Vai ir dzīve pēc Gileādas? Seriāla "Kalpones stāsts" recenzija

Seriāla darbības vieta – fiktīvā Gileādas Republika – kļuvusi par bēdīgi slavenu simbolu vardarbībai pret sievieti, izvarošanām, piespiedu grūtniecībai, verdzībai, fiziskai izkropļošanai un bezierunu kalpošanai vīram. Šī stāsta vājprātīgo baisumu pastiprina tas, ka pēc Mārgaretas Atvudas romāna motīviem veidotā scenārija pamatā ir īstu sieviešu stāsti no dažādām pasaules vietām un laikiem. Kur aizved ceturtais un jaunākais turpinājums, ko tā gaidīja miljoniem skatītāju? Un vai pastāv jebkāda normāla dzīve pēc Gileādas šausmām?

Romāna ekranizācija un īstu sieviešu dzīves

Skatītājiem, kuri vēl nav iepazinuši Mārgaretas Atvudas Gileādu ar kalponēm, vīriem, sievām un komandieriem, viss vēl priekšā. Kanādiešu rakstnieces romāns «Kalpones stāsts» pirmo reizi publicēts 1985. gadā, saņēmis vairākas literatūras balvas un vairākkārt izdots turpmākos gadus. Arī latviešu valodā to varam lasīt Silvijas Brices tulkojumā. Rakstnieces interešu lokā vienmēr ir bijušas sarežģītas tēmas. Demokrātija un feminisms, politika un diktatūra, viena cilvēka ciešanas un sabiedrības žņaugi – jau studiju gados Atvudu interesēja gan nacistiskās Vācijas sabiedrības struktūra, gan ASV 17. gadsimta puritāniskie uzskati un reliģijas radikālās izpausmes.

2016. gadā tika dota «zaļā gaisma» seriāla izveidei, tā izrādīšanas laiks pārsteidzoši sakrita ar augošo «Me Too» kustību, ļaujot sievietēm skaļi un noteikti runāt par vardarbību. Un ne tikai Holivudā. Pieaugot seriāla popularitātei, ar tikpat spilgtiem uznācieniem, valkājot kalpoņu sarkanos apmetņus un baltās aubes, daudzviet devās protestu dalībnieces. Tā, piemēram, sagaidīja Donalda Trampa vizīti Londonā, protestējot pret viņa politiskajiem lēmumiem, kas skar arī sieviešu tiesības. Teksasas štatā «kalpones» devās ielās, lai parādītu pretestību plānotajiem abortu ierobežojumiem. Sarkanā apmetņu krāsa šķiet tik daudznozīmīga – mēs taču atceramies nacistu simboliku un neaizmirstam par asinīm – pēdējo dzīvības sulu, kas brutāli un diemžēl burtiski tiek izsūkta no sievietēm, kuras nepakļaujas un nepaklausa patriarhāta vadoņiem. Mums nav sveši kaulus stindzinošie pārstāsti par Saūda Arābijas sieviešu beztiesiskumu, par goda slepkavībām, jaunu meiteņu apgraizīšanu Āfrikas ciltīs. Jau tuvāk mūsu Eiropas realitātei atrodas Afganistāna – ilgstoša talibu režīma iespaidā. Izskatās, ka tuvākajos gados seriāla idejas iegūs lielāku spēku.

