"Es nevienam nenovēlu saslimt ar Covid!" - pazīstamais flautists Andis Klučnieks par savu pieredzi cīņā ar vīrusu

Vairāku starptautisku konkursu laureāts, flautists, komponists un diriģents Andis Klučnieks, kas darbojas vairākos muzikālos projektos, ir Jāzepa Mediņa mūzikas skolas pedagogs un profesionālā pūtēju orķestra "Rīga" mūziķis, trīs bērnu tēvs – viņa un sievas Vinetas ģimenē aug četrgadīgas dvīņu meitenes, bet šopavasar pasaulē nāca vēl viena meita. Tagad kuplā ģimene ir sveika un vesela, bet vēl šā gada sākumā viņus skāra Covid-19. Žurnālam "Kas Jauns" mūziķis pastāstījis savu pieredzi cīņā ar šo vīrusu.

Tik slikti, ka roku nevar pacelt

Covid-19 Klučnieku ģimenē ienāca janvāra beigās, tolaik Anda sieva bija grūtniecības astotajā mēnesī. “Toreiz vakcīnu vēl nebija, bet mēs patiešām pret Covid-19 izturējāmies piesardzīgi: cik vien spējām, izvairījāmies no kontaktēšanās ar citiem cilvēkiem, ievērojām drošības pasākumus, lieki apkārt nestaigājām, nebraucām pie vecvecākiem. Bet bērni gāja dārziņā... Jo mēs ar sievu tad vēl strādājām, Vinetai bija pēdējās dienas darbā pirms došanās dekrēta atvaļinājumā. Jā, un dārziņā bērni to vīrusu diemžēl noķēra,” atceras Andis Klučnieks.

Mazajām meitenēm slimība izpaudās viegli – vispirms naktī bija pamatīgs nelabums, tad vienu dienu mazliet paaugstināta temperatūra, nogurums, bet pēc tam jau atkal dvīnes spriņģoja, it kā nekas nebūtu bijis. Pagāja četras dienas, kad saslimšanas simptomus sajuta arī Andis. “Divas dienas bija reāli slikti. Tik slikti, ka pat roku nebija spēka pacelt, kur nu vēl no gultas izkāpt! Temperatūra nebija tik augsta, līdz 39 grādiem neaizgāja, taču mocīja milzīgs nespēks un nogurums. Un klepus. Tas bija nežēlīgs. Grūti atklepoties, šķita, ka visas plaušas iznāks ārā,” stāsta mūziķis.

Pāris dienu pēc Anda saslimšanas kovids ķēra arī viņa sievu. Un viņai slimības gaita izpaudās vissmagāk. “Tā kā viņa bija grūtniecības astotajā mēnesī, tas radīja papildu sarežģījumus, jo grūtniecēm taču ir ierobežojumi zāļu lietošanā. Beigās jau kaut kādas vieglas antibiotikas, kas atļautas arī zīdaiņiem, viņa tomēr dzēra. Bet tas arī viss. Mērījām sev skābekļa līmeni asinīs, nodarbojāmies ar dziļajiem elpošanas vingrinājumiem un cerējām, ka izspruksim cauri sveikā. Sievu gan uz vienu dienu aizveda uz pārbaudēm slimnīcā,” teic Klučnieks.

Slimošanas laikā vistrakākais bijis tas, ka abiem sasirgušajiem vecākiem vēl vajadzēja pieskatīt mazās, aktīvās meitas, jo palīdzība no malas taču nebija iespējama – pie viņiem kā Covid-19 skartajiem nedrīkstēja ierasties ne auklīte, ne vecvecāki! “Zināmā mērā paveicās, ka mēs ar sievu nesaslimām vienā dienā. Jo, kad man bija vissliktākais stāvoklis, viņa vēl jutās salīdzinoši labi, lai varētu aprūpēt gan bērnus, gan mani. Bet, kad “nolikās” Vineta, tad man slimības smagākais posms bija pāri un es jau biju mazliet atžirdzis, lai varētu kaut ko padarīt. Protams, mums palīdzēja arī vecvecāki, radinieki, kuri atveda jau gatavu ēdienu, ko nolika pie ārdurvīm, jo paši jau mēs pagatavot īsti nespējām,” stāsta Andis.

Bravūra nevietā

Ar laiku Andim un Vinetai vīruss sāka atkāpties, viņi veiksmīgi atveseļojās. “Vīrusa skarti bijām visu februāra mēnesi, bet martā bijām jau izķepurojušies. Skaitījās, ka bijām saslimuši vieglā formā, taču sajūtas bija ļoti švakas. Tāpēc es pat nespēju iedomāties, kā ir tad, ja slimība noris vidēji smagā vai smagā formā,” uzsver mūziķis, piebilstot: “Kad saslimu, vienu brīdi gan iestājās izmisums – pats esmu nekāds, sieva blakus tik vāja, ka no gultas nevar izkāpt, bet mums taču ir divi mazi bērni un tūlīt pasaulē jānāk trešajam. Jā, tā viena nedēļa bija ļoti smaga. Tiešām, pēc savām sajūtām, kādas man bija, pat slimojot pēc mediķu klasifikācijas vieglā formā, es nevienam ko tādu nenovēlu!

