā mājvietā. Viņš gan atzīst, ka aizvien viss ir tapšanas procesā. “Šajā dzīvoklī bija tikai četras sienas. Šis viss ir oriģināls dizains. Brāļi gan teic, ka viss nedaudz par grandiozu man,” joko izcilais šefpavārs. Viņš laipni aicina pie galda, cienādams ar izsmalcinātu kafiju, un stāsta, kā tad tagad klājas. Ar vislielāko nepacietību viņš gaida 8. novembri, kad klajā nāks viņa grāmata "De Profundis - Mārtiņš Rītiņš", bet pēc tam plāno atpūsties kādā no salām Āfrikas pusē.

Savā dzīvē Mārtiņš vairākkārt spēris kardinālus soļus, arī dzīvesvietu maiņas nav izņēmums. Viņš šogad no Baltezera privātmājas pārcēlies uz dzīvi Rīgas centrā. Bet Baltezera īpašumu iegādājušies Mārtiņa brāļi, kas pārdevuši savas mājvietas Londonā. Nu 2589 kvadrātmetrus lielais zemes gabals un 169 kvadrātmetrus plašā māja ir šefpavāra brāļu Andreja (75) un Jāņa (77) īpašums, ieskaitot vistu kūti vistām, kuru Mārtiņš gan pārveidojis savulaik par īstiem vistu apartamentiem.

Brauc apciemot brāļus

“Cilvēki man jautā, kā es varēju atstāt skaisto Baltezeru? Bet es to vietu neesmu atstājis. Es tur esmu regulārs viesis. Reizi, divas nedēļā noteikti tur atrodos. Neko neesmu zaudējis, pārdodot māju brāļiem, faktiski esmu vinnējis. Ar kādām izjūtām turp dodos? Izjūtas ir fantastiskas. Jo atmiņas par dzīvi Baltezerā ir ļoti vērtīgas. Tās mājas es iegādājos savai mammītei 2000. gadā, kad viņa pārcēlās dzīvot uz Latviju. Man patīk, kad izkāpju no mašīnas un sasmaržoju priežu mežu. Tas ir fantastiski!

Kad brāļi dzīvoja Londonā, viņiem, lai izvestu pastaigā suni, uz parku bija jābrauc ar auto. Tagad viņiem ir viss, ko vēlas. Viņi ir ļoti laimīgi, ka tikuši projām no Londonas. Viņu ikdiena ir mierīga – Andrejs glezno, Jānis būvē, taisa visādas lietas. Baltezerā lēnām pārtaisa māju tā, kā viņi to grib.”

Vislabāk jūtas pilsētas vidē

“Es neesmu pārcēlies uz Rīgas centru pirmo reizi, daudzus gadus pirms Baltezera dzīvoju Ganu ielā. Tepat aiz stūra man bija smuks dzīvoklis. Nu esmu atgriezies pilsētas dzīvē. Esmu pilsētas puika. Starp citu, agrāk Londonā dzīvoju centrā. Mana ikdiena ir krasi mainījusies, kopš dzīvoju Rīgā. Nav vairs ikdienas rūpju par privātmāju un tās iemītniekiem – vistām, suņiem un kaķiem.

Savus lēmumus dzīvē nemēdzu nožēlot, es esmu pareizā laikā un pareizā vietā. Jā, šis laiks manā dzīvē, tāpat kā daudziem citiem, ir ar ļoti daudz nezināmā. Agrāk zinājām, varējām kaut cik paredzēt un kontrolēt to, kas būs, uz ko ejam, bet tagad vairs nezinām, uz kuru pusi griezties. Cilvēkiem nav drošības sajūtas. Un vēl mēs tagad daudz vairāk apdomājam savus lēmumus.”

Gadus un lietas neskaita

“Citi varētu teikt, ka tagad esmu cienījams pensionārs. Bet es uzskatu, ka tas vārds ir lamuvārds. Es sevi par tādu neuzskatu. Visu laiku esmu strādājis jauniešu vidē un tāds arī jūtos. Es bieži iedomājos par savu papu. Viņš bija vecs savās izjūtās. Uzvalkā, šlipsē, pelēkos un brūnos džemperīšos, nopietns… Es to vēl neesmu sasniedzis, man vēl jāgaida. Gadu skaitlis man neko nenozīmē. Cipariem nepieķeros. Kāpēc jāskaita? Es neskaitu pudeles mājās, es neskaitu gadus, neskaitu, cik man ir draugu. Es neko neskaitu. Cipari nav svarīgi.”

Sapņo par atpūtu uz salas

“Es tiešām gribu atpūsties un domāju, kur varētu aizbraukt. Kaut kur siltumā. Āfrikas salu valstī Kaboverdē manai draudzenei pieder viesnīca, tur es gribētu vienkārši atpūsties. Viņa mani sen jau aicina ciemos, tā nu esmu nolēmis turp aizbraukt. Bija arī doma doties uz Jamaiku, tur kādreiz esmu dzīvojis. Izstaigāt takas, kuras savulaik esmu staigājis, bet tā nebūtu atpūta. Tā būtu intensīva darbošanās! Es gribu atpūsties.”