Gileādas dzimšana

Pirmajās trijās sezonās notiek Gileādas varas nostiprināšanās pēc tam, kad, gāžot ASV valdību pēc kara, pie teikšanas nonāk reliģiskie fanātiķi «Jēkaba dēli». Komandieris Freds un viņa sieva Serēna verdzībā tur Džūnu jeb Ofredu (Elizabete Mosa). Vides piesārņojuma ietekmē samazinās dzimstība. Tikai retais no pāriem spēj radīt bērnu. Auglīgās sievietes jeb kalpones iedala ietekmīgo virsnieku jeb komandieru ģimenēm. Viņas izvaro šie paši virsnieki, lai dzemdētu tiem bērnus, kurus pēc tam atņems. Soda vietā ir nāve darba nometnē, vācot radioaktīvus atkritumus. Savukārt atņemtie bērni tiek nodoti īpašos bērnu namos, kur tos audzina reliģiskā garā. Pirmajās divās sezonās iepazīstam Ofredu jeb Džūnu, viņas biedrenes – Moiru, Džanīnu un Emīliju. Protagoniste, izbijusi skolotāja Lidija ir viens no spilgtākajiem ļaunajiem varoņiem visu sezonu garumā, atgādinot nacistiskās Vācijas sekretāri. Freds un Serēna rūpējas par savas varas noturēšanu Dieva likumu vārdā. Niks, ar kuru Džūnai veidojas attiecības un vēlāk piedzimst kopīga meita Nikola, gūst lielāku kontroli un pēc Gileādas brukšanas kļūst par Gileādas armijnieku vadoni. Trešajā sezonā pievienojas virsnieks Lorenss, Gileādas stratēģijas vadošais prāts. Pirmo trīs sezonu centrālais konflikts ir augošie pagrīdes jeb tā saucamie Maija dienu nemieri kalpoņu vidū, Džūnas izlaušanās cīņa, viņas vēlme atriebties Fredam un Serēnai, visbeidzot – izbēgšana uz Kanādu. Tur viņu jau gaida vīrs Lūkass, ar kuru Džūna pirmajā sezonā tika izšķirta. Moira kļuvusi par izglābto kalpoņu un bērnu pārstāvi Kanādā, uzstājoties cilvēktiesību konferencēs. Trešās sezonas noslēgumā redzam, ka Džūna un kalpones ir izglābušās, tomēr pēc Gileādas armijnieku apšaudes izdzīvo tikai Džūna un Džanīna, kura tomēr paliek Lidijas gūstā. Būtisks pavērsiens – Fredu un Serēnu apcietina par pastrādātajām zvērībām, bet uz Kanādu dodas 86 izglābtie bērni.

Brutāls taisnīgums Džūnas garā

Jaunās sezonas pirmā sērija ievada to realitāti, kas būvēta uz pēckara un pēcapvērsuma sekām – ietekmīgie gileādieši gaida tiesu, cenšoties tirgoties ar lēmējvaru.

Džūna saprot, ka nespēj mentāli atgriezties ģimenē pēc notikušā. Pārējām bijušajām kalponēm klājas vieglāk – viņas piedalās psihoterapijas grupu seansos, uzstājas ar lekcijām konferencēs, nodarbojas ar aktīvismu. Serēna, par spīti tam, ka Freds it kā ir neauglīgs, ir stāvoklī. Protams, nav pārliecības, vai tas ir Freda bērns. Lidijas tante, uzticīga reliģiskajam totalitārismam, vēlas atriebties Džūnai par sagrauto republiku. Kādu brīdi Džūna arī nonāk Lidijas rokās, jo Džūnai joprojām ir cerība no Gileādas izglābt savu pirmdzimto meitu Hannu. Viņas kalpošana Gileādas ideāliem, izrādās, nav ilgmūžīga, ilustrējot Lidijas psiholoģisko traumu – jo kā būt noderīgai sabiedrībā, kas nekalpo Dievam un pātagai? Īsti hameleoni izrādās sākotnēji it kā labais Niks, Džūnas romantiskais cīņu biedrs, un virsnieks Lorenss. Ceturtās sezonas spēcīgākie pavērsieni, manuprāt, saistīti tieši ar varoņu evolūciju – kā pārvēršas cilvēki varas maiņas rezultātā? Lūk, Niks, nevarēdams izlemt – būt labajam vai ļaunajam –, sezonas beigās izmanto savu stāvokli un palīdz Džūnai atriebties Fredam izcili brutālā un barbariskā formā.

Tikmēr Lorenss viduslaiku tirgotāja manierē iemaina savu dzīvību – jo draud nāvessods – pret Gileādas noslēpumu atklāšanu Kanādas un ASV valdībai. Džūnā nav palicis ne kripatiņas labestības, var teikt, Gileāda viņu ir sagrauzusi līdz kodolam. Nelīdz pat Lūkasa un meitas Nikolas klātbūtne. Lūkass, būdams dziļi empātisks un līdz kaulam lojāls Džūnai, nespēj viņu glābt no pagātnes traumām. Arī Serēna, kura iepriekš sevi reprezentē kā sociopāti, uzticīgu Freda komandām, sadzird sirdsapziņas balsi par visu to postu, ko nodarījusi sievietēm. Jau atkal visai mūsdienīgas spēles sākas tad, kad jāsoda par Gileādas postu, taču, kā izrādās, visu var sarunāt. Arī Freda atbrīvošanu. Tas, ka Džūna un kalpones sezonas noslēgumā atriebsies Fredam ar viduslaiku metodēm – bez tiesas, diplomātiem un papīriem – zināmā mērā simbolizē 21. gadsimta ļodzīgās taisnīguma robežas. Cik daudz ir noziegumu, kuru tiesāšana visā pasaulē izvēršas gadu desmitos, un cik liela vara ir birokrātijai un noteikumiem? Lai cik provokatīvi tas skanētu, varbūt linča tiesa, kas, gadiem ejot, ieguvusi nehumānas metodes slavu, atriebībai ir pats piemērotākais risinājums. Vismaz TV ekrānos.