Tajos, kas uzskata, ka šis vīruss ir kā parasta gripa, negribu vairs klausīties. Šī viņu bravūra ir muļķīga, tā ir neiedomājama lecība. Un, ja esi tik varens, tad saslimstot sēdi mājās un nečīksti pēc palīdzības! Ja biji spējīgs kliegt, ka pandēmijas nav, tad izturi šo savu līniju līdz galam,” skarbs ir Klučnieks.

Vakcinējās nešauboties

Par laimi, Klučnieku ģimenē saslimšana ar šo vīrusu beidzās bez traģēdijas – visi atveseļojās, un pavasarī pasaulē nāca Anda un Vinetas jaunākā meitiņa. “Protams, pirms dzemdībām bija uztraukums un bažas, kā nu viss būs, bet viss sanāca ļoti labi – bērns piedzima sveiks un vesels. Mums Rīgas Dzemdību namā bija lielisks personāls, ļoti labi dakteri, turklāt es, tā kā jau biju izslimojis Covid-19, varēju būt klāt dzemdībās,” stāsta laimīgais tētis, piebilstot: “Mēs esam viena no tām ģimenēm, kurai nepaveicās un paveicās vienlaikus. Nepaveicās ar to, ka mūs kovids ķēra, bet paveicās, ka tikām cauri vieglā formā un mazulis piedzima vesels. Bet diemžēl, kā zināms, ir arī ģimenes, kurām pavisam nepaveicās. Skumji.”

Tagad, vairāk nekā pusgadu pēc atveseļošanās, flautists joprojām jūt slimības sekas. “Oža vēl nav tik asa, kāda bija pirms saslimšanas. Vēl man šad tad vakaros ir lielāks nogurums nekā parasti, ik pa laikam čīkst plaušas. It sevišķi, tiklīdz mazliet apaukstējos, tā uzreiz jūtu. Bet pats galvenais – tā kā mana profesija ir saistīta ar instrumentu pūšanu, esmu secinājis, ka plaušu tilpums man vairs nav tik liels kā agrāk. Spēlējot flautu, jūtu, ka vairs nevaru izvilkt tik garu elpu, kā to spēju pirms tam,” neslēpj Andis.

Viņš ar sievu, lai arī bija izslimojuši Covid-19, tiklīdz bija iespējams, devās vakcinēties. “Kad saslimām, vakcīnas vēl nebija pieejamas. Ja būtu, mēs noteikti vakcinētos! Taču arī tagad pēc izslimošanas gan es, gan Vineta vakcinējāmies. Mēs nevienu brīdi nešaubījāmies par vakcīnas nepieciešamību. Es gan vakcinēšanās dienā paņēmu brīvdienu – ja nu piedzīvošu kādas blaknes. Taču nekā nebija – ne pēc pirmās, ne pēc otrās potes. Arī Vinetai viss kārtībā – baro mazulīti ar krūti, un bērnam mammas vakcīna nekādi nekaitē. Tā ka baidīties no vakcīnas nevajag. Baidīties vajag no saslimšanas,” uzsver Andis Klučnieks, piebilstot: “Protams, vakcīna nav panaceja pret visu, protams, arī vakcinētie saslimst, un daži tomēr pat smagi, taču šobrīd vakcīna ir vienīgais, kas mums ļautu atgriezties normālā dzīvē. Ir muļķīgi domāt, ka tas viss pāries pats no sevis un neskars pašu personīgi. Tāpēc, ka tagad esmu gan pārslimojies, gan vakcinējies, man tik un tā nešķiet, ka esmu pilnībā pasargāts. Manuprāt, esmu pasargātāks. Tas, pirmkārt. Bet, otrkārt, ne jau tikai par mani pašu ir runa. Man ir trīs mazi, nepasargāti bērni, kuriem tādā vecumā vakcīnas nav pieejamas. Esmu atbildīgs gan par viņiem, gan arī par visu sabiedrību. Tāpēc joprojām ievēroju drošības pasākumus, ierobežojumus, cenšos lieki nekontaktēties, lai, piemēram, atkārtotas inficēšanās gadījumā neinficētu citus. Nu nav mums citas izejas no šā brīža situācijas, kad slimnīcas ir pārpildītas tikai ar vīrusa pievārētajiem un cieš no tā pilnīgi visi.”