Saimnieko "Vincentā"

“Tagad manas galvenās rūpes atkal ir par restorānu "Vincents". Tur es no pagājušā gada jūlija atkal strādāju. Kāpēc sēdēt mājās? Vincentā esmu aizvadījis pusi savas profesionālās dzīves, kopā ar tā komandu esam ļoti daudz sasnieguši. Kad saņēmu piedāvājumu tur atgriezties, sev devu laiku apdomāties. Un, pirms piekritu atgriezties, man bija viens noteikums: uztaisīt restorānu tā, kā es to gribētu redzēt. Mans pirksts ir pielikts ne tikai pie ēdiena, bet arī dizaina.”

Atlaiž pusi darbinieku

“Nenoliegšu, pandēmija ietekmē "Vincenta" darbību. Daudzi restorāni taču ir atkarīgi no tūristu plūsmas. Vietējie nāk, kad notiek svinības, taču ne ikdienā. Katru vakaru arī uz operu neejam. Daudzi restorāni ir kā televīzija, "Vincents" ir kā opera.

Šobrīd mums ir samazināts darba spēks. Labos laikos bijām 42 komandā, bet nu ap divdesmit darbiniekiem. Arī tagad ir grūti atrast pavārus un viesmīļus. Ilgstošās pandēmijas dēļ viņi jau ir pārkvalificējušies. Es strādāju pie tā, lai, beidzoties pandēmijai, mēs atgūtu komandu agrākajā sastāvā. Darbinieki ir jāmeklē tagad, nevis tad, kad viss ir gatavs un pandēmija beigusies. Jādomā un jārīkojas uz priekšu.”

Mājās pie plīts nestāv

“Man nepatīk gatavot mājās. Pārsvarā ikdienā maltītes ieturu "Vincentā". Man mājās ledusskapis ir gandrīz tukšs. Brīvdienās mīlu brokastīs gatavot olas. Citreiz, ciemojoties pie brāļiem, ieeju kūtī un kabatā ielieku kādu olu, bet vēl iegādājos Straupes bioloģiskās olas, kuras arī pasūtām "Vincentam". Gatavoju pavisam vienkārši – uzcepu vai uzvāru, vai pagatavoju mundierī. Vispār neesmu nekāds lielais ēdājs. Varu bez ēšanas iztikt veselu dienu.”

Tapusi grāmata par Mārtiņa Rītiņa dzīvi

“Grāmatas tapšanas pirmsākums radās pirms trim gadiem, pastaigājoties ar Noru Ikstenu pa Londonas ielām un krodziņiem. Viņa, klausoties manī, teica, ka mana dzīve ir tik interesanta, ka vajadzētu uzrakstīt grāmatu. Nora teica, ka cilvēkiem ir jāzina, kam esmu izgājis cauri, tas esot fenomenāli! Vēlāk netīši atgriezos pie šīs tēmas, kad ar savu labu draudzeni Lindu Apsi staigājām gar jūru un aizrunājāmies par grāmatu un tās iespējamo tapšanu. Man tas tolaik nebija aktuāli. Bet šā gada sākumā viss atkal sakrita tā, ka grāmatai ir jātop, jo mani atkal uz šādām domām uzvedināja "Vincenta" kolēģi. Pavārgrāmatu es negribēju, tad nu sapratu – lai top grāmata par mani! Aizgāju pie Lindas un teicu - vai rakstīsi?”

Uzticības persona Linda Apse

“Kāpēc tieši Linda? Mēs tik labi saprotam viens otru… Varam būt ļoti atklāti. Un uzticība ir galvenais atslēgvārds. Rakstot šādu grāmatu, tas ir ļoti svarīgi. Es Lindai ļoti, ļoti uzticos. Esam pazīstami kopš 1992. gada. Iepazināmies interesantā veidā – Lindas vīra Pētera onkulim bija paredzēta jubileja, un Linda ar Pēteri meklēja, kas to jubileju var uztaisīt. Es tiku izsaukts uz sarunām par jubilejas galda klājumu, satikos, visu nospriedām. Pasākums notika Jūrmalā. Un viņi mani gribēja nožmiegt, jo visi viesi bija ieradušies, bet es - nē! Viņi pat nenojauta, ka es vienkārši esmu Jūrmalā apmaldījies. Beigu beigās gan jubileja izdevās fantastiski, un tā mēs sadraudzējāmies. Es kļuvu par krusttēvu Lindas meitai Renātei. Linda man mēdz palīdzēt ar rakstu darbiem, kaut ko palabo, jo man tā latviešu valoda rakstiski mēdz būt kļūdaina. Tad es dodu Lindai, lai viņa parediģē. Rakstīšanas laikā man bija daudz tikšanos ar Lindu, viņa no manis izvilināja lietas (burtiski vilka no manis ārā), kuras sevī biju dziļi noglabājis. Tam palīdzēja uzticēšanās Lindai, tāpēc šī grāmata ir tik atklāta.”

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!