«Kalpones stāsts» ir ar ārkārtīgi sarežģītu struktūru – vardarbība, represijas, psiholoģiskais terors un katra cilvēka morālās mērauklas ir tikai daži no elementiem, kurus risināt vairākās sezonās ir ļoti izaicinošs scenāristu uzdevums. Ticamību stāstam nodrošina varoņu «maskas» – jebkurš noteiktos apstākļos var kļūt par šakāli vai augstsirdīgu lauvu. Arī Hitlera Vācijā noteikti bija cilvēki, kuri no sirds ticēja jaunas, tīras, baltrasu Vācijas eksistencei un ar pārliecību piedalījās holokausta mašinērijā. Un, protams, šādu Vāciju, Afganistānu un ASV distopiskās vai īstās realitātes ir ārkārtīgi biedējošas normālam cilvēkam, kurš pieradis pie komforta un drošības.

Vai seriālu ir laiks beigt?

Jaunākā sezona kļuvusi par «Hulu» visvairāk skatīto seriālu pēc nepilnu divu gadu pauzes kopš trešās sezonas sakarā ar Covid-19 ierobežojumiem. Amerikāņu datu mērīšanas uzņēmuma «Nielsen» informācija vēsta, ka uzreiz pēc jaunās sezonas tās straumēšanas apjoms visā pasaulē bija 516 miljoni minūšu. Tā popularitāti nevar noliegt, bet cits stāsts ir skatītāju un mediju atsaucība. Jaunās sezonas reitings no skatītājiem bija 67% iepretim pirmās sezonas 91%.

Pirmā sezona tika balstīta uz Atvudas grāmatas motīviem, sagaidot pabeigtu stāstu, taču «krēslus lauzošā» popularitāte un «Hulu» vajadzība pēc reitingu milža lika turpināt. Te nu mediji kritizē seriāla izstiepto sižetu, kaut nenoliedzami vardarbības estētiskais veidols, tumšā noskaņa un iespaidīgi uzņemtās ainas liek sajūsmināties par mākslinieciski augstvērtīgu TV sāgu. Jo cik gan ilgi vērosim sieviešu ciešanas, kuras, izskatās, nemazinās nevienā no sezonām? Pieņemot, ka romāna, filmas vai seriāla ietvarā ir jāparedz loģisks atrisinājums, skatītāji tomēr sagaida mierinošu vai vismaz apmierinošu finālu savu varoņu drūmajam liktenim. Godalgotā Elizabete Mosa, Džūnas lomas atveidotāja, veic pārcilvēcīgu darbu – ja senāk viņu uztvēru kā maigas dabas lirisku aktrisi, «Kalponē» Mosa no sevis izplēsusi visu spektru – naidā zvērojoši skatieni, ļaunums, niknums, drošsirdība, aukstasinība un tā tālāk. Patiesi, kalpone beigu beigās kļūst par universālo kareivi. Visbeidzot, Freda lomas atveidotājam, lieliskajam Ralfam Fainsam, šī sezona ļauj atbrīvoties no Freda lomas. Interesanti, ka pats aktieris jutās atvieglots par tik nožēlojama, cietsirdīga un sadistiska tēla aiziešanu no TV ekrāniem. Acīmredzot arī viņš, līdzīgi kā skatītāji, bija noguris no «kalpones» nežēlības apmēriem.

Nekas gan nav beidzies. 2022. gadā sola demonstrēt jau piekto «kalpoņu» sezonu. Atvudas 2019. gadā sarakstītā romāna turpinājums ar nosaukumu «Liecinieces» aizrunāts jaunām TV sērijām. Darbība norisināsies 15 gadus pēc Gileādas. Stāsta centrā būs trīs varones – tante Lidija, jauna virsnieka sieva Agnese un Kanādā dzīvojošs Gileādas bērns – Džūnas un Nika meita Nikola. Tas, vai šī sāga nekļūs izsmelta un apnicīga, vēl nav zināms, taču TV skatītāji parasti ir ieinteresēti šausminošās fantāzijās par pasaules un cilvēces vājprātu.

"The Handmaid's Tale"

Producē Vorens Litlfīlds, Brūss Millers, Rīda Morāno, Elizabete Mosa un citi.

Pirmā sērija: 2017. gada 26. aprīlī, ceturtā sezona – 2021. gada 27. aprīlī.

Sēriju skaits: 46.

Scenārija autori: Brūss Millers.

Lomās: Elizabete Mosa, Džozefs Fainss, Ivonne Strahovskī, Anna Douda, Medlīna Brūvere un citi.